Nu kā tad! Mani ir apčakarējuši… beidzot kārtīgi izpētīju mobilā tālruņa rēķinu… man jau tā šķita, ka acu kaktiņā noņirbēja kaut kāda papildus maksa… laikam piederu pie tiem, kuri rēķinā apskatās tikai gala summu, un pēc tam svēti nosolās sev nākošajā mēnesī runāt [pa mobilo] krietni mazāk… dažreiz man tas izdodas, bet ne vienmēr… vārdu sakot, mani ir apčakarējuši, bet visticamāk, ka esmu apčakarējis sevi pats, un nav man kauna atzīties, ka vienu mirkli sajutos kā tējkanna! Bet par visu no sākuma…
Siemens nomira, ne jau vācu kompānija, bet mobilā tālruņa baterija, un biju spiests doties lūkoties pēc jauna. Manas prasības šoreiz nebija izsmalcinātas, pārdevēja ātri vien sašaurināja manu izvēli līdz diviem aparātiem, un tad es atminējos par vārdu salikumu – mazcenas mobilais, kas veiksmīgi bija iezombēts manā atmiņā. Vai nav lieliski samaksāt tikai vienu latu un jau nākošajā brīdī runāt pa jauno mobilo?! Tas nekas, ka trīs gadus pie viena operatora, ja jau esmu bijis pie tā kopš brīža, kad vispār sāku lietot mobilo tālruni! Tā arī labsajūta snauduļoja manī līdz brīdim, kad rēķinā nejauši pamanīju jaunu vārdu salikumu – mēneša maksa!?
Izrādās, ka mana ilggadējā operatora viens pakalpojums var sadzīvot ar otru pakalpojumu tikai par noteiktu summu mēnesī, kas trīs gadu laikā pārvēršas akurāt par mana aparāta cenu. Tai mirklī, kad to konstatēju, noteicu sev „Uzliec acenes, tējkanna, un paņem vēl lupu, kad turpmāk skatīsi piedāvājumus, kas nemaksā neko un kur pie skaitļa ir zvaigznīte, kas aizved tevi pie garu garā teksta ar sīkiem jo sīkiem burtiņiem!”
Laikam gan divas alošanās iemitinājušās cilvēkos gana stingri – dabūt kaut ko par velti un turpināt dzīvot pēc nāves – un arī es, izrādās, neesmu izņēmums. Ja to ņem vērā un liek lietā, tad var droši skandināt – brīvlaiks tuvojas... esi nopelnījis jaunu telefonu!
