Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: LV
No 2006. līdz 2008. gadam septiņās valstīs – Latvijā, Slovākijā, Moldovā, Azerbaidžānā, Gruzijā, Kazahstānā un Tadžikistānā – tika veikts starptautisks pētījums „Vecāku neformālie maksājumi skolai”. Latvijā pētījuma veicējs bija sabiedriskās domas pētījumu centrs SIA „SKDS”. Pētījuma gaitā tika veiktas trīs aptaujas – anketēti vispārizglītojošo skolu direktori, skolotāji un skolēnu vecāki – un trīs diskusijas ar skolēnu vecākiem, skolotājiem un vidusskolas klašu skolēniem.
Pētījuma autores – Latvijas Universitātes projektu vadītāja Indra Dedze un SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode – secina: Latvijā pastāv skolu un klašu fondi, kuros vāc naudu no vecākiem. Šīm iemaksām pārsvarā vajadzētu būt brīvprātīgām, tomēr vienmēr tas tā nav.
Gan anketās, gan intervijās vecāki, atbildot uz jautājumu, kas viņus motivē veikt papildu maksājumus un ko viņi par to sagaida, norādījuši: maksājumi tiek veikti bērnu dēļ, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību, un citas iespējas to darīt nav.
Pētījuma laikā aptaujājot vecākus par to, kuri no papildu maksājumu veidiem pastāv skolā, 54,7% atzinuši, ka tā ir „klases nauda”, ko vecāki maksā klases vajadzībām, 48% minējuši maksājumus par konkrētiem pakalpojumiem, pasākumiem, bet 11,7% minējuši, ka viņu skolā pastāv skolas fonds, kurā vecāki ar pārskaitījumu veic oficiālos ziedojumus. Aptuveni tikpat vecāku (11%) atzinuši, ka pastāv skolas fonds, kurā tiek veikti tiešie maksājumi.
Skolu pārvaldības un finansēšanas sistēma Latvijā
Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. pants nosaka, ka „katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai”. Turklāt ANO Bērnu tiesību deklarācijas 7. princips norāda, ka katram bērnam ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību.
"Trūkst vienotu principu, pēc kuriem pašvaldības finansē izglītības iestādes un kontrolē tām piešķirto līdzekļu racionālu izmantošanu."
Līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs izglītības sistēma bija centralizēta, un tā bija bez maksas. Pēc neatkarības atgūšanas lielākā daļa valstu savos pamatlikumos kā normu ietvēra arī bezmaksas izglītību. Latvijas Republikas (LR) Satversmes 112. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.” Tomēr Satversmē nav precīzi definēts, ko nozīmē „bez maksas”, tāpēc nav arī īstas skaidrības, ko nozīmē bezmaksas izglītība. Nav skaidri nošķirta valsts, pašvaldības un vecāku atbildība.
Galvenie normatīvie akti, kas regulē izglītības procesu Latvijā, ir Izglītības likums, Vispārējās izglītības likums, Profesionālās izglītības likums un Augstskolu likums. Izglītības likuma 12. pants noteic, ka „maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem”. Valsts dibinātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs valsts saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu finansē gan mācību procesu, gan skolas uzturēšanu. Pašvaldības dibinātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs valsts maksā skolotāju algas, bet pašvaldība nodrošina skolu uzturēšanu un sedz citas ar apmācību saistītās izmaksas.
Galvenā izpildvaras institūcija izglītības jomā ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Izglītības likuma 18. pants nosaka: „lai īstenotu savas funkcijas izglītības jomā, pašvaldība izveido vismaz vienu izglītības speciālista amatu vai izglītības pārvaldes iestādi”. Izglītības pārvaldes sadala valsts finansējumu, mērķdotācijas un citu finansējumu skolotāju algām, transportam un citām vajadzībām, palīdz apgādāt skolas ar mācību un metodiskajiem materiāliem un nodrošina skolotāju profesionālo pilnveidi.
Saskaņā ar Izglītības likuma 17. pantu „katrai pašvaldībai ir pienākums savā administratīvajā teritorijā dzīvojošajiem bērniem nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā mācību iestādē, nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt vidējo izglītību, kā arī nodrošināt iespēju īstenot interešu izglītību un atbalstīt ārpusstundu pasākumus, arī bērnu nometnes”. Pašvaldības sadarbībā ar IZM dibina pirmsskolas izglītības iestādes, pamatskolas, vidējās un profesionālās izglītības iestādes, tās atbild par skolu direktoru pieņemšanu darbā un atbrīvošanu no amata.
