Gandrīz katrā vēstures žurnāla numurā ir par kādu valdnieku, kura ego bija tik milzīgs, ka viņam vajadzēja valdīt pār visu pasauli. Lai valdītu, protams, vajadzēja šo tuvāko vai tālāko pasauli iegūt, bet labāk lasi: iekarot, paverdzināt, aplaupīt, nogalināt. Vēl visu aptverošāks vārds būtu „atņemt”, taču lai atņemtu, jāiedveš bailes un jābūt pārspēkam. Universāla formula, kas noder gan valdniekam, gan laupītājam. Taču stāstos par seniem notikumiem tikpat labi pamanāma cita likumsakarība – bailes un ļauns pārspēks nemēdz būt mūžīgi, paldies dievam, tie agri vai vēlu sabrūk, tikai diemžēl ar cietušajiem un kritušajiem.
Cilvēks ir tāds dīvains radījums, vēsture viņam sniedz neskaitāmas mācības, bet viņš kā nemācās, tā nemācās. Par šādu apgalvojumu citi izsauksies: „Pilnīgas muļķības! Cilvēks nemainās, tāda ir viņa patiesā daba!” Tomēr kaut kas ārēji mainās, piemēram, atņemšanas netikums. Pat Somālijas pirātu valodā izpirkšanas nauda pārvēršas par nodevām, toties demokrātiskajās iekārtās šai atņemšanai raksturīga izsmalcināta un blēdīga mīmikrija. Lūk, tiem, kuri veido sabiedrības progresu, pienākas arī progresīvi maksāt, jo tā ir „godīgi”! Ja nē, ātri vien būs „zagļa” vai „ienaidnieka” birka!
Svešvārdu vārdnīca (Jumava): Progress – izcelsme latīņu progressus ‘kustība uz priekšu; attīstība; panākumi’ – attīstība, kam raksturīga virzība uz pilnīgāku, augstāku stāvokli. Progresîvs nodoklis – nodoklis, kas procentuāli palielinās vairāk, nekā palielinās apliekamo ienākumu summa.
Tiesa, ja šodien paprasītu manu viedokli, kas ir pieminētais progress, atbildētu, ka zinātne un zināšanas, jaunas preces un pakalpojumi, kas lietderīgi cilvēkiem un sabiedrībai, esošo preču un pakalpojumu pilnveidošana, taču no šī groza noteikti izņemtu ārā spekulāciju un parādu piedzīšanu. Ja jau aizvien vairāk cilvēku maksā par šīm precēm un pakalpojumiem, radot ieņēmumus ražotājiem un tirgotājiem, tad jau tie viņiem (cilvēkiem) ir vajadzīgi. Salīdzinājumam – ja kaut kādu iemeslu dēļ kādam par darbu maksā mazāk, tikai atņemšanas netikums aizmiglo acis, lai saprastu, kāds tam iemesls un kādi būtu progresa risinājumi.
Man virsraksts radās no ažiotāžas ap progresīvo nodokli, citiem vārdiem sakot, ko grib SVF, ko grib valdība, ko grib partijas un ko grib tauta. Lūk, interesanta tabula, kaut arī dati ar bārdu, tomēr tās būtība parāda, ka Latvijā tālu līdz progresam un kur nu vēl līdz progresīvajam nodoklim. Ko es izlasu šajā tabulā? Latvijas uzņēmēji spēj maksāt darbiniekam vidēji Ls 500 mēnesī, toties citi Eiropā spēj līdz pat gandrīz septiņām reizēm vairāk - ap Ls 3300 mēnesī. Ja gudrajiem SVF vai zviedru padomdevējiem būtu jāsaņem mūsu algas, viņi ātri sāktu domāt par progresu, nevis progresīvo nodokli.
Vēl piemetināšu – tabulā ir līnija, kas it kā raksturo Eiropas „vidējo algu”, kas glīti novilkta aptuveni Ls 1700 līmenī, taču valstīs ir atšķirīgs iedzīvotāju, līdz ar to strādājošo skaits. Minētais skaitlis rada mazliet maldīgu iespaidu, un „vidējā alga", ja būtu aprēķināta ar svērto metodi, esmu pārliecināts, vēl bezkaislīgāk parādītu, kur mēs kā austrumeiropieši atrodamies attiecībā pret progresu.
