Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā šobrīd darbojas 28 dzīvnieku patversmes.
FOTO: A.F.I.
Prasības patversmes veidošanai
Dzīvnieku aizsardzības likuma 1.panta 5.punkts nosaka, ka dzīvnieku patversme ir speciāli aprīkota vieta, kur mitinās notverti klaiņojoši, konfiscēti un bezsaimnieka dzīvnieki, kā arī dzīvnieki, kam nepieciešama palīdzība. Šajā likumā definēts labturības jēdziens, kas jāsaprot kā dzīvnieka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums.
Saskaņā ar 2006.gada 16.maija MK noteikumu Nr.407 par dzīvnieku labturības prasībām dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās 6.punktu patversmes vai viesnīcas īpašnieks var būt jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ir reģistrējusies Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD). Reģistrācijas veikšanai patversmes īpašnieks iesniedz dienesta teritoriālajā struktūrvienībā iesniegumu, norādot:
Juridiskā persona norāda
MK noteikumu 8.punkts noteic, ka patversmes vai viesnīcas īpašnieks nodrošina
Dzīvnieku kopējs ar parakstu apliecina, ka ir iepazinies ar dzīvnieku labturības prasībām. Saskaņā ar šo MK noteikumu 19.punktu dzīvniekus katru dienu pārbauda arī dzīvnieku kopējs, kam jāinformē patversmes īpašnieks par pārmaiņām dzīvnieku uzvedībā un veselībā.
Diemžēl saskaņā ar grozījumiem 2007.gada 19.jūnija MK noteikumos Nr.407 "Veterināro zāļu marķēšanas, izplatīšanas un kontroles noteikumi" dzīvnieku patversmēm vairs nav atļauts iepirkt veterinārās zāles no zāļu lieltirgotavas, kas, kā atzīst biedrības "Dzīvnieku pansija Ulubele" valdes locekle Ilze Džonsone, krietni vien sadārdzina veterināro pakalpojumu izmaksas.
Patversmes un realitāte
Taču reāli dzīvē izveidot patversmi nav tik vienkārši un bez patiesas vēlmes palīdzēt dzīvniekiem gandrīz neiespējami. Astrīda Kārkliņa, kura jau 13 gadus ir vadījusi divas patversmes un arī šobrīd aktīvi darbojas Juglas dzīvnieku patversmē "Labās mājas", atceras, ka savulaik nebija ne Dzīvnieku aizsardzības likuma, ne patversmju. Apzinoties situācijas nopietnību, cilvēki, kam dzīvnieku liktenis nebija vienaldzīgs, sāka domāt par iespējām, kā aizsargāt dzīvniekus, un 1999.gadā tika atrastas telpas patversmes izveidei.
"Patversmes īpašnieks nodrošina attiecīgās sugas dzīvnieku vajadzībām atbilstošus turēšanas apstākļus un aizsardzību."
Situāciju tobrīd nedaudz atviegloja plašsaziņas līdzekļi, kas veidoja publikācijas par dzīvniekiem, kam nepieciešamas mājas. 2000.gadā spēkā stājās Dzīvnieku aizsardzības likums.
Latvijā šobrīd darbojas 28 dzīvnieku patversmes - mājas (vai istabas) dzīvnieku izmitināšanai. Rīgā gan patversme "Labās mājas", gan "Dzīvnieku draugs" pastāv nevis no valsts, bet no ziedotāju līdzekļiem. Savukārt Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes "Līči" finansējumu nodrošina Rīgas dome, kā arī ziedotāju atbalsts. Tās apsaimniekošanu jau otro gadu uzņēmusies biedrība "Ulubele", kura atbild arī par privāto suņu pansiju.
Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzība
Uzraudzību patversmēs veic Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Patversmes pārbauda reizi gadā, un tās saskaņā ar MK noteikumu Nr.407 25.punktu sniedz informāciju par uzņemtajiem un atdotajiem dzīvniekiem, eitanizētajiem un mirušajiem dzīvniekiem, kā arī sterilizētajiem un savvaļā atlaistajiem dzīvniekiem.
Kā norāda PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Andra Sargūna, inspektoru visbiežākie konstatētie pārkāpumi dzīvnieku patversmēs ir trūkumi dokumentācijā, dzīvnieku sugas fizioloģijai neatbilstoša dzīvnieku turēšana un neatbilstoša blakusproduktu aprite. Tomēr A.Sargūna norāda, ka pārkāpumi dzīvnieku patversmēs nav bieža parādība.
Konstatējot pārkāpumus, PVD uzdod noteiktā termiņā novērst neatbilstības un veic atkārtotu pārbaudi. Nopietnākos gadījumos tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Ja PVD redz, ka dzīvnieks patversmē uzturas tam neatbilstošos apstākļos, tam ir tiesības veikt dzīvnieka konfiskāciju.
"Dzīvnieku kopējs ar parakstu apliecina, ka ir iepazinies ar dzīvnieku labturības prasībām."
Krimināllikuma 230.pants noteic, ka par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kā rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu var piemērot naudas sodu vai pat sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem.
Taču gan A.Kārkliņa, gan "Ulubeles" bijusī brīvprātīgā K.Timpare uzskata, ka dzīvnieku aizsardzības jomā likumi bieži vien nedarbojas. Gadījumu, kad cilvēki tiek sodīti par pāri darījumu dzīvniekiem, ir tiešām maz. Savukārt situācijas, kad dzīvnieku tiesību aizstāvjiem jāsaskaras ar sakropļotiem, novārdzinātiem vai jau mirušiem dzīvniekiem, ir bieži.