Skolas atbild par neatkarīgu izglītības programmu veidošanu un īstenošanu. Skolu vada direktors. Viņa pienākumos ir pieņemt darbā skolotājus un citu personālu, pārvaldīt finanses un nodrošināt iestādes darbību atbilstoši normatīvajiem aktiem.
"Pastāv risks, ka netiek nodrošināta vienlīdzība kvalitatīvas izglītības iegūšanā."
Direktora padomdevējs dažādos skolas darbības jautājumos ir Skolas padome. Skolas padomē darbojas skolēnu, skolotāju un vecāku pārstāvji no katras klašu grupas, vietējās pašvaldības un sabiedrisko organizāciju pārstāvji un skolas direktors. Tā palīdz organizēt skolas iekšējo dzīvi un sadarbību ar pašvaldību par skolas darbības nepieciešamajiem nosacījumiem – budžeta apjoma palielināšanu, mācību materiālās bāzes attīstību un renovācijas darbu plānošanu ēkās un telpās, darbinieku štata noteikšanu, nepieciešamo finansējumu nodarbībām, pasākumiem, vasaras nometnēm utt., pārvalda ziedojumus un to izmantošanu.
Izglītības likuma 59. pants paredz, ka „izglītības iestādes var saņemt papildu finanšu līdzekļus 1) ziedojumu un dāvinājumu veidā; 2) sniedzot maksas pakalpojumus iestādes nolikumā vai satversmē noteiktajos gadījumos; 3) no citiem ieņēmumiem”. „Citi ieņēmumi” likumā netiek precizēti. Tieši 59. pants ir likumiskais pamats vecāku ziedojumu vākšanai. Dažās skolās ir izveidoti skolu atbalsta fondi – sabiedriskas, nevalstiskas organizācijas, kam vecāki un citas personas var ziedot naudu.
Valsts kontrole kritizē finansējuma piešķiršanas veidu skolām
Lai gan skolu problēmas parasti tiek skaidrotas ar nepietiekamo finansējumu, tiek kritizēts arī finansējuma piešķiršanas veids. Valsts kontroles 2007. gada ziņojumā „Vispārējās izglītības sistēmas realizācija atbilstīgi izvirzītajiem mērķiem” norādītas šādas pamatproblēmas:
Trūkst vienotu principu, pēc kuriem pašvaldības finansē izglītības iestādes un kontrolē tām piešķirto līdzekļu racionālu izmantošanu.
Izglītības programmu īstenošanas izmaksas uz vienu skolēnu dažādās pašvaldībās radikāli atšķiras, piemēram, 2006. gadā tās svārstījās no 69 līdz 2127 latiem.
IZM netiek apkopota informācija par pašvaldību izglītības programmu izmaksām uz vienu skolēnu.
Pašvaldību ieguldījums mācību procesa nodrošināšanai (mācību grāmatas, daiļliteratūra un preses izdevumi, uzskates un tehniskie līdzekļi, materiāli un iekārtas, skolēnu galdi, krēsli) vidēji veido 2–11% no pašvaldības piešķirtā finansējuma skolām.
Valsts kontrole secinājusi:
Aprēķinot izmaksu minimumu kārtējā gadā, ņemot vērā mainīgos lielumus visiem elementiem, netiek mainīta programmu īstenošanai nepieciešamo izdevumu summa, bet tikai pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām paredzētais.
Lielāko izdevumu īpatsvaru izglītības iestāžu budžetos veido saimnieciskie un citi skolu izdevumi, līdz ar to izdevumi skolu attīstībai un mācību procesam vidēji ir 7% no izglītības iestāžu budžeta.
Izglītības programmu īstenošanas izmaksas uz vienu skolēnu neparāda pašvaldību ieguldījumu izglītības procesā, jo izglītības programmu īstenošanas izmaksas uz vienu skolēnu dažādās pašvaldībās ir atšķirīgas, kā rezultātā pastāv risks, ka izglītības iestāžu finansēšanā nav vienotu principu un netiek nodrošināta vienlīdzība kvalitatīvas izglītības iegūšanā.
Tiesībsargs par vecāku maksājumiem
Jautājums par vecāku maksājumiem ir skarts arī 2008. gada Tiesībsarga ziņojumā „Atzinums pārbaudes lietā „Vai mācību grāmatu iegāde par skolēnu ģimeņu līdzekļiem ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 112. pantā noteikto?””, kurā atzīts, ka „nodrošinājums ar mācību grāmatām ir tiesību uz bezmaksas izglītību neatņemama sastāvdaļa” un „mācību grāmatu iegāde par skolēnu ģimeņu līdzekļiem ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 112. pantā noteikto”.
