Līdzšinējā nozares attīstība, kad pārspīlēti un nepārdomāti investējām infrastruktūras objektos un aizvien vairāk un vairāk līdzekļu novirzījām augstām, visbiežāk slimnīcu līmeņa tehnoloģijām, bieži nekritiski sekojot farmācijas un medicīnas iekārtu industrijas piedāvājumam, ir novedusi pie tā, ka ne vairums nozarē strādājošo, ne vairums iedzīvotāju tā īsti nesajuta to, ka valsts finansējums veselībai tā sauktajos treknajos gados ir gandrīz dubultojies.
To sajuta mazākums – tie pacienti, kam šīs jaunākās un dārgākās ārstēšanas metodes bija vienīgās iespējamās veselības saglabāšanai, un to sajuta mazākums nozarē strādājošo – tie, bez kuru atbalsta industrijas inovācijas nevarēja tikt ieviestas ikdienas praksē un iekļautas valsts apmaksātos tarifos vai zāļu sarakstos.
Vienlaikus mēs neredzējām, ka tiek sasniegti agrākajos gados izvirzītie mērķi attiecībā uz nozīmīgiem un objektīviem iedzīvotāju sociālo labklājību un veselības aprūpi raksturojošiem lielumiem, kā vidējais paredzamais mūža ilgums, no slimībām brīvo, kvalitatīvo dzīves gadu skaits mūsu iedzīvotājiem, jaundzimušo mirstība. Valsts medicīnas sistēmā, kam jābūt vairāk orientētai uz pacientu kā klientu, „zvanu draugam” – kādam sistēmā strādājošam speciālistam nopietnāku problēmu gadījumā – vai īpašu pateicību ārstam turpināja uzskatīt par sava veida papildu garantiju, ja ne labākai un savlaicīgākai ārstēšanai, tad vismaz uzmanīgākai attieksmei gan.
"Jau vairākus gadus pēc kārtas izcīnot papildu līdzekļus nozarei un pamatā tos ieguldot tikai slimnīcās, mēs nepārtrauksim apburto loku, kad nonākšana stacionārā reizēm ir vienīgā iespēja beidzot saņemt kvalitatīvu, bet diemžēl tikai īslaicīgu un ļoti dārgu palīdzību."
Tas ir tikai dabiski, ka nozaru vadošie profesionāļi, kas vienlaikus bieži ir arī nodaļu un centru vadītāji, augstskolu mācību spēki, profesionālo organizāciju vadītāji, ir tie, kas veido sabiedrisko viedokli par jaunu ārstniecības metožu un tehnoloģiju ieviešanas lietderību. Ja vēl klīnisko pētījumu dati apliecina priekšrocību pret līdzšinējo ārstēšanas praksi, nav nekā nosodāma, ja ir vēlme nekavējoties to labāko nodrošināt arī pacientiem.
Tomēr ir naivi ticēt, ka firmu atbalsts ārstu tālākizglītības pasākumiem, iesaistīšana apmaksātos jau tirgū esošu produktu klīniskajos novērojumos ir tikai absolūti nesavtīga labdarība. Patiesībā tā nekad nav labdarība, un no katra ieguldītā lata agri vai vēlu tiek gaidīta maksimāla atdeve, panākot to, ka produkts tiks patērēts, turklāt par cenu, kas ar uzviju kompensēs ieguldījumus. Nepanākot līdzsvaru starp valsts finansiālajām iespējām un ārstu dabīgo vēlmi izmantot inovāciju priekšrocības, ir izveidojusies situācija, kad uzsvars nav likts uz tām veselības aprūpes neatņemamām daļām, kuras izmaksu un kopējo ieguvumu ziņā ir neapšaubāmi efektīvākas un vairumam iedzīvotāju visnepieciešamākās.
Bez veselības veicināšanas un izglītošanas pasākumiem sabiedrībā, nepanākot katra indivīda augstāku atbildību par savu veselību, neveicinot ģimenes ārstu kā pieejamākās aprūpes daļas atbildības un lomas palielināšanos, rūpējoties par iedzīvotāju pamata veselības aprūpes vajadzībām, it īpaši bērniem, veciem cilvēkiem un tiem, kam jāsadzīvo ar hroniskām slimībām, efektīvi nevar tikt izmantots tas potenciāls, ko nodrošina jau augstāka līmeņa medicīna. Tam vienkārši nepietiek līdzekļu.
