Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Kapsētu darbību un uzturēšanu, kā arī kapavietas nolīdzināšanu Latvijā nenosaka īpašs likums. Katra pašvaldība to regulē ar saviem saistošajiem noteikumiem, kuri mēdz būt atšķirīgi.
Galvaspilsētā kapsētu darbību regulē pirms četriem gadiem pieņemtie Rīgas domes (RD) saistošie noteikumi Nr. 145 “Rīgas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošie noteikumi”, skaidro RD Mājokļu un vides departamenta Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes jurists Krišs Noris.
Noteikumu astotā sadaļa “Nekoptas kapavietas aktēšana” paredz, ka reizi gadā RD Mājokļu un vides departamenta direktora izveidotā Kapavietu komisija apseko nekoptās kapavietas, sastāda aktu par katru nekopto vietu un marķē to ar noteikta parauga brīdinājuma zīmi. Tās paraugs un informācija, kur vērsties, redzot šādu zīmi uzturētajā kapavietā, tiek izvietota uz informācijas stenda pie ieejas kapsētā.
Komisija kapavietas uzturētājam nosūta aktu, brīdinājumu par iespējamo kapavietas uzturēšanas tiesību pārtraukšanu un uzaicinājumu trīs mēnešu laikā no brīdinājuma saņemšanas dienas sakopt kapavietu un ierasties Kapsētu pārvaldē vai pie kapsētas pārziņa. Kapavietas uzturētāju kapsētu pārvalde noskaidro Kapu grāmatās.
Mēdz būt gadījumi, kad ziņas Kapu grāmatās nav atrodamas vai kapavietas uzturētājs ir miris. Ja Kapavietu komisija ir sastādījusi aktu un nav iespējams identificēt kapavietas uzturētāju, komisija oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un Rīgas pilsētas pašvaldības portālā “www.riga.lv’ ievieto sludinājumu par nekoptu kapavietu, norādot kapsētu, kurā atrodas aktētā kapavieta, sektoru, rindu, vietu, informāciju par kapavietas uzturētāju (ja tas zināms), kā arī brīdinājumu par iespējamo kapavietas uzturēšanas tiesību pārtraukšanu un uzaicinājumu kapavietas uzturētājam vai viņa pilnvarotai personai trīs mēnešu laikā sakopt kapavietu un ierasties Kapsētu pārvaldē vai pie kapsētas pārziņa.
Katra pašvaldība pēc savas sirdsapziņas un saprāta raksta saistošos noteikumus. Bet nav vienotas kārtības globālos jautājumos, piemēram, cik ilgā laikā aktējas kapavieta, vai mirušos glabā vienā vai divās kārtās, kas notiek ar demontēto kapavietu aprīkojumu, piemēram, lielu pieminekli, – šie būtu visas valsts mēroga jautājumi.
Ja kapavietas uzturētājs vai viņa pilnvarotā persona pēc trešā akta sastādīšanas trīs mēnešu laikā nesakopj kapavietu un neierodas Kapsētu pārvaldē vai pie kapsētas pārziņa, līgums par kapavietas uzturēšanu tiek izbeigts. Tas nozīmē, ka nekopta kapavieta Rīgā var būt trīs gadus, uzsver K. Noris.
Ja līgums par kapavietas uzturēšanu ir izbeigts, persona var lūgt atjaunot kapavietas uzturēšanas tiesības, iesniedzot iesniegumu Kapsētu pārvaldei, izņemot gadījumu, ja ir noslēgts jauns līgums par kapavietas uzturēšanu ar citu kapavietas uzturētāju un kapavietā ir veikts virsapbedījums.
Carnikavā kapsētas uzturēšanu regulē 2011. gadā pieņemtie saistošie noteikumi, norāda “Carnikavas komunālservisa” Vides pārvaldības nodaļas vadītājs Edgars Sliede.