Tiesībsargs arī norāda, ka būtu jāizvērtē iespējas skolēnus nodrošināt ar visiem izglītības iegūšanas procesā nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Tiesībsargs konstatējis, ka „pašvaldību finansējums izglītības iestādēm mācību grāmatu un periodisko izdevumu iegādei uz vienu pedagogu un skolēnu reģionos ir atšķirīgs” un tas pastiprina skolēnu nevienlīdzību izglītības pieejamībā. Turpmāk šis jautājums jārisina gan valsts, gan pašvaldību līmenī.
Nepieciešams tiesiskais regulējums
Pētījuma autores uzskata, ka pietiekams izglītības finansējums valsts līmenī lielā mērā atrisinātu vecāku maksājumu jautājumu. IZM izstrādātais finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” attiecas tikai uz skolotāju algām, bet nekādi neietekmē pašvaldību līdzekļu sadali izglītības iestādēm. Ņemot vērā šā brīža ekonomiskos apstākļus, lai mazinātu korupcijas risku (izglītības sistēma valstī ir viena no vistīrākajām korupcijas izplatības ziņā) un nodrošinātu vienādas iespējas visiem bērniem iegūt izglītību, ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību ir jādefinē valsts, pašvaldību un vecāku finansiālā atbildība un jānoregulē vecāku iemaksas skolā.
"Latvijas likumdošanā normatīvie uzstādījumi ir pārsvarā, bet reālajā dzīvē viss notiek citādāk."
Mums, kā valsts pilsoņiem un nodokļu maksātājiem, ir jāvienojas, kas ir tās lietas, ko, mūsuprāt, nepieciešams nodrošināt pilnīgi visiem bērniem skolā, lai iegūtu pamatizglītību (vai jebkuru citu likumdošanā garantētu izglītības līmeni). Turklāt valstij un pašvaldībai ir jārod resursi, kas atbalstītu sociāli neaizsargātas ģimenes, apgādājot tās ar skolai nepieciešamo, piemēram, mācību grāmatām, brīvpusdienām u.tml. Tas jādara delikāti, lai šo ģimeņu bērni neciestu no vienaudžu apsmiekla. Bet visiem vecāku ziedojumiem skolai jābūt brīvprātīgiem, un vecāku lēmums nepiedalīties naudas iemaksā nedrīkst ietekmēt skolēnu iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību.
Rīgas 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis domā, ka šobrīd direktors un skolotāji ir nostādīti ķīlnieka lomā, jo ikreiz mācību gada sākumā no skolas vadības un skolotājiem tiek pieprasīts, lai skolas telpas būtu kārtībā, kaut ar pašvaldības piešķirto naudu bieži vien pietiek tikai skolas koptelpu – gaiteņu, kāpņu telpu, tualešu, ēdnīcas – remontam. Un, kaut arī klases (kabineta) remonts nav skolotāja uzdevums, viņš apstākļu ietekmē bieži vien spiests lūgt palīdzību skolēnu vecākiem.
Maksājumus skolai nosaka sabiedrības tieksme pēc labākas izglītības, uzskata vecāki, un mecenātismam skolās vajadzētu būt. Viņi vērš amatpersonu uzmanību uz to, ka Latvijas likumdošanā normatīvie uzstādījumi ir pārsvarā, bet reālajā dzīvē viss notiek citādāk. Lai sabiedrība nepierastu pie tā, ka ierēdņu skaļie uzstādījumi neko nemaksā, ir jābalstās uz reālo situāciju. „Pašlaik mums ir liela pretruna starp to, ko var vieni un nevar otri, un, tā kā visi vecāki diez vai varēs maksāt papildus, tādēļ mēs labāk neļaujam to vispār, un tā ir tā lielākā problēma,” domā vecāki.
Kā pozitīvas pieredzes piemēru var minēt Gruziju, kur katrai skolai ir savs bankas konts ar stingru ziedoto līdzekļu uzskaiti un kontroli, kas palīdz veikt vecāku ziedojumus oficiālā ceļā. Lai veicinātu vecāku uzticēšanos, informācijai par ziedojumu izlietojumu jābūt publiski pieejamai. Izšķirīga nozīme naudas caurskatāmā izlietojumā ir Skolas padomei un skolas iekšējai kultūrai.
