Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta 6.daļa nosaka, ka vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes. Grozījumi likumā paredz šī punkta jaunu redakciju, papildinot sesto daļu pēc vārda "vecāku" ar vārdiem "vai personas, kuras aprūpē bērns nodots", kā arī papildinot 24.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā: vecāku vai personu, kuras aprūpē bērns nodots, pienākums ir nodrošināt bērna no septiņu līdz trīspadsmit gadu vecumam uzraudzību, lai netiktu apdraudēta viņa dzīvība vai veselība.
Līdztekus grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā grozījumi tiek veikti arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tie paredz papildināt 173. panta nosaukumu un izteikt to šādā redakcijā – Bērna aprūpes vai uzraudzības pienākumu nepildīšana.
Jaunums ir pievienotais vārds "uzraudzības". Saturiski 173.pants ir izteikts šādā redakcijā: "Par bērna aprūpes vai uzraudzības pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu vecākiem vai pilngadīgai personai, kuras aprūpē bērns nodots, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz simts latiem." Līdz šim Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.pants paredzēja sodu tikai par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu.
"Grozījumi normatīvajos aktos paredzēti, lai saglabātu bērna dzīvību un veselību."
Tātad turpmāk ar likumu būs nostiprināts, ka vecāki vai persona, kuras aprūpē bērns nodots, var tikt administratīvi sodīti par uzraudzības nenodrošināšanu, ja tā rezultātā ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība. Piemērojamais sods – brīdinājuma izteikšana vai naudas sods līdz 100 latiem.
Pagājušajā gadā Rīgas domes Administratīvajā komisijā saistībā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 173.panta 1.daļu izskatīti 353 protokoli. No tiem naudas sods piemērots 115 gadījumos; pārējos izteikts brīdinājums, mutvārdu aizrādījums vai izbeigta lietvedība. Jāatgādina, ka šie protokoli sastādīti par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu.
Rīgas domes Administratīvās komisijas priekšsēdētāja Olga Veidiņa atzīst, ka grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.pantā bija nepieciešami arī tādēļ, lai varētu saukt pie atbildības ne vien vecākus, bet personas, kuras īsteno bērnu uzraudzību, tostarp valsts vai pašvaldību iestādes darbiniekus.
Grozījumi normatīvajos aktos – valsts reakcija uz kritisko situāciju
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka grozījumi normatīvajos aktos netiek izdarīti pašmērķa dēļ – ja ik gadu neciestu bērni, tad šādi grozījumi nebūtu nepieciešami. To jēga un mērķis – saglabāt bērna dzīvību un veselību. L.Rieksta–Riekstiņa norāda: traumatisma rādītāji liecina, ka bērni vecumā no 7 līdz 9 gadiem un no 10 līdz 14 gadiem ir tikpat daudz cietuši, kā bērni līdz 7 gadu vecumam. Tieši pret skolas vecuma bērniem vecāki izturas ļoti vieglprātīgi.
Tiesībsargs Juris Jansons atzīst, ka sākotnējā doma virzīt grozījumus attiecīgajos likumos bija saistīta ar bērnu traumatismu, taču tas ir tikai viens aspekts un uz jēdzienu "uzraudzība" ir jāraugās daudz plašāk. Tas nozīmē arī vecāku informētību par to, kur bērns uzturas, ar ko ir kopā, vai situācija nav apdraudoša un saistīta ar kādiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Ko nozīmē bērna uzraudzība
VBTAI vadītāja L.Rieksta-Riekstiņa norāda: no likuma viedokļa septiņgadīgu bērnu var atstāt mājās vienu, jo tā nav pati bīstamākā vieta, tomēr viņa iesaka šo soli ļoti pārdomāt. Bērnu tiesību aizsardzības speciāliste min gadījumus, kad bērni, kuri atrodas mājās bez pieaugušo uzraudzības, zvana uz uzticības tālruni, jo viņiem ir kļuvis bail vai arī radusies sajūta, ka vecāki vairs neatgriezīsies. Bērni uztraucas arī tad, ja viņiem pieskatīšanai ir atstāts mazākais brālis vai māsa.
L.Rieksta-Riekstiņa uzsver: ne jau velti likums noteic, ka pieskatītājam jābūt vismaz 13 gadus vecam. Viņa min piemēru, kad uz uzticības tālruni zvana astoņus deviņus gadus vecs bērns un stāsta, ka mamma aizgāja uz veikalu, ilgi nenāk atpakaļ, bet mazajam jāmaina autiņbiksītes. BTAI vadītāja atzīst: ja bērns to nekad agrāk nav darījis, tad šis nav labākais brīdis, lai to mācītos. Bērnam ir jābūt pienākumiem ģimenē, bet vecāki nedrīkst savus pienākumus pilnībā pārlikt uz vecāko bērnu, īpaši, ja tam ir tikai par dažiem gadiem vairāk nekā jaunākajam.