Šobrīd, vēl aizvien smagā ekonomiskā situācijā, kad ir mazāks finansējums nozarei, kā arī izsīkuši iedzīvotāju veidotie uzkrājumi, mēs redzam, ka slimnīcās nonāk aizvien vairāk cilvēku, kuru veselības aprūpe mājās, pie ģimenes ārsta vai ambulatorā iestādē nav bijusi pietiekama vai arī izrakstītās zāles nav lietotas atbilstoši nozīmētajai terapijai.
Šādā situācijā, jau vairākus gadus pēc kārtas izcīnot papildu līdzekļus nozarei un pamatā tos ieguldot tikai slimnīcās, mēs nepārtrauksim apburto loku, kad nonākšana stacionārā reizēm ir vienīgā iespēja beidzot saņemt kvalitatīvu, bet diemžēl tikai īslaicīgu un ļoti dārgu palīdzību.
Apstākļos, kad vairums slimību ir hroniskas un vecākiem cilvēkiem to nereti ir vesels kopums, ārstēšanās slimnīcā paasinājuma vai komplikāciju gadījumā ir tikai neliela daļa no nepieciešamās palīdzības. Šī atziņa, protams, nekādā veidā nemazina slimnīcu lomu neatliekamās un augsta līmeņa sekundārās un terciārās palīdzības sniegšanā.
"Slimnīcām ir jāmainās, un aizvien lielāka pakalpojumu daļa ir jānodrošina ambulatori vai dienas stacionāros, neaizmirstot par iespēju nodrošināt rehabilitācijas pakalpojumus. "
Tomēr apstākļos, kad mainās pati medicīna un aizvien vairāk pacientam var palīdzēt ārstniecības iestādē, tajā pavadot tikai dažas stundas vai vienu dienu, kā arī apstākļos, kad sakarā ar nācijas novecošanu pieaug tieši vecu un hronisku slimnieku īpatsvars, slimnīcām ir jāmainās un aizvien lielāku pakalpojumu daļu ir jānodrošina ambulatori vai dienas stacionāros, neaizmirstot par iespēju nodrošināt rehabilitācijas pakalpojumus.
Slimnīcas gultu skaita samazināšana un līdz ar to nevajadzīgās infrastruktūras atbrīvošana vai nodošana sociālās aprūpes funkciju nodrošināšanai pašvaldībām ir rezultāts, nevis primārais mērķis. Šis rezultāts jāsasniedz, stiprinot aprūpi, ko var nodrošināt ģimenes ārsts kopā ar primārajā aprūpē, tajā skaitā mājas aprūpē strādājošām māsām un ārstu palīgiem, palielinot iespējas bez ievērojamiem papildu maksājumiem saņemt valsts kompensētās zāles daudz plašākam slimību klāstam, nešķirojot, vai neārstēšanās gadījumā veselības un dzīvības apdraudējums ir tūlītējs vai pēc dažiem gadiem.
Būtiskas strukturālas pārmaiņas veselības nozarē līdz galam netika veiktas tad, kad to patiesībā varēja izdarīt vieglāk. Laikus un pakāpeniski palielinot uzsvaru uz ambulatoro aprūpi, panākot, ka jaunam un perspektīvam ārstam kļūt par ģimenes ārstu ir ne tikai izdevīgi, bet arī vienlīdz prestiži kā būt ārstam lielā slimnīcā, mums nebūtu tik grūti šodien, kad ar nepietiekamiem līdzekļiem vienlaikus ir jāturpina uzturēt iedzīvotāju skaitam neefektīvi lielu gultu skaitu slimnīcās, vienlaikus panākot vairāk ārstu un māsu nodarbināšanu tur, kur tas ir visvairāk nepieciešams – ambulatorajā sektorā.
Veselības nozares vadības uzņemšanās tajā notiekošo pārmaiņu laikā, kad pat salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm esam ļoti trūcīga finansējuma apstākļos, ir izaicinājums. Tas nozīmē atrast vidusceļu tur, kur tā nemaz nav, veltīt daudz laika, uzklausot ieinteresēto pušu intereses tad, kad laika nav.
Esošā nozares finansējuma sadales sistēma, kas balstās uz pirms daudziem gadiem pieņemtiem un pēc tam neskaitāmas reizes labotajiem Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1046, kur vairāk nekā 500 lapaspusēs ir mēģināts paveikt neiespējamo – objektīvi noteikt katrai Latvijas ārstniecības iestādei un ārstu praksei darāmo atbilstoši pacientu un diagnožu grupām pēc vienlīdzīgiem kritērijiem, nodrošinot taisnīgu samaksu par šo darbu, ievērojot pacientu un pakalpojumu sniedzēju intereses un, galvenais, nepārkāpjot pieejamā finansējuma apjomu kārtējam gadam -, ir jāmaina. Spēles noteikumi ir jāpadara vienkāršāki kā pacientam, tā pakalpojuma sniedzējam. Bet to nevar izdarīt ne dažu nedēļu, ne mēneša laikā, steigā pieņemot budžetu.
