Psihoterapeiti procesu, kad kāds tiek noniecināts, sauc par devalvāciju, proti, piešķirt kādam zemāku vērtību nekā patiesībā viņam ir. Ja to attiecina uz lielākām grupām un pie tam tas notiek mērķtiecīgi, laikam to sauc par polittehnoloģiju, kad izmanto situāciju un cilvēku psiholoģijas īpatnības, lai kāda cilvēku grupa panāktu savus mērķus. Ja saduras divu sabiedrības grupu mērķi un intereses, tad to var saukt par konfrontāciju. Ja kādam ir grūti izturēt emocionālu spiedienu, kā rezultātā rodas bailes no konflikta, vainas apziņa un kauns, varētu domāt par personas zemu pašvērtējumu.
Negribētu paslēpties aiz saviem pūliņiem notēlot skaidrojošo vārdnīcu, bet izteikt pieņēmumu, ka, manuprāt, šai parādībai cēlonis ir tas, ka valsts pilsoņi sagaida no valsts ierēdņiem, ka ierēdņi rūpēsies par pilsoņiem, bet ierēdņi bieži domā, ka viņiem jārūpējas par valsti vai dažreiz, vēl trakāk, pašiem par sevi. Diemžēl šajā konfrontācijas katlā atsevišķs godprātīgs, iejūtīgs un čakls ierēdnis gandrīz pazūd kā nebijis.
Laiks ķerties klāt patiesam stāstam par ražotāju, kas, iespējams, kalpos par vienu no ilustrācijām, kāpēc pilsoņi un uzņēmēji ir nīgri par likumiem, nodokļiem un mūsu valsti.
Pirms 15 gadiem privatizācijas laikmetā viņš izmantoja iespēju privatizēt nelielu armijas daļas zemesgabalu un angāru. Tiesa, dīvaini, ka tajā laikā visiem nebija vienādi spēles noteikumi, kaut ko varēja dabūt tikai par sertifikātiem, bet kaut kam bija jāpiemaksā skaidrā nauda. Ražotājs nopūtās un samaksāja trīs ceturtdaļas naudā un tikai vienu ceturtdaļu sertifikātos.
Angārā izvietoja ražotni, kas no ievestām izejvielām un ar vietējo darbaspēku ražoja preci, kam pircēji bija gan vietējie, gan iebraucēji. Kā smejas, biznesam nebija gazeles tempa, tomēr pa šiem gadiem izdevās izveidot stabilu ražotni, kas deva darbu 30 darbiniekiem, kam klientu skaits ap 800 un kā apgrozījums sasniedza teju trīs miljonus latu.
Te atnāca nekustāmo īpašumu bums ar satriecošu piedāvājumu pārdot šo vietu par cenu, kas vienāda ar ražotnes 20 gadu peļņu. Kurš gan atteiktos no tāda priekšlikuma, pārdod un tālāk dzīvo cepuri kuldams?! Tomēr ražotājs uzdeva sev jautājumu, ko darīs tālāk viņa darbinieki, kas gadiem godprātīgi strādāja un kuriem maksāja nozarē iespējami augstākās algas bez nevienas aploksnes. Pārdomu rezultātā tika pieņemts lēmums nekustāmo pārdot, tomēr ražotni gada laikā pārcelt uz jaunu vietu – nopirkt zemi, uzcelt angāru un pārvietot iekārtas. Kā saka, kauliņi ir mesti un atpakaļceļa vairs nav.
Ja rūpnīcu pārceļ uz citu vietu, neko taču nevar atstāt pusratā, iekārtām jābūt zem jumta, darbiniekiem jāstrādā siltumā, klientiem jāpiebrauc kaut vai pa šķembām, nevis pa dubļainām dangām. Tu vari plānot pēc labākās sirdsapziņas un būt pat ļoti apsviedīgs, tikai tev ir grūti ietekmēt nekustāmā īpašuma bumu, kas pēkšņi visas izmaksas sadārdzina par vienu trešdaļu, piemēram, betona cenas dubultojas un šķembu cenas trīskāršojas. Ražotājs piebilst, ka, ļoti iespējams, ka šādā alkatīgā cenu politikā līdzatbildīga ir arī valsts, jo tās pasūtījumi veidojot lielu daļu no būvniecības apjomiem.
