Domājot par gaidāmajiem Valsts svētkiem, Lāčplēša dienu un ar tiem saistītajām svinībām, paliek mazliet skumji. Noteikti negribētos būt Zatlera, Godmaņa un Daudzes runu rakstītāja vietā, kuram nu ir jāuzraksta kaut kas iedvesmojošs, vienojošs un pacilājošs. Kas gan tas varētu būt laikā, kad pilnīgi visas valsts attīstības jomas ir mīnusos? Banku krīze ir tepat aiz stūra - turklāt nevajadzētu iedomāties, ka valsts garantiju dāvātāji patiesi vadīsies pēc kādiem sabiedriskā labuma apsvērumiem, nevis savu čomu interesēm. Turklāt Latvijā neviens, izņemot dažus klusus komentētājus, nerunā par to, cik patiesībā netaisnīgs un amorāls ir šāds "bail-out". Krīze Latvijā ir mini-krīze uz nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas bāzes līdzās lielajai pasaules krīzei, kura radās no amerikāņu un globālo haizivju neapturamās vēlmes spekulēt ar "securities". Taču tagad tiem, kuru neapturamā alkatība faktiski ir vainojama pašreizējās ziepēs, tiek piedāvāta valsts draudzīgā roka uz nodokļu maksātāju rēķina, lai viss viņu biznesiņš neaiziet pa pieskari. Fantastisks taisnīgums! Tie, kuriem pieder bankas, uz savas ādas šo krīzi tāpat nejutīs - viņi ir parūpējušies par sevi jau sen agrāk. Taču tiem, kuri to jutīs, tiks atlaisti no darba un izlikti no dzīvokļiem, nekāda valsts neko piedāvāt netaisās.
Labi, lai nu tā būtu - tā faktiski nav Godmaņa vai Kalvīša vaina, tā tas notiek visā pasaulē. Taču cilvēkiem būtu vērts saprast, ko īsti nozīmē neapvaldīts tirgus kapitālisms. Tas būtībā strādā pēc Mateja principa (Mateja evanģēlijs 11:12): kam ir, tam tiks dots, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. Pie mums turpretī galvenā problēma ir tā, ka šādas valdības garantijas atkal sadalīs "pēc deguniem", kopīgiem basketbola klubiem, medībām un komjaunatnes čomu būšanām. Kamēr cilvēkiem šajā valstī ir vienalga, kas notiek ar viņu samaksātajiem nodokļiem, tikmēr tas tā arī būs. Kāds bulgāru politologs savulaik rakstīja, ka Austrumeiropā vecais Amerikāņu revolūcijas princips "no taxation without representation" strādā apgrieztā veidā: valdošo eliti varbūt nemaz neuztrauc tas, ka tu nemaksā nodokļus (sk. sākumdeklarēšanas jautājumu). Taču tādēļ arī neprasi, lai Tavas intereses kaut kā tiktu pārstāvētas.
Citās frontēs arī mums neklājas labāk. Saeimas, valdības un partiju reitingi joprojām slīd uz leju, un jau drīz cilvēku, kurš tām uzticas, varēs atrast vienīgi statistiskās kļūdas ietvaros. Tā šķietami ir parasta lieta, kur nekas spožs pie mums nekad nav bijis. Taču jāņem vērā, ka krīzes apstākļos šāda neuzticība ir ļoti bīstama - kaut vai tādēļ, ka pašlaik valdību neviens vairs neņem par pilnu. Iedomājieties kaut vai situāciju, ka premjers, prezidents vai finanšu ministrs pārgrieztām acīm aicinātu cilvēkus neļauties panikai un negrābt naudu ārā no bankām. Tas momentā novestu tieši pie pretējā, pie rindām banku nodaļās. Turklāt būtu naivi tajā vainot tikai naivos ļautiņus. Pašreizējie varasvīri nekad nav mēģinājuši runāt ar cilvēkiem kā saprātīgām būtnēm - viņi ir tikai skalojuši tiem smadzenes ar reklāmām. Tas vienā mirklī var dot smagu pretsitienu.
Nu, savukārt, kas attiecas uz ārpolitiku, tad tajā arī nekas mierinošs un jauks nav gaidāms. Ja mūsu ekonomika aizies dziļā recesijā, valstij draudēs defolts, netiks izmaksātas algas utt., tad ES līmenī mēs vispirms saņemsim nevis mierinājumus, bet aizrādījumus, ka mūs par to jau sen brīdināja (nekustamo īpašumu burbulis, importa pārsvars pār eksportu, izglītības problēmas, zemā produktivitāte utt.), bet mēs savā provinciālajā dižmanībā to vienkārši ignorējām. Nerunāsim nemaz par Krieviju, kur viens viņu punduris nu jau sāk vicināties Eiropas virzienā ne vairs ar konvencionālajiem, bet nu jau ar kodolieročiem. Obama, protams, ir čoms bez vainas. Taču, pirmkārt, viņa "izcilās" īpašības iepretim Makeinam, manuprāt, ir stipri pārvērtētas - ja nebūtu viss šis Volstrītas furors, kurš pats par sevi padara cilvēku vairumu "kreisāku", ja cilvēkiem tā neriebtos viss, kas saistās ar Džordžu Dabljū, un ja Makeins nebūtu izvēlējies tik dīvainu viceprezidenta kandidātu, tad nezin' gan, kā viss vēl beigtos. Otrkārt, iedvesmojošs jau nu Obama ir gan - Obamas publiskās uzstāšanās un debates vajadzētu piespiedu kārtā likt pa astoņām stundām dienā skatīties jebkuram, kurš Latvijā apsver iespēju iesaistīties politikā. Taču ar šarmu vien jūs neiedzīsiet respektu nedz Ahmadinedžadam, nedz Putina un Medvedjeva kompānijai. Turklāt Obama noteikti arī nebūs tas, kurš kaut kādā veidā efektīvi mazinātu Latvijas politiķu patoloģisko mīlu uz krievu energoresursiem un hokeju.
Citiem vārdiem, nabaga runu rakstītāji - tiem nāksies atkal iztikt ar parasto liriku par vienotību un nacionālu valsti. Tikai, lūdzu, nevajag pieminēt valsts dibinātājus - iespējams, ka šie vīri te daudziem piespļautu acis.
