Latvijas starptautiskā atzīšana de iure nozīmēja milzīgu un izšķirīgu diplomātisku uzvaru – Latvija bija kļuvusi par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.
Latvijas pārstāvji valsts starptautisku atzīšanu de iure centās panākt jau Parīzes miera konferencē 1919. gadā, ko rīkoja Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis, taču nesekmīgi. Rietumu lielvalstis – Francija, Anglija un ASV – tobrīd uzskatīja, ka lielinieku vara ilgi nepastāvēs, un rēķinājās, ka tām drīz nāksies atjaunot attiecības ar tādu Krieviju, kura iepriekš bija Antantes sabiedrotā un kuras sastāvā līdz 1918. gadam atradās arī Baltijas valstis. Turklāt tajās tobrīd bija nestabila iekšējā situācija, norisinājās cīņas ar jauniegūtās neatkarības pretiniekiem. Tikai tad, kad šīs cīņas beidzās un padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju 1920. gada 11. augusta miera līgumā, un izgaisa cerības uz drīzu režīmu maiņu, Latvijas diplomātisko pārstāvju pūliņi vainagojās panākumiem – 1921. gada 26. janvārī sabiedroto Augstākā padome Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vārdā nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. Lietuvu de iure lielvalstis atzina 1922. gada 20. decembrī.
Janvārī Latviju atzina Somija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Japāna un Polija, februārī – Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija. Martā un aprīlī – Holande, Spānija, Šveice, bet jūnijā – Vatikāns. ASV Latviju atzina 1922. gadā.
Termini de iure un de facto tiek lietoti situācijās, kad jānorāda uz atšķirību starp formālo un praktisko valsts starptautisko stāvokli. Valsts atzīšana ir vienpusējs suverēnas valsts paziņojums, ar kuru tiek atzīta citas valsts pastāvēšana, skaidro Ārlietu ministrija. Valsts atzīšana de jure nozīmē beznosacījuma un neatsaucamu valsts pastāvēšanas atzīšanu, kuras klasiskā forma ir diplomātisko attiecību nodibināšana. Savukārt valsts atzīšana de facto parasti tiek piemērota gadījumos, kad nav pārliecības par atzīstamā starptautiskā subjekta noturību, vai arī tad, ja tas sevi atzīst par pagaidu veidojumu.
Uz 1921. gada 26. janvārī iegūtās starptautiskās atzīšanas de iure pamata Latvijas nonākšana PSRS sastāvā Otrā pasaules kara laikā bija starptautisko tiesību pārkāpums, kas Rietumvalstīm ļāva Baltijas valstis padomju okupācijas periodā atzīt par juridiski joprojām pastāvošām. Vēl spēkā esošais de jure statuss 1991. gadā atjaunotajai Latvijas Republikai ļāva tikt uzskatītai par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju un strauji īstenot ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi.
“Pēc ārlietu dienesta izveides, neraugoties uz smago militāro un iekšpolitisko situāciju valstī, Latvijas diplomātiem izdevās panākt, ka 1921. gada 26. janvārī pasaules lielvalstis atzina Latviju de iure. Tādējādi mums priekšā vēl viena simtgade – Latvijas starptautiskās de iure un de facto atzīšanas gadadiena 2021. gadā –, un ar to oficiāli tiks noslēgta Latvijas simtgades pasākumu programma,” teikts Ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2019. gadā.
Atzīmējot šo svarīgo gadskārtu, publicējam Ārlietu ministrijas sagatavoto infografiku:
