FOTO: Evija Trifanova, LETA
Izmaiņas Civillikumā, kas stājas spēkā 10. oktobrī, paredz arī to, ka dievturu garīdznieki varēs slēgt laulības ar juridisku spēku. Lai jaunās tiesību normas varētu tikt piemērotas, vēl ir jāpieņem likums par savstarpējo attiecību noregulēšanu starp valsti un dievturu reliģisko organizāciju.
Šādu nosacījumu paredz saistītie grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”.
Stājoties spēkā jaunam likumam par savstarpējo attiecību noregulēšanu starp valsti un dievturu reliģisko organizāciju, paredzēts, ka Civillikuma 51. pants tiks izteikts šādā redakcijā:
“Ja laulājamie pieder pie ev. luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu, dievturu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, tad viņus laulā pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem.”
Priekšlikums ietvert dievturus to konfesiju lokā, kuru garīdznieki ir tiesīgi laulāt ar juridisku spēku, tika skatīts jau 13. Saeimā. Ar šo priekšlikumu Saeimas deputātus likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” pirmajā lasījumā Juridiskās komisijas vārdā iepazīstināja deputāts Jānis Iesalnieks.
“Komisijā, izskatot šo likumprojektu, dievturu pārstāvji vērsa uzmanību uz to, ka draudzes locekļu skaits šajā konfesijā nav ļoti liels, taču to cilvēku skaits, kuri vēlas laulāties pēc šīs konfesijas noteikumiem, ir visai liels, proti, tie ir aptuveni pieci pāri nedēļā, un tas ir krietni vairāk nekā vienai otrai konfesijai, kas šajā pantā ir ietverta, – šīm septiņām tradicionālajām konfesijām. Komisijas ieskatā šī sabiedrības vēlme un cilvēku vēlme laulāties pēc dievturu tradīcijām ir sabiedriski nozīmīga, līdz ar to komisija atbalstīja arī dievturu kā astotās konfesijas, kas drīkst laulāt cilvēkus un šo laulību reģistrēt valstī noteiktajā kārtībā, noteikšanu.”
Likumprojekts pirmajā lasījumā tika atbalstīts, taču tālāka virzība nenotika, jo 13. Saeima beidza savu darbu un 14. Saeima šo likumprojektu nepārņēma.
14. Saeimā priekšlikumu Juridiskajā komisijā pirms likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” virzīšanas otrajā lasījumā iesniedza deputāts Andrejs Ceļapīters.
Iesniedzot priekšlikumu, deputāts paskaidroja: “Latvijas Republikas Satversmes ievads paredz, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido arī latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa. Latvijas nacionālā reliģija ir arī latviešu tradīciju daļa. Latviešu nacionālās reliģijas ticīgajiem ir tiesības uz šo īpašo saikni ar Latvijas Republiku. (..) Ievērojot šo Satversmes ievada normu, dievturu reliģijas, kurai ir īpaša saikne ar Latvijas Republiku, ticīgo tiesības nedrīkst būt ierobežotākas nekā Civillikumā šobrīd noteiktajām ticībām. Vēsturiskai interpretācijai skaidroju, ka piedāvātā norma un termins “dievturu” šajā likumā attiecināmi uz Latvijas Dievturu sadraudzi, ko likumdevējs jau ir nostiprinājis Reliģisko organizāciju likuma Pārejas noteikumu 3. punktā.”
Kā vēstīts, lai dievturu garīdznieki varētu laulāt ar juridisku spēku, nepietiek vien ar grozījumiem Civillikumā. Vēl likumdošanā jānoregulē valsts un dievturu reliģiskās organizācijas attiecības.
Šādi regulētas visu pārējo Civillikuma 51. pantā iekļauto konfesiju attiecības ar valsti, nosakot valsts un baznīcu kopīgos uzdevumus sociālajā, tiesiskajā, izglītības un kultūras jomā.
Regulējumos arī noteikts, ka šīm baznīcām ir juridiskās personas statuss un no tā izrietošās tiesības saskaņā ar normatīvajiem aktiem, tāpat arī tām savā darbībā jāievēro Latvijas Republikas Satversme.
Konstitucionālo pamatu attiecību noregulēšanas nepieciešamībai skaidro Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Dina Meistere: “No šādas likumdevēja izšķiršanās var izrietēt būtiskas tiesiskas sekas kontekstā ar Satversmes 99. panta otrā teikumā noteikto, proti, ar to, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Valsts un baznīcas šķirtība nenozīmē abu subjektu darbības absolūtu nošķīrumu. Tieši otrādi – baznīca var tikt iesaistīta publiskās varas īstenošanā. Taču valsts, deleģējot laulāšanas funkciju konkrētai organizācijai, ievēro noteiktu kārtību un nosacījumus (Valsts pārvaldes iekārtas likums) un respektē līdzšinējo tiesību veidošanas praksi (sistēmu). Pašreizējā Satversmē noteiktā regulējuma ietvaros nav konstatējama skaidra nepieciešamība un lietderība nodot konkrēto valsts pārvaldes funkciju (laulības slēgšanu) attiecīgajai konfesijai (dievturiem – redaktora piezīme). Nepietiekams valsts pārvaldes funkcijas piešķiršanas lietderības izvērtējums un šīs funkcijas nodošana vēl vienai konfesijai nonāk pretrunā ar līdz šim pastāvējušo nummerus clausus (ierobežots skaits) principu, kā arī var novest pie Satversmes 91. panta (vienlīdzīgu tiesību princips) pārkāpuma gadījumā, ja kādai no baznīcām, kura lūdz civiltiesisku laulību slēgšanas tiesības, tās tiktu atteiktas.”
Latvijā pirmā reliģiskā dievturu organizācija reģistrēta 1926. gadā, bet Latvijas Dievturu sadraudze kā reliģiska savienība reģistrēta 1929. gadā. Tieslietu ministrijas publiskais pārskats liecina, ka 2020. gadā Latvijas Dievturu sadraudzē bija 542 locekļi. Savukārt likumprojekta izskatīšanas laikā Latvijas Dievturu sadraudzes sastāvā bija 17 svētnieki, kuriem atbilstoši Sadraudzes noteiktajai kārtībai tiks piešķirtas laulāttiesības, norādīts Juridiskajai komisijai iesniegtajos dokumentos likumprojekta izskatīšanas laikā.