Šajās dienās aktuālie pārmetumi no dažādu slimnīcu vadītājiem par to, ka finansējuma sadalījums kādām atsevišķām slimnīcu funkcijām ir nepietiekams, ir pamatoti. Steiga, nepieciešamība veicamā darba apjomu pieskaņot samazinātajam finansējumam, lokālo īpatnību pilnīga neizdiskutēšana konkrētajās ārstniecības iestādēs, šo noteikumu pielāgošana konkrētām slimnīcām vai slimnīcu grupām nav noliedzama. Jāsaprot, ka noteikumos, kuros jāparedz un precīzi jānodefinē visas iepriekš minētās prasības, reizēm nenotiek pat formāla saskaņošana ar sociālajiem partneriem.
Runājot par traumpunktiem, kuros pie mazas noslodzes viena pacienta aprūpe izmaksā vairāk nekā 80 latu, kamēr citos - četras un piecas reizes mazāk. Ir tikai objektīvi, ka šajos traumpunktos speciālistam par paveikto darba dienās, vienlaikus nodrošinot plānveida ambulatoro pieņemšanu, netiek samaksāts dubultā.
Tāpēc jau pirmajā tikšanās reizē ar slimnīcu vadītājiem mēs vienojāmies, ka galvenais ir iestādes kopējais finansējuma apjoms un slimnīcas ir ne tikai komercsabiedrības, bet uzņēmuma vadītājam jāspēj domāt sociāli atbildīgi, lai ar pieejamo finansējumu iedzīvotājiem sniegtu iespējami lielāku un kvalitatīvāku pakalpojuma klāstu. Savukārt nozares vadība darīs visu iespējamo, lai, sākot nākamo gadu, slimnīcai jau būtu skaidrs kopējais gada finansējums, ar ko iestāde var rēķināties.
"Spēles noteikumi ir jāpadara vienkāršāki kā pacientam, tā pakalpojuma sniedzējam. Bet to nevar izdarīt ne dažu nedēļu, ne mēneša laikā, steigā pieņemot budžetu. "
Salīdzinoši nelielais paredzamais finansējuma samazinājums par 135 000 latiem uz vairāk nekā 5 miljoniem latu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā ar nolūku no otrā pusgada veicināt vismaz daļēju akūto pacientu plūsmas novirzīšanu uz jaunuzcelto Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļu (tādējādi panākot iespējas atvēlētos resursus vairāk veltīt plānveida endoprotezēšanas rindu samazināšanai) un ministrijas un slimnīcas vadības nepietiekamā komunikācija šajā jautājumā kļuva par uzskatāmu piemēru tam, kāpēc tik grūti un reizēm šķietami neiespējami ir paveikt to, kas agri vai vēlu būs jāpanāk. Proti, mēs visā Latvijā varētu būt droši, ka par esošiem līdzekļiem, par nodokļos samaksāto un atvēlēto veselības aprūpei, tiek panākta maksimālā pievienotā vērtība valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā.
Var diskutēt par veidiem, kā turpmākajos gados veselības aprūpes nozarei jāattīstās, par veicamajiem soļiem, taču skaidrs ir tas, ka pārmaiņas ir nepieciešamas un - jo ilgāk tās tiks atliktas, jo ilgāk iedzīvotāju nodokļos nomaksātā nauda netiks izmantota maksimāli efektīvi. Un tas nozīmē garākas rindas uz pakalpojumu saņemšanu, niecīgu plānveida palīdzības apjomu un nekonkurētspējīgu darba samaksu ārstniecības personālam.
Plānojot pārmaiņas, jāņem vērā ne tikai nozares profesionāļu viedoklis, bet arī citu nozaru ekspertu redzējums, lai spētu līdzsvarot sabiedrības kopējās intereses. Uzskatu, ka, norimstot sākotnējām negatīvajām emocijām un novirzot veselības aprūpei vismaz līdzīgu finansējumu no iekšzemes kopprodukta kā kaimiņvalstīs, Latvijas iedzīvotāji jau tuvākajos gados redzēs patieso reformu īstenošanas ieguvumu – kvalitatīvu, pieejamu un izmaksu efektīvu veselības aprūpi.