"Bērnam atbildība jāsāk mācīt ar citiem piemēriem, nevis ar pieskatīšanu un vecāka lomas uzņemšanos."
Bērnu tiesību speciāliste skaidro: "Ir jāsaprot, ka bērns nav pieaudzis cilvēks un nevar izvērtēt situācijas bīstamību - ar mazo brāli vai māsu kaut kas slikts var notikt arī piecās, desmit minūtēs, kamēr lielākais ir novērsies un runā pa telefonu ar draugu. Bērnam atbildība jāsāk mācīt ar citiem piemēriem, nevis ar pieskatīšanu un vecāka lomas uzņemšanos."
Runājot par nelaimes gadījumiem, kuros cieš bērni, L.Rieksta-Riekstiņa norāda, ka visbiežāk bērni cieš negadījumos uz ūdens. Viņa atgādina notikumu, kad deviņus desmit gadus vecu zēnu uz piepūšamā matrača viļņi aiznesa tālu jūrā. Zēnu izglāba kāds pieaugušais, kurš spēja tik tālu aizpeldēt, taču varēja izrādīties, ka pludmalē nav neviens, kas varētu sniegt vai izsaukt palīdzību. Latvijā daudzi bērni iet bojā, peldoties vieni vai kopā ar draugiem. Cerēt uz to, ka bērni viens otru nosargās vai palīdzēs, nav pamata.
Tiesībsargs J.Jansons skaidro, ka uzraudzība nenozīmē fizisku pieaugušā klātbūtni 24 stundas diennaktī, bet vecākam noteikti ir jānodrošina bērna, kurš vecāks par 7 gadiem, uzraudzība vismaz tā, lai viņš vienmēr zinātu par bērna atrašanās vietu un nodarbošanos. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka atbildīgi ir ne vien vecāki, bet jebkura pilngadīga persona, kuras uzraudzībā bērns ir atstāts. Piemēram, ja laikā, kad par skolēnu atbild skolotājs, bērns izrādās apdraudošā situācijā, administratīvo sodu var uzlikt skolotājam.
Bērnu tiesību aizsardzības speciāliste atgādina par laiku, ko bērni bez vecāku klātbūtnes pavada pie datora. Pieaugušajiem būtu jāzina, kādas mājaslapas viņi apmeklē, ar ko kontaktējas un kādu informāciju atrod internetā. Arī šis ir viens no uzraudzības nodrošināšanas aspektiem.
Kā izvērtēt, kāds sods piemērojams
Visus protokolus, kurus sastādīs par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta un Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.panta neievērošanu, paredzēts, ka izskatīs konkrētās pašvaldības administratīvā komisija.
Rīgas domes Administratīvās komisijas priekšsēdētāja O.Veidiņa vērtē: "Likumprojekta "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" trūkums ir tā iespējami brīvā interpretācija. Praksē īsti nebūs skaidrs, kad un kādos gadījumos jāsoda persona par bērna aprūpes vai uzraudzības pienākuma nepienācīgu pildīšanu. Vai vecāki ir jāsoda, ja bērns slikti mācās vai veic pārkāpumus, piemēram, atrodoties aprūpē valsts vai pašvaldības iestādē?"
L.Rieksta-Riekstiņa norāda, ka VBTAI sagatavos metodiskos materiālus, kuros apkopos ieteikumus administratīvajām komisijām, kā piemērot likumu normas. Protams, katrā situācijā ir jāvērtē, vai tā ir vecāku vaina. Speciāliste skaidro, ka pašvaldības policija protokolu būs tiesīga sastādīt arī tad, ja ar bērnu vēl nav notikusi nelaime, bet viņš atrodas veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos. Par to, ka bērns, kurš vecāks par 7 gadiem viens mēro ierasto ceļu no skolas uz mājām, policija administratīvo protokolu nesastādīs.
L.Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka arī brīdinājums var tikt piemērots kā sods, jo var būt situācijas, kad vecāki vienkārši nav novērtējuši visus riskus. Mērķis ir tikai viens – mudināt vecākus domāt, jo ar grozījumiem likumos nav nodoms vienkārši iekasēt naudu.
Būtiska ir profilaktiskā puse. Bērnu tiesību speciāliste izsaka pieņēmumu, ka tajā gadījumā, kad vecāki saņems sodu par to, ka bērns, piemēram, peld vai atrodas viens ūdens malā, viņi nākamreiz padomās, pirms bērnu palaist vienu peldēties.
"Tiesībsargs: visefektīvākais modelis bērnu stāvokļa uzlabošanā ir vecāku, skolas un pašvaldības sadarbība."