Bez sāpīgās projekta sadārdzināšanās piezogas cita problēma, šoreiz valsts un krīzes izskatā. Pārdodot nekustāmo īpašumu ražotājam bija iespējas, plakstiņus nepamirkšķinot, to pārdot kā uzņēmuma kapitāla daļas un darījums netiktu aplikts ar ienākuma nodokli. Noticot politiķu pagājušā gada spriešanai par labvēlību peļņas reinvestēšanai, apspriežot ģimenē domu, ka valsts caur iekļaušanos NATO un ES netieši ir cēlusi arī nekustāmā īpašuma vērtību un tai darījumā ir savi nopelni, viņš nolemj grāmatās atspoguļot darījuma patieso būtību. Šodien viņš ar rūgtumu savu lēmumu sauc par ideālistiskā muļķīša lēmumu.
Atnāk krīze, apgrozījums krītas par vienu piekto daļu, klienti vilcina maksājumus pat līdz četriem mēnešiem, parādnieku saraksts pārsniedz maksājamā ienākuma nodokļa apmērus, bet valsts uzstājīgi prasa, kur ir šis nodoklis no vienreizējā darījuma, kad grāmatās ir milzīga starpība starp pirkumu pirms 15 gadiem un šodienu. Tas nekas, ka visi iespējamie kārtējie nodokļi tiek kārtīgi nomaksāti, tas nekas, ka lauvas tiesa no peļņas tikusi ieguldīta atpakaļ ēkā un ražošanā, tas nekas, ka 30 ģimenēm ir darbs, tas nekas, ka par nodokli jau veikti daļēji maksājumi. Var arī šo „bodīti” aizklapēt ciet. Atkal rūgtums skan balsī, neesot iemesls neticēt, ka ražotāja klientu klients bieži vien ir valsts, kas arī esot iemanījusies vilcināties ar maksājumiem.
Kāda būtu šīs fabulas morāle? Ja politiķi un ierēdņi būtu domājuši par ražošanas attīstību, viņi jau sen būtu noteikuši, ka peļņas nodoklis attiecas tikai uz izmaksāto peļņu. Ja viņi būtu kaut dienu pabijuši reālā biznesa „kara laukā”, tad jau sen būtu atcēluši tādu „nenomedītas lāčādas dīrāšanu” kā peļņas nodokļa avansa maksājumu. Ja viņi būtu godprātīgi, varbūt censtos loģiski paskaidrot, kāpēc ar ienākuma nodokli pilsoņiem ir dažādi spēles noteikumi, proti, 15% un 25%?
Negribētu paslēpties aiz saviem pūliņiem notēlot skaidrojošo vārdnīcu, bet izteikt pieņēmumu, ka, manuprāt, šai parādībai cēlonis ir tas, ka valsts pilsoņi sagaida no valsts ierēdņiem, ka ierēdņi rūpēsies par pilsoņiem, bet ierēdņi bieži domā, ka viņiem jārūpējas par valsti vai dažreiz, vēl trakāk, pašiem par sevi. Diemžēl šajā konfrontācijas katlā atsevišķs godprātīgs, iejūtīgs un čakls ierēdnis gandrīz pazūd kā nebijis.
Laiks ķerties klāt patiesam stāstam par ražotāju, kas, iespējams, kalpos par vienu no ilustrācijām, kāpēc pilsoņi un uzņēmēji ir nīgri par likumiem, nodokļiem un mūsu valsti.
Pirms 15 gadiem privatizācijas laikmetā viņš izmantoja iespēju privatizēt nelielu armijas daļas zemesgabalu un angāru. Tiesa, dīvaini, ka tajā laikā visiem nebija vienādi spēles noteikumi, kaut ko varēja dabūt tikai par sertifikātiem, bet kaut kam bija jāpiemaksā skaidrā nauda. Ražotājs nopūtās un samaksāja trīs ceturtdaļas naudā un tikai vienu ceturtdaļu sertifikātos.
Angārā izvietoja ražotni, kas no ievestām izejvielām un ar vietējo darbaspēku ražoja preci, kam pircēji bija gan vietējie, gan iebraucēji. Kā smejas, biznesam nebija gazeles tempa, tomēr pa šiem gadiem izdevās izveidot stabilu ražotni, kas deva darbu 30 darbiniekiem, kam klientu skaits ap 800 un kā apgrozījums sasniedza teju trīs miljonus latu.
