Darbinieku nosūtīšana uz ārzemēm un nodokļi

Darbinieka nosūtīšana

Atbilstoši Darba likuma 14. pantam darbinieka nosūtīšana ir gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

1) darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;

2) darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;

3) darbā iekārtošanas institūcija kā darba devējs nosūta darbinieku personai, kuras labā tiks veikts darbs, ja tās uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tā veic savu darbību citā valstī.

Ministru kabineta 28.05.2002. noteikumu Nr. 219 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi” 2. punktā noteikts, ka par komandējumu uzskatāms ar institūcijas vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz ārvalstīm, lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus.

Jāņem arī vērā, ka komandējuma izmaksām noteikto normu ietvaros ir kompensācijas raksturs un saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu” tās nav apliekamas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un par tām nav veicamas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Arī uzņēmuma ienākuma nodokli šajā gadījumā nepalielina, jo tās uzskatāmas par saimnieciskās darbības izmaksām. Savukārt darba alga saskaņā ar līgumu maksājama obligāti.

Komandējumā var sūtīt arī jebkuru citu personu – arī pašnodarbināto, ar kuru noslēgts uzņēmuma līgums par konkrēta uzdevuma veikšanu. Šajā gadījumā tiek apmaksāti komandējuma izdevumi un pēc darba nodošanas – līgumā paredzētā summa.

Sociālā drošība

Eiropas Savienības koordinēšanas noteikumi ir norādīti Eiropas Padomes (EEK) Regulā Nr. 1408/71 par sociālās drošības shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā. Sociālās drošības līgumi un noteikumi par migrējošā darbaspēka sociālo drošību nosaka kritērijus, saskaņā ar kuriem var tikt piemēroti tikai vienas valsts tiesību akti.

ES noteikumu galvenais princips – persona ir sociāli apdrošināta tajā valstī, kurā strādā, neatkarīgi no dzīvesvietas. Tikai īpašos gadījumos ir pieļaujama atkāpe un personai var piemērot citas valsts likumdošanu saskaņā ar šīs regulas 14.-17. pantu. Paredzamā atkāpe no iepriekš minētā principa - ja paredzamais darba ilgums nepārsniedz 12 mēnešus un šī persona netiek nosūtīta, lai nomainītu citu personu, kurai norīkojuma laiks ir beidzies. Šajā gadījumā nosūtītais darbinieks var palikt apdrošināts Latvijā.

Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.1.a pantam uz personu, kuru kādas dalībvalsts teritorijā nodarbina uzņēmums, ar ko šī persona ir parasti saistīta, un kuru šis uzņēmums nosūta uz citu dalībvalsts teritoriju strādāt minētā uzņēmuma labā, turpina attiekties pirmās dalībvalsts tiesību akti ar nosacījumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz 12 mēnešus un šo personu nesūta nomainīt citu personu, kurai norīkojuma laiks ir beidzies.

Lai varētu piemērot 14.1.a panta īpašos nosacījumus, ir jābūt izpildītiem kritērijiem, kas noteikti Eiropas Kopienas Administratīvās komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumā Nr. 181:

• darba devējs (kurš nosūta uz citu ES dalībvalsti darba ņēmēju, lai tajā veiktu darbu nosūtītāja uzņēmuma labā) Latvijā ir veicis un turpina veikt nozīmīgu saimniecisko darbību LR teritorijā tajā jomā, kurā tiek nodarbināti uzņēmuma darbinieki. Ja Latvijā reģistrēts uzņēmums (šajā uzņēmumā nodarbināti tikai administratīvie darbinieki) nosūta darbiniekus uz citu ES valsti, kurā tas veic visas aktivitātes (izņemot iekšējās administratīvās funkcijas), tad uz šādu uzņēmumu nevar attiecināt regulas 14.1.a panta izņēmuma nosacījumus;
• darba ņēmējs tiek nosūtīts uz citu ES valsts teritoriju strādāt vienīgi nosūtītāja uzņēmuma labā, un darbinieks netiks nodots cita uzņēmuma rīcībā vai arī pārsūtīts uz trešās dalībvalsts uzņēmumu;
• visu nosūtījuma periodu tiek saglabātas tiešas darba attiecības starp nosūtītāja uzņēmumu un nosūtīto darba ņēmēju, t.i., darba ņēmējs ir pakļauts nosūtītāja uzņēmuma vadībai, un tā ir atbildīga par darba ņēmēja pieņemšanu darbā, darba līguma noslēgšanu, darba pienākumu noteikšanu, atbrīvošanu no darba utt. Vērtējot darba devēja saiti ar darbinieku, tiek ņemti vērā arī citi faktori, piemēram, darba devēja līgums ar darbinieku par darba turpināšanu Latvijā, atgriežoties no darba ārzemēs;
• nosūtīšanas periods nepārsniedz 12 mēnešus un darba ņēmējs netiek nosūtīts, lai nomainītu citu darba ņēmēju, kura norīkojuma laiks beidzies;
• darba ņēmēja pamata darbavietai pirms nosūtīšanas ir jābūt nosūtītāja uzņēmumā, darba ņēmējam jābūt reģistrētam Latvijas sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmā un no šī darba ņēmēja darba samaksas jābūt veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām Latvijā.

