Ja pavaicātu, kas mūsu valsts publiskajā telpā pašlaik ir “ejošs”, nāktos atbildēt – sazvērestības teorijas. Jo īpaši pēdējās nedēļas notikumi ar īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās atkāpšanos, kā arī KNAB priekšnieka reputācijas jautājums ir no jauna pielējuši eļļu dažādu aizraujošu spekulāciju ugunij. Pēc dažu domām, Latvijā esot spēki, kuri vēloties “zem rokas” pārdot mūsu neatkarīgo valsti Krievijai. Tas nozīmē – par sviestmaizi pārdot 18. novembra ideālus mūsu senajam apspiedējam. Citi savukārt apgalvo, ka mūsu valsts specdienesti īstenojot aizjūras magnātu intereses un graujot demokrātiski ievēlētās valdības ietekmi. Tas, lūk, esot nopirkts; tam esot samaksāts; pret vēl kādu esot kāds nāvīgs kompromāts. Citiem vārdiem: par spīti publiski redzamajām norisēm patiesībā visu izlemj kādi tumši spēki, kuri lemj par visu un nepakļaujas nekādai kontrolei. Savukārt, ja mums, tā sauktajiem “vienkāršajiem cilvēkiem”, liekas, ka par visu lemj premjers, ministri un parlaments, tad tikai tādēļ, ka šie visvarenie sazvērnieki tā to ir gribējuši. Šādas teorijas ir ietekmīgas un pieprasītas tieši tādēļ, ka racionāli atspēkot tās nav iespējams – līdzīgi, kā ar racionāliem argumentiem nav iespējams atspēkot, ka katrs no mums nedzīvo “matricā” kā brāļu Vačkovsku slavenajā filmā.
Uzdrošinos apgalvot, ka šādu teoriju kalšana un popularitāte pati par sevi liecina par defektīvu realitātes uztveri un anti-demokrātiskām orientācijām. Lūdzu mani nepārprast – es nevēlos apgalvot nedz to, ka politikas aizkulisēs netiek pieņemti būtiski lēmumi, nedz arī to, ka daudzas šķietami demokrātiskas norises nebūtu iepriekš saskaņotas un inscenētas. Tomēr pieturēties pie pārliecības, ka politikā visu nosaka kādi neredzami spēki, nozīmē devalvēt publiskās politikas lomu. Kāda jēga pilsoņiem interesēties par politiku un mēģināt tajā līdzdarboties, ja lēmumu pieņēmēji pēc definīcijas ir uzpirkti nodevēji, kuri kalpo tikai savu saimnieku interesēm? Turklāt sazvērestības teoriju piekritēji lielākoties nepamatoti augstu novērtē šķietamo sazvērnieku spējas kontrolēt realitāti, piedēvējot tiem gandrīz vai dievišķas providences spējas.
Pirms nonākam konspiroloģiskā valdzinājuma varā, katrs no mums saprot, ka arī tad, ja tev ir ļoti daudz naudas un milzum liela ietekme politiskajās aprindās, tu joprojām esi pakļauts nejaušībām, prognozēšanas grūtībām un realitātes daudzveidībai. Tādēļ nekāda absolūta kontrole nav iespējama – vismazāk jau demokrātiskā sabiedrībā, kuru pēc definīcijas raksturo interešu dažādība. Savukārt tad, ja nav iespējama absolūta kontrole, vienmēr paveras kāds “window of opportunity” pilsoniskai aktivitātei un protestam. Taču, ja turamies pie sazvērestības teorijām, šī pašsaprotamā patiesība tiek viegli atmesta – vienlaikus atsakoties no iespējas ietekmēt pašiem savu dzīvi.
Kāda no tā visa būtu morāle? Vispirms jau tāda, ka demokrātija ir publiskās darbības joma. Tās pamatā ir varas publiska kontrole, nevis mēģinājumi uzminēt andru, aivaru, valēriju un aināru privātās sarunās pārrunāto, lai pēc tam varētu savā virtuvē sodīties, ka “visi ir uzpirkti”. Sazvērestības teoriju popularitāte liecina par anti-demokrātisku mentalitāti. Un to vajadzētu apzināties arī šo teoriju kultivētājiem masu medijos – vienalga, kurā “frontes” pusē lai tie atrastos. Nelielai ilustrācijai: neaizmirsīsim, ka arī priekšstati par “vispasaules žīdu masonu sazvērestību” ir bijuši populāri tieši reģionā, kuram nav bijušas raksturīgas noturīgas demokrātiskas tradīcijas – proti, Austrumeiropā un Krievijā. To pretstats savukārt ir rodams vecajā anekdotē: Anglijā antisemītismam nav lielas ietekmes tādēļ, ka angļi nedomā, ka paši būtu mazvērtīgāki par ebrejiem. Varbūt arī Latvijas pilsonim beidzot vajadzētu pārstāt sevi uzskatīt par mazvērtīgāku par visiem šiem andriem, aivariem, valērijiem un aināriem? Galu galā, tieši to prasa politiskās vienlīdzības ideja, kura ir demokrātiskas valsts iekārtas pamatā.
