Tas, ka Haiti kā valsts faktiski ir iznīcināta, nav mans pieņēmums, bet šīs valsts prezidenta Renē Prevāla paziņojums tūlīt pēc zemestrīces. „Parlaments sabrucis, nodokļu dienests sabrucis, skolas sabrukušas, slimnīcas sabrukušas,” viņš sacīja, vienlaikus apgalvodams, ka upuru skaits varot sniegties tūkstošos. Pašlaik viņa pieņēmums jau apstiprinājies. Kā ziņo dažādi informācijas avoti, uz ielām guļot mirušie, valstī vēl arvien valda panika un haoss. Piedevām sācies marodierisms, ko veicina no sabrukušajiem cietumiem brīvībā tikušie ieslodzītie. Un, pat dzīvojot otrpus zemeslodei, ir diezgan baisi iedomāties, ka Haiti galvaspilsētā Portoprensā, kur nekad mūžā neesmu bijis un nebūšu...tomēr vienalga...bail iedomāties, kā tur zem drupām līdzās mirušajiem guļ dzīvie, kuri diezin vai izkļūs laukā. Un, pat ja izkļūs, pateicoties visapkārt valdošajam haosam, visticamāk tāpat būs nolemti bojāejai.
Nesen, gatavojot materiālu par sabiedrības garīgo veselību, tikos ar krīzes centra „Skalbes” direktori psiholoģi Daci Beināri, kura teica: "Viena no mūsu nelaimēm, kas dzenot sabiedrību depresijā, esot fakts, ka nespējam novērtēt to, kas mums dots un ka patiesībā mēs nemaz tik slikti nedzīvojam." Miljoniem cilvēku uz pasaules dzīvojot vēl daudz sliktāk. Tagad, zinot par katastrofu, kas piemeklējusi Haiti, šie vārdi iegūst jaunu dimensiju.
Jā, mēs lamājam deputātus, ka vēlētāju interešu vietā tie pārstāv savas vai savu partiju spices vīru un viņiem pietuvināto intereses. Bet mēs varam lamāt, jo esam dzīvi un arī deputāti ir dzīvi un parlaments pagaidām nav sabrucis. Jā, mums ir drusku īpatnējs finanšu ministrs, kurš spītīgi diendienā turpina staigāt savā ādas uzvalciņā un kā Lāčplēsis ar Melno bruņinieku uz dzīvību un nāvi cīnās ar VID ģenerāldirektoru. Tomēr situācijā, kad valstij nodokļus vajag vairāk par visu, viņš VIDam atļāva strādāt četras dienas nedēļā. Diezin vai pasaules nodokļu iekasēšanas praksē bijis vēl absurdāks lēmums. Tomēr, par laimi, pats nodokļu dienests Latvijā nav sabrucis. Mēs gan sakām, ka sagrautas izglītības un medicīnas sistēmas, bet tās skolas un slimnīcas, kas nav slēgtas, turpina darboties. Tāpēc varbūt drīzāk jāuztraucas, ka šajās jomās strādājošie ierēdņi un ministri, kas tās vadīja, gadiem nav spējuši radīt jaunas - labākas un efektīvākas - sistēmas.
Tātad Latvijā, kur, atšķirībā no Haiti, nav plosījusies zemestrīce, visu, kas sagrauts vai iznīcināts, esam sagrāvuši vai iznīcinājuši mēs paši (kaut vai bezatbildīgi balsojot vēlēšanās, samierinoties ar esošo un paniski baidoties no pārmaiņām tad, kad tās varēja notikt mazāk sāpīgi). Tāpēc, ja reiz paši sagrāvām, teorētiski paši arī varam visu uzcelt un atjaunot. Diemžēl tas iespējams vienīgi tad, ja neturpināsim jaukt cēloņus ar sekām. Bet reālais cēlonis ir kapitālisma eiforija, kas mūs pārņēma jaunā gadu tūkstoša pašā sākumā, kaut arī liela daļa cilvēku vēl arvien nebija tikuši vaļā no sociālistiskās izpratnes par lietu kārtību. Tas izpaudās tādējādi – ja agrāk visi bija vienlīdz nabadzīgi, tad nu visi gribēja būt vienlīdz bagāti. Tagad, kad šis burbulis pārplīsis, daļu cilvēku pārņēmusi apātija, bet daļa uzsākusi dīvainus protestus ar abstraktām un grūti saprotamām prasībām.
Ministru kabineta mājas lapā var atrast Brīvības ielas telšu pilsētiņas iemītnieku vēstules Valdim Dombrovskim. Nocitēšu tikai divas. Ne tāpēc, ka tās būtu pašas nesakarīgākās vai pašas sakarīgākās, bet tāpēc, ka tās ir pašas īsākās.