Pašnodarbinātas personas atbilst tiem pašiem sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem kā darbinieki un, dodoties strādāt uz citu ES/EEZ valsti uz laiku, kas nav ilgāks par 12 mēnešiem, var saglabāt sociāli apdrošināmās personas statusu Latvijā.

"E101 sertifikāts nosaka, ka darbinieks ir reģistrēts kā sociāli apdrošināta persona Latvijā."

Atbilstoši regulas 14.a.1.a pantam persona, kas parasti strādā kā pašnodarbinātais vienas dalībvalsts teritorijā un veic darbu citas dalībvalsts teritorijā, ir pakļauta pirmās dalībvalsts tiesību aktiem ar nosacījumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz 12 mēnešus.

Lai varētu piemērot regulas 14.1.a.1.a īpašos nosacījumus, ir jābūt izpildītiem kritērijiem, kas noteikti Eiropas Kopienas Administratīvās komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumā Nr. 181:

• pašnodarbinātā persona pirms došanās veikt darbu uz citu dalībvalsti ir bijusi pašnodarbināta LR teritorijā, t.i., noteiktu laika periodu ir veikusi nozīmīgu saimniecisko darbību Latvijā kā pašnodarbināta persona;
• laikā, kad darbs tiek veikts kādā citā dalībvalstī, pašnodarbinātā persona turpina pildīt nosacījumus Latvijā, kas tai ļauj turpināt savu darbību pēc atgriešanās (piemēram, biroja vai citas profesionālās darbības īstenošanai nepieciešamas infrastruktūras uzturēšana, sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana, nodokļu samaksa, PVN numura paturēšana, reģistrācija profesionālā apvienībā vai tirdzniecības kamerā u.c.).

Atbilstoši regulas 14.2. pantam persona, kas parasti ir nodarbināta divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā (vienlaikus viena mēneša ietvaros veic darbu divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās), ir pakļauta:

• tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā tā pastāvīgi dzīvo, ja viņa savas darbības veic pa daļai šajā teritorijā vai ja ir saistīta ar vairākiem uzņēmumiem vai vairākiem uzņēmējiem, kuru juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietas atrodas dažādu valstu teritorijās;
• tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā atrodas tā uzņēmuma vai uzņēmēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš viņu nodarbina, ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta neatrodas kādā no to dalībvalstu teritorijām, kur viņa veic savas darbības.

Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai ir nepieciešams E101 sertifikāts. Tas nosaka, ka darbinieks ir reģistrēts kā sociāli apdrošināta persona Latvijā. Izziņa ir jāuzrāda nodarbinātības valsts kompetentai institūcijai, ja institūcija to pieprasa.

Lai saņemtu E101 sertifikātu,

• darba devējam ir jāaizpilda iesniegums Nr. ES/P-1 vismaz 6 nedēļas pirms darbinieka nosūtīšanas uz citu dalībvalsti;
• pašnodarbinātai personai ir jāaizpilda iesniegums Nr. ES/P-2 vismaz 6 nedēļas pirms došanās strādāt uz citu dalībvalsti, iesniegumam pievienojot nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību.

Iesnieguma veidlapas Nr. ES/P-1, Nr. ES/P-2 un Nr. ES/P-3 var saņemt VSAA nodaļās.

Ja E101 sertifikāts ir izsniegts uz 12 mēnešiem un nepieciešams šo termiņu pagarināt vēl uz 12 mēnešiem, tad darba devējam vai pašnodarbinātai personai ir jāaizpilda iesniegums E101 sertifikāta termiņa pagarinājumam (E102), kas tiks nosūtīts konkrētās ES/EEZ dalībvalsts kompetentajai institūcijai ar lūgumu akceptēt šo termiņa pagarinājumu.