Arī šajā Pierīgas novadā katru gadu notiek kapu apsekošana – konstatējot nekoptu kapavietu, kapsētas apsaimniekotājs sastāda aktu un rakstiski brīdina kapavietas turētāju par iespējamo kapavietas nolīdzināšanu un kapsētas zemes iecirkņa lietošanas līguma izbeigšanu. Ja kapavieta netiek sakopta piecus gadus pēc kārtas, kopiņu nolīdzina, 60 dienas iepriekš par to rakstiski informējot kapavietas turētāju.
Kapsētu darbībai un uzturēšanai nav speciāla “jumta” likuma, kaut gan Rīgas dome Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) ar šo jautājumu pēdējos desmit gadus ir vērsusies trīs reizes, zina teikt Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla. Tiesa, likuma “Par pašvaldībām” 15. pants nosaka: pašvaldībām ir autonomās funkcijas gādāt par savas administratīvās teritorijas kapsētu izveidošanu un uzturēšanu.
“Katra pašvaldība pēc savas sirdsapziņas un saprāta raksta saistošos noteikumus. Bet nav vienotas kārtības globālos jautājumos, piemēram, cik ilgā laikā aktējas kapavieta, vai mirušos glabā vienā vai divās kārtās, kas notiek ar demontēto kapavietu aprīkojumu, piemēram, lielu pieminekli, – šie būtu visas valsts mēroga jautājumi. VARAM solīja izveidot kapsētu darbības un uzturēšanas vadlīnijas, bet tas nav izdarīts. Normatīvu vakuums mūsu sfērā ir asi jūtams,” uzskata G. Zēla.
Par to, ka kapsētu darbību un uzturēšanu Latvijā vajadzētu regulēt ar īpašu likumu, iestājas arī E. Sliede, apstiprinot, ka nav sakārtoti daudzi jautājumi, arī tas, kam pieder demontētais kapavietas aprīkojums.
2018. gada sākumā Valsts kontrole (VK) publiskoja revīzijas “Vai pašvaldību rīcība, nodrošinot kapsētu apsaimniekošanu un ar kapsētu izmantošanu saistītos pakalpojumus, ir likumīga un lietderīga?” secinājumus. Tajos VK norādīja, ka piemērotākais risinājums šīs jomas sakārtošanai būtu izstrādāt regulējošu likumu, nosakot būtiskākās lietas, taču atstājot pašvaldībām autonomiju specifisko jautājumu reglamentēšanai atbilstoši vietējai situācijai un tradīcijām. Vienota regulējuma nepieciešamību VK pamatoja ar vairākiem revīzijā konstatētiem būtiskiem aspektiem – neskaidrie kapavietu iegūšanas, apbedījumu reģistrācijas un uzskaites noteikumi, neskaidrības par pašvaldību tiesībām un pienākumiem kapsētu apsaimniekošanā, it īpaši par rīcību ar ilgstoši nekoptām kapavietām, u. c.
VARAM, atsaucoties uz VK secinājumiem, skaidro, ka atbilstoši Ministru kabineta (MK) protokollēmumā dotajam uzdevumam ministrijai līdz 2019. gada 30. novembrim ir jāiesniedz MK informatīvais ziņojums par apbedīšanas nozares pilnveidošanu. Kā viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt piedāvājums izstrādāt apbedīšanas “jumta” likumu. Līdz tam VARAM izveidos un ievietos mājaslapā metodisko materiālu pašvaldību saistošo noteikumu izstrādei kapsētu uzturēšanas lietās.
Jautājumā par kapu aprīkojuma, piemēram, pieminekļa, piederību pēc kapavietas nolīdzināšanas VARAM pauž viedokli, ka tas ir skatāms līdzīgi kā citu ķermenisku lietu piederības jautājums, t. i., atbilstoši Civillikuma normām, jo kapu aprīkojums ir to personu īpašums, kas to ir uzstādījušas, ja vien nav noslēgts kāds cits (piemēram, dāvinājuma) līgums.
