Pagājušajā sestdienā, man kā viesim piedaloties “Jaunā laika” domes sēdē, iznāca būt klāt arī mirklī, kad kāds JL Ogres nodaļas pārstāvis pauda savu ideju par pašvaldību deputātu kandidātu “pašfinansēšanos”. Proti, runa bija par domu, ka potenciālais pašvaldības deputāts, JL biedrs vai atbalstītājs pirms nonākšanas sarakstā iemaksā nodaļas kontā noteiktu naudas summu kampaņas vajadzībām. Summa, cik noprotu no sacītā, nebija domāta diezko liela – daži simti latu.
Nu reiz šī ideja JL izpildījumā ir nonākusi arī līdz dažiem preses izdevumiem, kuri atceras Repšes odiozo “honorāra” prasīšanu un runā par pretkorupcijas ideālu nodevību. Nu ko – tāda kritika nav gluži nepamatota. Galu galā, mūsu demokrātiskā mentalitāte liek domāt, ka līdzdalība politikā nekādi nevarētu tikt saistīta ar cilvēka maksātspēju. Ja šī tiktu atzīta par vispārpieņemtu praksi, tad dažās pašvaldībās mēs agri vai vēlu nonāktu pie situācijas, kad iemaksājamās summas lielums padarītu kandidēšanu par ekskluzīvu preci, kas nav pieejama vienkāršam “reņģēdājam”. OK, arī Obama un Klintone paši sev zvejo miljonus reklāmas kampaņai, un naudas daudzums noteikti ietekmēs arī šo vēlēšanu rezultātus. Taču Latvija nav Amerika. Pie mums politika ievērojamā mērā ir privāts bizness, un vēl vairāk veicināt deputāta atkarību no naudas resursiem nozīmē graut vēl palikušās demokrātijas iezīmes.
Taču lietai ir arī otra puse. JL taktiska kļūda varbūt bija tā, ka viņi par šo lietu runāja publiski, žurnālistiem dzirdot – un būtu dīvaini, ja kritiskie mediji to neuzķertu. Taču ir skaidrs, ka kļūšana par pašvaldību deputātu jau sen maksā naudu. Tiesa, tas netiek afišēts – kvītis, čekus un maksājuma uzdevumus neviens neuzrāda. Nonākšana domes koalīcijā daudzos gadījumos ir saistīta ar dažāda veida morāliem pienākumiem pret kampaņas finansētājiem. Atrašanās pašvaldības amatā ar uzpūsti lielu algu uzliek cilvēkam nerakstītus pienākumus ziedot partijai pirms nākamajām vēlēšanām. Citiem vārdiem, JL biedri savā naivitātē piedāvāja atklāti darīt to, ko “īstie zēni” paslepeni dara jau kopš 90. gadiem. Visbeidzot, lai cik lētticīgi arī nebūtu Ogres jaunlaicēni, tomēr viņi būtībā nebūt negrasījās “tirgot” vietas JL sarakstā – ja viņi patiešām to gribētu, arī cena būtu pavisam cita. Viņi vēlējās likt jau iepriekš aprobētiem kandidātiem mazliet riskēt ar savu maciņu. Taču ir skaidrs, ka vesela rinda partiju patiešām tirgo vietas pašvaldībās par apaļām summiņām – protams, ne jau ar sludinājumiem avīzē vai atklātām izsolēm. Pat man, ar politiku tikai pastarpināti saistītam cilvēkam, pirms pagājušajām pašvaldību vēlēšanām iznāca uzklausīt piedāvājumu nopirkt vietu kādas “kreisās” partijas Jūrmalas saraksta galvgalī – par summu, kura man kā trūcīgam zinātniekam pavisam noteikti nebija pa kabatai.
Kāda no tā visa būtu morāle? Pirmkārt, JL laikam ir nopietnas problēmas ar finansēm, jo šai partijai nav nedz “ģenerālsponsora”, nedz tādas “kaujas mašīnas” līdzekļu ievākšanai, kāda ir koalīcijas partiju rīcībā. Otrkārt, pašvaldību vēlēšanu kampaņas izdevumu “griesti”, kurus noteiks vēl tuvākajā laikā, noteikti daudziem būs par zemiem, lai tos ievērotu – īpaši ņemot vērā to, ka partijām reģionos ir savi izpalīdzīgi “labvēļi”. Treškārt, brutālo naudas ietekmi uz politiku būtu iespējams efektīvi mazināt nevis ar ierobežojumiem finansētājiem, bet gan ar politiskās reklāmas aizliegšanu elektroniskajos medijos. Hier steh’ ich und kann nicht anders.