E101sertifikāts netiek izsniegts personai, kuru nosūta nomainīt citu personu, kuras norīkojuma laiks ir beidzies. Ja uzreiz ir zināms, ka darba ilgums pārsniegs 12 mēnešus, var tikt piemērots izņēmums un persona var palikt apdrošināta Latvijā. Izņēmums parasti netiek piemērots uz periodu, kas ilgāks par 5 gadiem.

Par izņēmuma piemērošanu VSAA ir jāvienojas ar nodarbinātības valsts kompetento iestādi. Tādā gadījumā darba devējam vai pašnodarbinātai personai ir laikus jāpieprasa  E101 sertifikāts, aizpildot iesniegumu par sociāli apdrošināmās personas statusa saglabāšanu Latvijā (algotam darbiniekam ES/P-1, pašnodarbinātai personai ES/P-2).

Šādām personām VSAA izsniegs sertifikātu pēc tam, kad tiks saņemta atļauja par izņēmuma piemērošanu no nodarbinātības valsts kompetentās iestādes.

Ja darbinieks tiek nosūtīts uz citu valsti, kas nav ES, spēkā ir attiecīgās valsts likumi. Tātad vispirms būtu jānoskaidro, kādi pasākumi jāveic darbinieka nosūtīšanai uz citu valsti.

VSAOI

Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par darbiniekiem, kas darbu veic ārzemēs, darba devējs maksā vispārējā kārtībā - tieši tāpat kā par darbiniekiem Latvijā.

Dažās valstīs nepieciešams darba devēja nosūtījums un izziņa no VSAA, ka darbinieks sociālās iemaksas veic Latvijā. Bet var būt arī situācijas, kad darbinieks nosūtītajā valstī ir jāreģistrē kā ārvalsts darba ņēmējs pie darba devēja – ārvalstnieka.

Rezidences apliecība

Attiecībā uz ienākuma nodokli, ievēro divpusējos līgumus (nodokļu konvencijas) par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ienākuma un kapitāla nodokļiem. Ja darbinieku nosūta uz valsti, ar kuru nav noslēgta nodokļu konvencija, spēkā ir attiecīgās valsts likumi un šajā gadījumā parasti darbinieks (darba devējs) algas nodokli būs spiests maksāt citā valstī.

Saskaņā ar nodokļu konvencijas vispārējo principu (15. pants) darba alga, izpeļņa un cita līdzīga veida atlīdzība, ko saņem Latvijas valsts rezidents, tiks aplikta ar nodokļiem tikai šajā valstī, ja vien algotais darbs netiek veikts otrā valstī. Ja algots darbs tiek veikts otrā valstī, par to saņemto atlīdzību var aplikt ar nodokļiem šajā otrā valstī (ārzemēs).

Tomēr atlīdzība, kuru Latvijas valsts rezidents saņem par algotu darbu, kas tiek veikts otrā valstī (ārzemēs), tiks aplikta ar nodokļiem tikai pirmajā minētajā valstī (Latvijā), ja:

a) atlīdzības saņēmējs ir atradies otrā valstī ne vairāk kā 183 dienas nodokļu gadā; un

b) atlīdzību maksā darba devējs, kas nav otras valsts rezidents, vai cita persona tāda darba devēja vārdā; un

c) atlīdzību neizmaksā pastāvīgā pārstāvniecība vai pastāvīgā bāze, ko darba devējs izmanto otrā valstī.

Latvijas valsts rezidenta fiziskās personas ienākumi no profesionāliem pakalpojumiem vai cita veida neatkarīgas darbības (saimnieciskas darbības), tiks aplikti ar nodokļiem tikai šajā valstī (Latvijā), izņemot gadījumus, kad šī persona savas darbības vajadzībām izmanto regulāri pieejamu pastāvīgo bāzi (arī pastāvīgo pārstāvniecību, reģistrāciju ārvalstīs) otrā valstī.

Ja tiek izmantota šāda pastāvīgā bāze, ienākumus var aplikt ar nodokļiem arī otrā valstī, bet tikai tik lielā mērā, kādā tie ir attiecināmi uz šo pastāvīgo bāzi. Šajā sakarā tiks uzskatīts, ka fiziskā persona izmanto regulāri pieejamu pastāvīgo bāzi otrā valstī, ja fiziskā persona uzturas otrā valstī laika posmā, kurš pārsniedz 183 dienas nodokļu gadā, un ienākums, kas gūts par otrā valstī veiktajām iepriekšminētajām darbībām, tiks attiecināts uz šo pastāvīgo bāzi.

