Toreiz Upīša daiļdarbā tikai trīs zēni devās pasaulē. Šoreiz solās valsti padarīt laimīgu vairāki. Gan varoņi, gan cietēji. Var dažādi vērtēt kolēģa Rudzīša kunga ekrānā teikto, taču pēc intervijas žurnālā „Klubs” varētu secināt, ka arī Melngaiļa kungs iesaistījies tēvzemes glābēju un laimīgi darītāju pulkā. Bet kā ar praktisko laimi? Pagājušo nedēļu viens no baņķieriem tā arī man pateica, ka nauda vienkārši esot izčākstējusi. Un viņa teiktajā atkal sajutu kaut ko mistisku.
Divas lietas mazliet izbrīna. Neskaitāmi vietējo profesionāļu, gaišreģu, praviešu un hronistu raksti par pazudušo laimi, bet kāpēc viņi nespēj izveidot neko tik uzskatāmu un skaidrojošu, kā angļu žurnāls "Guardian", kas svešā mēlē mums pastāsta, kurp devusies ir nauda. Vēl izbrīna, ka no rīta līdz vakaram runā un vaimanā par valsts budžetu, bet vaimanas par uzņēmēju likstām, kuri būtībā piepilda šo kasīti, nav gluži pazudušas, taču nobīdītas otrajā vai trešajā plānā gan. Kā pie zēnu audzināšanas, jo viņi jau stipri un viņiem neklājoties raudāt.
Nebūtu godīgi, ja nepieminētu, ka laimes lācis 210 miljonu latu izskatā pie uzņēmējiem tomēr ir atnācis. Liels lācis vai lācēns, spriediet paši, bet es ielūkojos, kas lācītim vēderā, vai vēl precīzāk - kam laime netiks.
Kā jau varēju nojaust, veselības un sociālai aprūpes nozarei netiks. Labi, ka atkarību veicinošas lietas, kā tabaka un azartspēles, ir šajā sarakstā. Labi arī, ka sarakstā ir ieroči un munīcija - tie man kā dakterim un pacifistam ne visai patīk. Tik atkal nodomāju: kā gan tāds pelnošs bizness iekārtojies pie citām labiņām valstīm, un kā gan tiek pie ieročiem visādi bandīti, Somālijas pirāti un globālie teroristi?
Varētu iebilst, ka veselības un sociālo aprūpi var eksportēt. Tomēr vēl vairāk izbrīna šāda pretruna. Valstiski esam finansējuši Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijas izstrādi, kas, piemēram, paziņo, ka atrodamies pasaules tranzīta ceļu krustpunktā, tai pašā laikā lācīša vēderā neatrodas nauda transportam un uzglabāšanai. Aiz borta paliek arī tādas nozares kā zinātniskie un tehniskie pakalpojumi, izglītība, kaut arī neskaitāmas reizes esmu lasījis par mūsu zinātnes un izglītības potenciālu un eksporta vīzijām.
Ja, rakstot emuāru „Pasakas pieaugušajiem”, nebūtu uzzinājis, ka citur kino industrija plaukst un zeļ, tad nepievērstu uzmanību tam, ka šoreiz pinkainis nav atčāpojis arī pie informāciju tehnoloģijām, kino, televīzijas un radio. Būs interesanti pavērot, kuram būs izdevies laimes lāci dancināt.
Divas lietas mazliet izbrīna. Neskaitāmi vietējo profesionāļu, gaišreģu, praviešu un hronistu raksti par pazudušo laimi, bet kāpēc viņi nespēj izveidot neko tik uzskatāmu un skaidrojošu, kā angļu žurnāls "Guardian", kas svešā mēlē mums pastāsta, kurp devusies ir nauda. Vēl izbrīna, ka no rīta līdz vakaram runā un vaimanā par valsts budžetu, bet vaimanas par uzņēmēju likstām, kuri būtībā piepilda šo kasīti, nav gluži pazudušas, taču nobīdītas otrajā vai trešajā plānā gan. Kā pie zēnu audzināšanas, jo viņi jau stipri un viņiem neklājoties raudāt.
Nebūtu godīgi, ja nepieminētu, ka laimes lācis 210 miljonu latu izskatā pie uzņēmējiem tomēr ir atnācis. Liels lācis vai lācēns, spriediet paši, bet es ielūkojos, kas lācītim vēderā, vai vēl precīzāk - kam laime netiks.
Kā jau varēju nojaust, veselības un sociālai aprūpes nozarei netiks. Labi, ka atkarību veicinošas lietas, kā tabaka un azartspēles, ir šajā sarakstā. Labi arī, ka sarakstā ir ieroči un munīcija - tie man kā dakterim un pacifistam ne visai patīk. Tik atkal nodomāju: kā gan tāds pelnošs bizness iekārtojies pie citām labiņām valstīm, un kā gan tiek pie ieročiem visādi bandīti, Somālijas pirāti un globālie teroristi?
Varētu iebilst, ka veselības un sociālo aprūpi var eksportēt. Tomēr vēl vairāk izbrīna šāda pretruna. Valstiski esam finansējuši Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijas izstrādi, kas, piemēram, paziņo, ka atrodamies pasaules tranzīta ceļu krustpunktā, tai pašā laikā lācīša vēderā neatrodas nauda transportam un uzglabāšanai. Aiz borta paliek arī tādas nozares kā zinātniskie un tehniskie pakalpojumi, izglītība, kaut arī neskaitāmas reizes esmu lasījis par mūsu zinātnes un izglītības potenciālu un eksporta vīzijām.
Ja, rakstot emuāru „Pasakas pieaugušajiem”, nebūtu uzzinājis, ka citur kino industrija plaukst un zeļ, tad nepievērstu uzmanību tam, ka šoreiz pinkainis nav atčāpojis arī pie informāciju tehnoloģijām, kino, televīzijas un radio. Būs interesanti pavērot, kuram būs izdevies laimes lāci dancināt.