1.Vēlos Jūs informēt, ka savus amatus Jūs ieņemat paticoties Dieva gribai, un katrs no Jums atbildīgs par savu darbu Dieva priekšā. 2. Zinot Jūsu plānu risināt krīzes situāciju, gribētos zināt, kad beigsies GENOCĪDS pret savu tautu. 3. Atrodoties šeit telšu pilsētiņā cilvēki nāk ar domu sākt vardarbīgu valsts protestu, ko atbildēt šiem cilvēkiem. Lai Dievs Jūs svētī! Genādijs Golubevs
Lūdzu jūs izstrādāt reālu rīcības plānu, kā izvest valsti no krīzes. Atrisināt bezdarbnieku straujo pieaugumu, radīt jaunas darba vietas. Nodrošināt bērniem normālu dzīvi, tiesības normāli ēst un dzīvot mājās, neizlikt uz ielas ģimenes. Pārstāt strādāt banku interesēs. Ar cieņu – Gints Berneckis.
Parējās vēstules katrs var izlasīt pats, bet tās visas ir apmēram līdzīgas, un tā arī nekļūst skaidrs, pret ko tiek protestēts un kas būtu jāpanāk valdībai, izņemot to, ka jānodrošina visiem laba dzīve. Tātad tie ir protesti ne pret ko, jo pret bezdarbu tiek protestēts tikai vārdos. Patiesībā šie cilvēki nemaz nemeklē darbu, bet gaida, ka viņiem to iedos, pagaidām pārtikdami no līdzjutēju atnestās pārtikas. Netiek protestēts arī pret demokrātijas pārkāpumiem, ja reiz uzskata, ka varu dod Dievs. Un tas nav protests arī pret diletantismu un neprofesionalitāti valsts pārvaldē. Lai to konstatētu, pašam jābūt vismaz kādas jomas profesionālim. Tāpēc patiesībā tas ir protests tikai pret to, ka šajos gandrīz divdesmit neatkarības gados visi nav kļuvuši vienlīdz bagāti un vienlīdz vareni. Ne velti nu jau profesionālais protestētājs Gints Gaiķēns, kas uzsāka akciju pie Ministru kabineta, pēc tam pameta telšu pilsētiņu un šajās dienās protestēja pie Rīgas domes, pats publiski atzinis, ka labprāt vēlētos sevi redzēt finanšu ministra amatā paša sastādītā valdībā, kuru vadītu viņa paziņa ekonomists Jānis Ošlejs.
Kāds cits ekonomists, BICEPS (Baltic Internacional centre for ekonomic policy studies) pētnieciskās grupas loceklis un ASV grādu ieguvušais ekonomikas zinātņu doktors Vjačeslavs Dombrovskis, kurš attiecībā uz daudziem procesiem, kas notikuši un notiek mūsu valstī, lieto apzīmējumu „murgs”, uzskata, ka cilvēki Latvijā vēl arvien pārliecināti - valstij viņiem kaut kas jādod, kaut kas jāatlīdzina un kaut kas jāgarantē arī tad, ja viņi paši šai valstij nedod pretī pilnīgi neko.
Tieši to apliecina arī telšu pilsētiņas iemītnieki, kurus uztur pensionāri un vientuļas kundzītes, pašmāju neoglobālisti, ar savām būtībā globāli tendētajām, 13. janvārī izvirzītajām prasībām valdībai un pārējie, kas bezdarba apstākļos pārvērtuši protestēšanu par savu profesiju, mēģinot citiem uztiept savus destruktīvos viedokļus.
Protams, par to var paironizēt, ko līdz šim arī darīju. Tomēr visām šīm it kā komiskajām izdarībām ir diezgan tālejošas sekas, kuras jau liek par sevi manīt. Vienīgais reālais, ko panāk tamlīdzīgi muļķīgi protesti, ir tas, ka tiek degradēts protestu jēdziens kā tāds. Tāpēc arī protestētāju kļūst mazāk, viņu prasības bezjēdzīgākas un vēlme tās paust jebkurā vietā, jebkuriem līdzekļiem arvien agresīvāka. Minētās tendences jau pamanījuši arī sociologi. Bet jo vairāk demokrātiskā sabiedrībā tiek degradēta protesta jēga un būtība, jo valdošai elitei ir lielāks pamats tā vietā, lai ieklausītos un rēķinātos ar protestētājiem, par viņiem vienkārši pasmīnēt. Savukārt, jo mazāk valdošā elite ieklausās protestētājos, jo vairāk zūd cerības tādējādi kaut ko panākt un mazinās pašas sabiedrības aktivitāte. Jo vairāk mazinās sabiedrības aktivitāte, jo lielākas iespējas varai manipulēt ar sabiedrību un tās locekļiem. Viss! Aplis noslēdzies!
Tā nu, kapitālisma apdullināti, bet vēl arvien ar sociālistisku domāšanu, mēs, izrakuši bedri savai ekonomikai un finanšu sistēmai, turpinām to rakt arī demokrātijai. Tātad - paši sev. Nebrīnīšos, ja uz pavasara pusi, kad paliks siltāks, pie katras valsts institūcijas, bankas vai pašvaldības būs pa pāris teltīm. Jo cilvēki vienmēr būs ar kaut ko neapmierināti. Un protestēt ir daudz vieglāk, nekā mēģināt pašiem (individuāli vai kolektīvi) risināt savas problēmas. Izpratne par demokrātiju, kas pašlaik sāk izplatīties Latvijā, ne tikai deformē demokrātiju, bet ļauj jebkuram izvirzīt prasības, lai viņa, konkrēta indivīda, problēmas risina citi.