Jēdziens “profesionālie pakalpojumi” ietver neatkarīgu zinātnisko, literāro, māksliniecisko, izglītojošo vai pedagoģisko darbību, kā arī ārsta, jurista, inženiera, arhitekta, zobārsta un grāmatveža neatkarīgu darbību.

"Ienākuma nodokli un algas nodokli darba devējs maksā atbilstoši nodokļu konvencijā noteiktajam."

Tādējādi, lai piemērotu nodokļu konvencijās noteikto nodokļu atvieglojumu, papildus ievēro MK 30.04.2001. noteikumus Nr. 178 „Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi”. Ja Latvijas rezidenta ienākumi saskaņā ar nodokļu konvenciju nav apliekami ar nodokļiem otrā valstī vai ir apliekami ar nodokļiem pēc samazinātās likmes, nodokļu atbrīvojuma vai atvieglojuma piemērošanai otrā valstī Latvijas rezidents – ienākuma saņēmējs – var izmantot Valsts ieņēmumu dienesta apstiprinātu rezidences apliecību, kas apliecina, ka viņš ir Latvijas rezidents attiecīgajā nodokļu līgumā noteikto atvieglojumu piemērošanai (4. pielikums).

Latvijas rezidenta apliecību nodokļu maksātājam pēc pieprasījuma izsniedz VID teritoriālā iestāde atbilstoši viņa reģistrācijas vietai (dzīvesvietai). Šo apliecību uzrāda un iesniedz kopiju attiecīgās valsts uzņēmumam, kurā darbinieks nosūtīts strādāt.

Ja Latvijas rezidenta ienākumi saskaņā ar nodokļu konvenciju nav apliekami ar nodokļiem Latvijā, tad nodokļu atbrīvojuma piemērošanai rezidents – ienākuma saņēmējs – iesniedz VID teritoriālajā iestādē pēc reģistrācijas vietas (dzīvesvietas) rakstisku informāciju par gūto ienākumu un norāda nodokļu līguma noteikumus, uz kuru pamata minētais ienākums ir atbrīvots no aplikšanas ar nodokļiem Latvijā, kā arī pievieno dokumentus, kas apstiprina, ka nodokļu līgumā noteiktais atbrīvojums ir piemērojams šim ienākumam. VID teritoriālā iestāde ne vēlāk kā 30 dienu laikā no šīs informācijas saņemšanas rakstiski apstiprina atbrīvojuma piemērošanu vai arī sniedz rakstisku motivētu atteikumu piemērot nodokļu līgumā noteikto atbrīvojumu.

Ienākuma nodoklis

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2. pantu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji ir fiziskās personas, kas atbilstoši likumam “Par nodokļiem un nodevām” ir iekšzemes nodokļu maksātāji (rezidenti) un taksācijas periodā (kalendārajā gadā) ir guvuši ienākumus LR un/vai ārvalstīs. Atbilstoši likuma 17. pantam algas nodokli ietur un pārskaita budžetā darba devējs.

Ienākuma nodokli un algas nodokli darba devējs maksā atbilstoši nodokļu konvencijā noteiktajam. Ienākumi, kas gūti ārvalstīs, tiek aplikti ar nodokli Latvijā, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar starpvalstu līgumiem noteikta citāda aplikšanas kārtība.

Ja ar attiecīgo valsti nav noslēgta nodokļu konvencija, tad algas nodokli parasti maksā citā valstī, ja tās valsts likumdošanā tā ir paredzēts. Bet šajā gadījumā būs nepieciešams arī attiecīgās valsts nodokļu administrācijas apstiprinājums par nodokļu nomaksu.

Ja ienākuma nodoklis ir samaksāts ārvalstīs saskaņā ar ārvalsts likumdošanu, tad fiziskai personai līdz 1. aprīlim ir jāiesniedz gada ienākumu deklarācija. Deklarācijai pievieno dokumentu, kas apliecina ārvalstī samaksāto nodokli – attiecīgās valsts nodokļu administrācijas apliecinājumu, izziņu.

Aprēķināto nodokli deklarācijā samazina par summu, kas ir vienāda ar ārvalstīs samaksāto nodokli, ja šī nodokļa samaksa ārvalstīs ir apliecināta ar ārvalstu nodokļu iekasēšanas institūcijas apstiprinātiem dokumentiem, kuros uzrādīts apliekamais ienākums un ārvalstīs samaksātā nodokļa summa. Samazinājums nedrīkst būt lielāks par summu, kas atbilstu Latvijā aprēķinātajam nodoklim par ārvalstī gūto ienākumu.