Arī tiesībsargs atzīst, ka soda piemērošana ir sarežģīts jautājums, jo attieksme pret faktu var būt subjektīva. Speciālistiem administratīvajā komisijā ir jābūt ļoti kompetentiem un konkrētā situācija jāizvērtē vispusīgi, uzsver J.Jansons un norāda, ka šie nebūs formāli pārkāpumi, kam piemērojami formāli sodi, bet gan dažādi netipiski gadījumi, tostarp nejaušības. Ja to rezultātā bērns ir smagi cietis, vecāki jau tāpat jutīsies sodīti. Soda mērķim ir jābūt preventīvam, nevis represīvam instrumentam un tam jāturpinās ar izskaidrojošu darbu.
L.Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka ir daļa vecāku, kuri neapzinās, ka atstāt bērnu bez uzraudzības nedrīkst, un izaicinoši jautā – kas man par to būs? Uz šādiem vecākiem iedarbojas vienīgi soda metode un, iespējams, tikai saruna administratīvajā komisijā viņiem ļaus apjaust, kādam riskam pakļauj savus bērnus.
Kas efektīvāks – sodi vai preventīvais darbs?
O.Veidiņa uzskata, ka grozījumi normatīvajos aktos nekādā veidā neietekmēs atbildīgos vecākus, kuri jau tāpat uzrauga savus bērnus, taču, cerams, ietekmēs bezatbildīgo un nolaidīgo vecāku attieksmi. RD Administratīvās komisijas priekšsēdētāja pauž pārliecību, ka neviens likumā paredzētais sods neietekmē likumpārkāpumu skaitu un pārkāpēja uzvedību līdz brīdim, kad tiek izdarīts pārkāpums.
O.Veidiņa norāda, ka šobrīd vecākiem ir grūti segt piespriestos sodus, jo sociālekonomiskā situācija Latvijā ilgstoši pasliktinās, ir bezdarbs vai ļoti mazi ienākumi. Ja vecākiem būs jāmaksā lielāki sodi, pastāv iespēja, ka bērns vēl mazāk saņems ēdienu, apģērbu vai apmeklēs ārpusskolas nodarbības. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka paredzēto administratīvo sodu apmērs tomēr nav samērojams ar iespējamo pārinodarījumu bērnam.
J.Jansons uzsver, ka, apstiprinot grozījumus Saeimā, normatīvā bāze būs sakārtota, taču attieksme un praktiskā puse ir vērtējama kritiski. Kā visefektīvāko modeli bērnu stāvokļa uzlabošanā tiesībsargs saredz vecāku, skolas un pašvaldības sadarbību. Viņš uzsver, ka vispirms ir jāmaina attieksme pret bērna tiesībām, nosakot tās kā prioritāti tiesību jomā. Pašvaldībās jāveic informēšana un profesionāls darbs ar bērniem un vecākiem. Sodīšanas metode piemērojama vien tad, ja nekas cits nedarbojas.
Tiesībsargs atgādina Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.pantu, kurā noteikts, ka pašvaldības palīdz ģimenei bērnu audzināšanā un sniedz citus pakalpojumus, kas veicina bērnu pilnveidošanos. Viņš uzsver savstarpējās mijiedarbības nepieciešamību, kur vecāki rūpējas par bērnu audzināšanu un uzraudzību, bet pašvaldība veido efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu pilnvērtīgas attīstības iespējas. J.Jansons aicina pašvaldības raudzīties uz šo jautājumu daudz atbildīgāk, bet sabiedrību - nepaiet garām un nenovērsties, ja redz bērnus darām ko sliktu.
Savukārt L.Rieksta-Riekstiņa norāda, ka pašvaldības iespēju robežās bērniem piedāvā brīvā laika pavadīšanas iespējas, kas no vecākiem neprasa papildu finansiālu ieguldījumu. Tomēr šīm iespējām vajadzētu būt daudz plašākām, jo ne visi bērni labprāt dzied korī vai dejo. Ja vecāki darbu sāk astoņos no rīta un strādā līdz desmitiem vakarā, tad par to, kā uzraudzīt bērnu, būtu jāpadomā gan viņiem pašiem, gan arī kāds risinājums jāpiedāvā pašvaldībai.
L.Rieksta-Riekstiņa stāsta: "Daļa vecāku saka – tad jūs domājiet, dariet, organizējiet nometnes. Domāt, kā bērni varētu pavadīt laiku, piemēram, vasarā, tā ir kopīga rūpe, arī pašvaldību, bet pirmkārt tā tomēr ir vecāku atbildība. Ir dīvaini, ja valsts par bērnu drošību satraucas vairāk nekā paši vecāki."
Bērnu tiesību aizsardzības speciāliste norāda: "Mēs neesam par to, lai vecāki bērnus nelaistu ārā no istabas. Bet bērns nesaprot, ja vecāki vienkārši kaut ko aizliedz, sakot – man būs sods. Svarīgi ir ar bērnu runāt un skaidrot, kāpēc tas, ko aizliedz vecāki, bērnam ir bīstami."
L.Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka nekas nevar aizvietot sarunu. Bērnam jāsajūt, ka vecākiem nav vienalga, kas ar bērnu notiek, un viņi uztraucas par to, jo savu bērnu mīl.
