Labvakar, godātie lasītāji! Man ir prieks par diskusijām par iepriekšējo rakstu – ieskaitot arī ne pārāk glaimojošās piezīmes par Latvijas politologu cunfti.
Šīs nedēļas beigas Latvijā laikam gan paies praida zīmē – lai gan troksnis un ažiotāža, cerams, nebūs tik liela kā pirms diviem gadiem. Negrasos šeit kaut kā kaislīgi pozicionēties vai gānīties par šo notikumu. Praidam ir jānotiek, kaut arī kādam tas var nepatikt dziļi morālu apsvērumu dēļ – tieši to garantē brīvas, demokrātiskas valsts konstitūcija. Taču līdzdalība tajā ir katra cilvēka darīšana, un tāda arī ir attieksmes paušana par šo notikumu. Mani vairāk interesē un nomāc publiskās diskusijas kvalitāte par šo tematu. Abas puses drīzāk nodarbojas ar manifestācijām un luteriskiem “šeit es stāvu, citādi nevaru” demonstrējumiem, nevis mēģina viena otru pārliecināt. Tas ir bēdīgi – demokrātija no citiem režīmiem atšķiras nevis ar vispārēju draudzību, saticību un toleranci, bet gan ar to, ka cilvēki mēģina apkarot viens otru ar vārdiem, nevis ar nažiem, šautenēm vai attiecīgajiem maisiņiem. No manas puses tikai daži argumenti.
Tiem, kas svētā sašutumā raugās uz mūsu sabiedrības konservatīvajā daļā valdošo nepatiku pret dažādām homoseksuālās erotikas izpausmēm, būtu jānodrošinās ar mazliet labāku izpratni par Latvijas sabiedrības mentalitāti. Homoseksuālisms ir tabu tēma jebkurā tradicionālistiskā sabiedrībā, un mūsējā joprojām tāda ir – īpaši ņemot vērā padomju perioda pieredzi, kurā viendzimuma dzimumattiecības tika patoloģizētas un kriminalizētas. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas LGBT kopienai būtu bailēs no homofobā vairākuma jāatsakās no savām darbībām – nekādā gadījumā. Taču brīnīties, ka sarīkot praidu Rīgā nav tikpat vienkārši un pašsaprotami kā Ņujorkā vai Berlīnē, ir, maigi izsakoties, mazliet liekulīgi. Ir jārēķinās ar zināmu kultūras kontekstu, kurš pastāvēs vēl ilgi. Arī bieži dzirdamie naidīgo, netoleranto un atpalikušo latviešu salīdzinājumi ar draudzīgajiem, iecietīgajiem un progresīvajiem rietumniekiem šķiet pārspīlēti. Manā rīcībā gan nav nekādu socioloģisku datu. Taču pēc savas pieredzes domāju, ka arī rietumos cilvēku vairākuma attieksme pret šādiem pasākumiem ir labvēlīgi neitrāla ne jau tādēļ, ka viņi kā atgriezti grēcinieki būtu pēkšņi izjutuši kādas siltas jūtas un kaislīgu draudzību pret LGBT kopienu. Viņi ir sapratuši kaut ko citu, daudz būtiskāku – ka brīvā valstī cilvēkiem nav ļauts jaukties nedz tajā, ar ko sveši cilvēki guļ, nedz tajā, par ko viņi publiski manifestē. Publiskā telpa nepieder nevienam indivīdam vai grupai; tā ir kopēja, pieejama jebkuram cilvēkam.
Tādēļ arī mans otrais arguments. Visnepatīkamākais visā šajā “anti-praidistu” propagandā ir nevis nepatika pret gejiem, bet gan pilnīgi greiza izpratne par indivīda tiesībām. Indivīda tiesības (šajā gadījumā - vārda brīvība un pulcēšanās brīvība) tieši tādēļ ir indivīda tiesības, ka tās var izmantot neatkarīgi no tā, ko domā vairākums. Viens otrs moralizētājs pie mums nepārprotami iedomājas, ka indivīda tiesības drīkst ierobežot atkarībā no tā, pie kādas morālas vai reliģiskas pārliecības pieturas vairākums. Taču tas ir pilnīgi aplami un kļūdaini. Tas nozīmē pieļaut, ka cilvēkiem patiesībā nav tiesību izmantot savas tiesības – tikai tādēļ, ka tas nepatīk vairākumam. Un tas savukārt ir nepārprotams solis atpakaļ padomju tiesiskuma izpratnes virzienā, kurā arī formāli garantētās tiesības faktiski tika ierobežotas saskaņā ar kompartijas pārstāvēto “sabiedrisko morāli”. Vēlreiz: normālā liberālā valstī tiesības tieši tādēļ ir tiesības, ka tās drīkst izmantot neatkarīgi no vairākuma viedokļa. Savukārt tie, kuri pieļauj šādus ierobežojumus un nopietni diskutē par iespējām administratīvi aizliegt kaut ko konstitucionāli garantētu, ir vienkārši vai nu pēdējie tumsoņi vai slēpti autokrāti, kuriem nepatīk pati demokrātiskā valsts. Īpaši ir jāuzmanās tad, ja to dara Satversmei uzticību zvērējušas amatpersonas, kuru pienākums būtu sargāt konstitucionālo kārtību, nevis slepus graut to. Tādēļ ir pašsaprotami, ka arī mūsu līdz šim klusais tiesībsargs tomēr ir paudis savu viedokli šajā jautājumā. Šeit patiešām ir runa par pašas mūsu valsts pamatiem, nevis par kāda indivīda seksuālo gaumi, vai to, ko kurš ir izlasījis Bībelē.
Protams, ka politikas un morāles teorijā šis lietas neizskatās tik vienkāršas. Mēs varam diskutēt par pašu tiesību apjomu – piemēram, vai tiesības uz neierobežotu izpausmes brīvību ir pamatotas. Skaidrs, ja LGBT kopienas gājiens kādu ļoti rigorozu kristieti kaut kā aizvaino, tā ir tikai viņa paša problēma. Galu galā, valsts jau sen ir šķirta no baznīcas tieši tādēļ, lai kopā mierīgi varētu sadzīvot dažādu reliģisko un morālo pārliecību ļaudis. Taču citi gadījumi ir sarežģītāki: piemēram, attiecībā uz tādām vārda brīvības izpausmēm, kuras pēc citu reliģiju sekotāju priekšstatiem ir privātā kārtā sodāmas ar nāvi – kā dāņu karikatūru skandālā. Par to pašlaik tiešām tiek daudz diskutēts pētnieku vidū. Taču mūsu moralizējošajiem politikāņiem dažkārt nenāktu par ļaunu palasīt LR Satversmi, īpaši tās 8. nodaļu. Un padomāt, vai viņi šo dokumentu patiešām spēj atzīt par savas darbības pamatu.