Te atnāca nekustāmo īpašumu bums ar satriecošu piedāvājumu pārdot šo vietu par cenu, kas vienāda ar ražotnes 20 gadu peļņu. Kurš gan atteiktos no tāda priekšlikuma, pārdod un tālāk dzīvo cepuri kuldams?! Tomēr ražotājs uzdeva sev jautājumu, ko darīs tālāk viņa darbinieki, kas gadiem godprātīgi strādāja un kuriem maksāja nozarē iespējami augstākās algas bez nevienas aploksnes. Pārdomu rezultātā tika pieņemts lēmums nekustāmo pārdot, tomēr ražotni gada laikā pārcelt uz jaunu vietu – nopirkt zemi, uzcelt angāru un pārvietot iekārtas. Kā saka, kauliņi ir mesti un atpakaļceļa vairs nav.
Ja rūpnīcu pārceļ uz citu vietu, neko taču nevar atstāt pusratā, iekārtām jābūt zem jumta, darbiniekiem jāstrādā siltumā, klientiem jāpiebrauc kaut vai pa šķembām, nevis pa dubļainām dangām. Tu vari plānot pēc labākās sirdsapziņas un būt pat ļoti apsviedīgs, tikai tev ir grūti ietekmēt nekustāmā īpašuma bumu, kas pēkšņi visas izmaksas sadārdzina par vienu trešdaļu, piemēram, betona cenas dubultojas un šķembu cenas trīskāršojas. Ražotājs piebilst, ka, ļoti iespējams, ka šādā alkatīgā cenu politikā līdzatbildīga ir arī valsts, jo tās pasūtījumi veidojot lielu daļu no būvniecības apjomiem.
Bez sāpīgās projekta sadārdzināšanās piezogas cita problēma, šoreiz valsts un krīzes izskatā. Pārdodot nekustāmo īpašumu ražotājam bija iespējas, plakstiņus nepamirkšķinot, to pārdot kā uzņēmuma kapitāla daļas un darījums netiktu aplikts ar ienākuma nodokli. Noticot politiķu pagājušā gada spriešanai par labvēlību peļņas reinvestēšanai, apspriežot ģimenē domu, ka valsts caur iekļaušanos NATO un ES netieši ir cēlusi arī nekustāmā īpašuma vērtību un tai darījumā ir savi nopelni, viņš nolemj grāmatās atspoguļot darījuma patieso būtību. Šodien viņš ar rūgtumu savu lēmumu sauc par ideālistiskā muļķīša lēmumu.
Atnāk krīze, apgrozījums krītas par vienu piekto daļu, klienti vilcina maksājumus pat līdz četriem mēnešiem, parādnieku saraksts pārsniedz maksājamā ienākuma nodokļa apmērus, bet valsts uzstājīgi prasa, kur ir šis nodoklis no vienreizējā darījuma, kad grāmatās ir milzīga starpība starp pirkumu pirms 15 gadiem un šodienu. Tas nekas, ka visi iespējamie kārtējie nodokļi tiek kārtīgi nomaksāti, tas nekas, ka lauvas tiesa no peļņas tikusi ieguldīta atpakaļ ēkā un ražošanā, tas nekas, ka 30 ģimenēm ir darbs, tas nekas, ka par nodokli jau veikti daļēji maksājumi. Var arī šo „bodīti” aizklapēt ciet. Atkal rūgtums skan balsī, neesot iemesls neticēt, ka ražotāja klientu klients bieži vien ir valsts, kas arī esot iemanījusies vilcināties ar maksājumiem.
Kāda būtu šīs fabulas morāle? Ja politiķi un ierēdņi būtu domājuši par ražošanas attīstību, viņi jau sen būtu noteikuši, ka peļņas nodoklis attiecas tikai uz izmaksāto peļņu. Ja viņi būtu kaut dienu pabijuši reālā biznesa „kara laukā”, tad jau sen būtu atcēluši tādu „nenomedītas lāčādas dīrāšanu” kā peļņas nodokļa avansa maksājumu. Ja viņi būtu godprātīgi, varbūt censtos loģiski paskaidrot, kāpēc ar ienākuma nodokli pilsoņiem ir dažādi spēles noteikumi, proti, 15% un 25%?