Kā mainīt sabiedrības attieksmi?
A.Kārkliņa skaidro, ka Latvijas iedzīvotājiem trūkst pienākuma apziņas un šo problēmu pastiprina sodu sistēma, kas īpaši nedarbojas. Viņa min nepieciešamos pamatnosacījumus, lai notiktu šā brīža situācijas uzlabošanās. Tie būtu sabiedrības izglītošana, sakārtota likumdošana, dzīvnieku identifikācija un reģistrācija, kā arī istabas dzīvnieku sterilizācijas programmas.
Par sabiedrības izglītošanu būtu jārunā dažādos līmeņos, jau bērnudārzā un pamatskolā. Dzīvnieku aizstāve uzteic informatīvo brošūru, ko šogad izdevusi Latvijas Kinoloģiskā federācija. To izveidos arī bērniem pieejamā formā, lai varētu izplatīt skolās.
Sabiedrībai ir iespējas iepazīties un iesaistīties patversmes ikdienā un arī dzīvnieku aprūpē brīvprātīgā statusā. Taču tad, kā atgādina I.Džonsone, ir jāspēj izprast savas darbības patieso misiju, jo patversmes darbiniekiem nav viegli organizēt brīvprātīgo palīgu, apmeklētāju plūsmu un darbošanos, vienlaicīgi nodrošinot gan dzīvnieka, gan apmeklētāja drošību.
Būtu nepieciešama arī valsts aktīvāka iesaiste, mācot cilvēkiem par labturību, tiesiskumu un atbildību dzīvnieku iegādē un uzturēšanā. A.Kārkliņa atzīst, ka nereti likumi un noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku tiesību aizsargāšanu, sabiedrības un policijas acīs tiek uzskatīti par mazsvarīgiem.
Juglas dzīvnieku patversme ir noslēgusi līgumus ar vairākām tuvējām pašvaldībām – Siguldas, Garkalnes, Stopiņu novadiem. Līdz ar to, ja saimnieka dzīvnieks nonācis patversmē un viņš vēlas to atgūt, cilvēks ir spiests nomaksāt visus izdevumus, kas saistīti ar dzīvnieka ķeršanu un uzturēšanu. A.Kārkliņa atzīst: ir gadījumi, kad saimnieks neatnāk pakaļ dzīvniekam, zinot, ka būs jāmaksā izdevumi.
Dzīvnieku aizstāvji ir pārliecināti, ka valstij vai pašvaldībām jārisina klaiņojošo dzīvnieku problēma un jāievieš dzimstības kontroles programmas, piemēram, mājdzīvnieku sterilizācija.
Arī dzīvnieku identifikācija un vienota datubāze būtu liels solis uz priekšu, lai atrisinātu dzīvnieku klaiņošanas problēmas un celtu cilvēku apziņas līmeni. Vienotā reģistra dēļ ne tikai zustu dzīvnieku anonimitāte, bet arī tiktu ietaupīti resursi - dzīvnieku atradēji un ķērāji varētu uzreiz pārbaudīt dzīvnieka piederību un sazināties ar saimnieku, neiesaistot patversmes.
"PVD ir tiesības veikt dzīvnieka konfiskāciju, ja tas tiek mocīts vai turēts nepiemērotos apstākļos."
I.Džonsone skaidro, ka šobrīd viens pamests suns un tā izolēšana nodokļu maksātājiem izmaksā ap 70 latu, bez iespējām šo naudu piedzīt no vainīgā īpašnieka. Savukārt viena suņa uzskaite maksātu ap 8 latiem, un tad atrast saimnieku, kā arī likt apmaksāt rēķinu vairs nebūtu problemātiski. I.Džonsone uzskata, ka suņu apzināšana jānodrošina no valsts vai ES fondu resursiem.
Šobrīd reģistrācijas kārtību nosaka MK noteikumi Nr.491 "Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība". Atbilstoši tiem, visiem suņiem, kas piedalās izstādēs vai uz laiku tiek izvesti ārpus valsts, ir jābūt implantētai mikroshēmai (mikročipēti) un dzīvniekiem reģistrētiem datubāzē līdz 2012.gada 1.jūlijam. Suņi, kas ir mikročipēti pirms 2011.gada 1.jūlija, datubāzē ir jāreģistrē līdz 2016.gada 1.jūlijam. Pirms mājas (istabas) dzīvnieka reģistrācijas dzīvniekam ir jābūt apzīmētam ar mikroshēmu (mikročipētam). Dzīvnieka apzīmēšanu veic sertificēts veterinārārsts. Dokumenti saimniekiem jāiesniedz valsts aģentūrā "Lauksaimniecības datu centrs".
Pašlaik darbojas arī A.Kārkliņas un domubiedru jau 2005.gadā veidotais publiski pieejams reģistrs, un šobrīd tajā ir ap 40 000 suņu. Dati tiek iegūti no klīnikām, kā arī Latvijas Kinoloģiskās federācijas. Taču, ja pieņem, ka vismaz katram desmitajam valstī dzīvojošajam ir suns, lielākā daļa dzīvnieku vēl joprojām nav reģistrēti.
Dzīvnieku aizsardzības speciālisti iesaka visiem, kuri vēlas iegādāties mājas mīluli, rūpīgi pārdomāt, vai būs iespējams tam nodrošināt dzīvošanai nepieciešamos apstākļus un attieksmi, lai, atsakoties no mājdzīvnieka, nebūtu jācīnās ar savu sirdsapziņu.
