Vairāk nekā 20 tūkstoši kilometru – valsts ceļu tīkls Latvijā

LVC Komunikācijas daļas vadītāja Anna Kononova norāda, ka Latvijas valsts ceļu nozares simts gadus nosacīti var iedalīt trīs posmos:

• pirmais posms – Ceļu un būvju virsvaldes dibināšana 1919. gadā (Pirmā pasaules kara beigas, pēc kura daudzi ceļi bija izpostīti un trūka visu veidu resursu);
• otrs posms – Latvijas okupācija un Otrā pasaules kara sākums, kad liela daļa ceļu Latvijā tika izpostīta, tika sagrauti arī tilti.
• Trešais posms – Latvijas neatkarības atgūšana, kas sākās ar dramatisku finansējuma kritumu (līdzekļu ceļu uzturēšanai vienkārši nebija).

“Šo 100 gadu laikā ceļu būvniecības nozarē notika ievērojams tehnoloģiju progress, kad cilvēka un zirga spēku nomainīja tehnika,” skaidro A. Kononova. Lai veiktu nepieciešamos remontdarbus un uzturētu valsts ceļu tīklu, gadā būtu nepieciešami ap 600 miljoniem eiro, taču kopš 1991. gada šāds finansējums valsts autoceļiem nekad nav piešķirts, turpina A. Kononova. Līdz ar to ceļu tīklu Latvijā uztur ilgstoša finansējuma deficīta apstākļos, proti, darbus veic prioritārā secībā. LVC pārstāve vērš uzmanību arī uz to, ka kopš 2012. gada satiksmes intensitāte uz valsts autoceļiem ar katru gadu pieaug: pērn tā ir pieaugusi par 4%. 

Vēsturiski fakti:

• 1919. gada 1. augustā tika nodibināta Ceļu un būvju virsvalde, kas bija LVC priekštece un uzturēja 703 km šoseju un bruģu ceļu segumus (21 048 km bija 2. un 3. šķiras ceļi, ko uzturēja klaušu kārtā);
• 1925. gadā tika pieņemts Likums par zemes ceļiem, kas tos sadalīja četrās šķirās:
  • 1. šķiras ceļi – tos būvēja un uzturēja valsts (766 km);
  • 2. šķiras ceļi – tos klaušu kārtā laboja zemnieki, bet to uzturēšanā daļēji piedalījās valsts (14 020 km);
  • 3. šķiras ceļi – šos ceļus izmantoja vairākas saimniecības, un tos klaušu kārtā uzturēja un remontēja pašas saimniecības (7 340 km);
  • 4. šķiras ceļi – saimniecību pievedceļi, kurus uzturēja paši saimnieki;
• 1929. gadā tika nodibināts pirmais Ceļu fonds, kurā nonāca daļa valstī iekasēto nodevu un nodokļu – līdzekļus izmantoja ceļu uzturēšanai un būvniecībai;
• 1940. gadā valsts ceļiem tika piešķirts ne tikai valsts budžeta finansējums, bet arī gandrīz 30 miljoni latu no Ceļu fonda (no tiem 8,97 miljoni latu bija nodoklis, kas iekasēts par pārdoto alkoholu).

“Liela daļa valsts ceļu tika izpostīti Otrā pasaules kara laikā, sevišķi grants ceļi frontes joslā,” stāsta A. Kononova. Proti, tika iznīcināti aptuveni 1000 km šķembu šoseju un sagrauti 660 tilti. Pēckara gados Latvijā ceļus sadalīja Vissavienības nozīmes ceļos, kurus pārzināja Maskavas dibinātā Iekšlietu tautas komisariāta Šoseju pārvalde (“Ušosdor”), un republikas nozīmes ceļos, kas bija Ministru padomes Galvenās ceļu pārvaldes pārziņā, turpina LVC pārstāve.

Straujāka ceļu nozares attīstība Latvijā sākās 1956. gadā, kad tika izveidoti 26 ceļu ekspluatācijas rajoni (arī tagad LVC ir 26 reģionālās  nodaļas). Kā skaidro A. Kononova, 20. gs. 60. gados valsts ceļu tīklā tika iekļauti vietējās nozīmes ceļi, trīskāršojot valsts pārziņā esošo ceļu skaitu, kas kopumā sasniedza 20 tūkstošus kilometru. Šāds ceļu apjoms valsts pārziņā ir saglabājies līdz mūsdienām.