Kopš pilnapmēra kara sākšanās Ukrainā pagājuši jau divarpus gadi, un tas draud ieilgt. Taču Latvijā joprojām nav nedz pilnīgu datu par Ukrainas bēgļiem mūsu valstī, nedz skaidra redzējuma, ko ar viņiem iesākt, atklāj nupat publiskots pētījums. Tas ļauj secināt: šāda neskaidrība nenāk par labu ne Latvijā patvērumu radušajiem ukraiņiem, ne mūsu valsts interesēm.
2022. gada 24. februāra Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja masveida bēgļu pieplūdumu visā Eiropā, tostarp Latvijā. Tomēr mums līdz šim nav pilnīgu datu, kas aptvertu Ukrainas bēgļu situāciju valstī, tāpat nav noteikta atbildīgā institūcija, kas risina bēgļu integrācijas jautājumus, nav arī skaidras rīcībpolitikas. Tas secināts Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētījumā “Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”, ar ko pagājušajā nedēļā tika iepazīstināti arī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāti.
Pētījumā aptaujāti Latvijā dzīvojošie Ukrainas civiliedzīvotāji par Latvijas sabiedrības attieksmi pret ukraiņiem un viņiem nepieciešamo palīdzību. Tāpat pētījumā apkopoti jaunākie dati par Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā, analizēta datu ieguves problemātika un sniegtas rekomendācijas Ukrainas bēgļu iekļaušanai Latvijas sabiedrībā.
Latvijā Ukrainas civiliedzīvotāju skaits laika gaitā ir mainījies. Saskaņā ar Fizisko personu reģistra datiem mūsu valstī 2024. gada 1. janvārī bija reģistrēti 43 430 Ukrainas civiliedzīvotāju ar pagaidu aizsardzības statusu, no tiem 33 633 bija izsniegtas termiņuzturēšanās atļaujas. Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini liecina, ka Latvijā patiešām uzturas 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāju, kas ir 1,2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr nav zināms, cik daudz no tiem ukraiņiem, kuri Latvijā ieradās pēc Krievijas pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai, pašlaik vēl dzīvo Latvijā. Daļa bēgļu ir atgriezušies dzimtenē, daļa – izbraukuši uz citām valstīm.
No Latvijā reģistrētajiem ukraiņiem 60% ir sievietes, 40% – vīrieši, gandrīz katrs trešais jeb 28% no tiem ir bērns līdz 18 gadu vecumam. Visvairāk aptaujāto ukraiņu Latvijā bija uzturējušies jau vismaz gadu: 83% atzīmēja, ka Latvijā dzīvo vienu līdz divus gadus.
Vairākums iebraucēju nāk no Ukrainas austrumu un dienvidu reģioniem. Lielākā daļa ukraiņu dzīvo lielajās pilsētās. Aptaujā noskaidrots, ka 37% respondentu dzīvo Rīgā, 7% – Ventspilī, 5% – Rēzeknē, pa 4% – Jēkabpilī un Liepājā, 3% – Jelgavā un Daugavpilī un 2% Jūrmalā, bet pārējie – dažādās citās pašvaldībās.
Sākoties bēgļu krīzei, tika pieņemts un vairākkārt grozīts tiesiskais regulējums par sniedzamo atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijas Republikā.
“Šīs tiesību normas atspoguļo Ukrainas civiliedzīvotājiem piemērotā statusa pagaidu un ārkārtas raksturu un ir orientētas uz informācijas iegūšanu par Ukrainas bēgļu ierašanos un sākotnējo atbalstu. Tiesību normas neparedz tādu datu ievākšanu, kas liecinātu par Ukrainas civiliedzīvotāju iesaisti sociālekonomiskajos procesos un iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Par datu ievākšanu ir atbildīgas dažādas valsts pārvaldes struktūras, kas tos apkopo ar atšķirīgām metodoloģijām un uzglabā dažādās informācijas sistēmās,” norādīts pētījumā.
Pieejamā informācija par Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā ir fragmentāra. Tas kavē efektīvu un datos balstītu atbalsta pasākumu plānošanu.
Pilnvērtīgu rīcībpolitiku par ukraiņu bēgļu nākotni Latvijā ir iespējams īstenot, tikai pamatojoties uz pēc iespējas pilnīgākiem nepieciešamajiem datiem.
“Providus” norāda: uzticami, savlaicīgi un regulāri kvantitatīvi un kvalitatīvi dati, kas sniedz visaptverošu izpratni par starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzņemšanu un iekļaušanu, ir būtiski, lai:
Tāpat ir būtiski nodrošināt iespēju salīdzināt un savietot Latvijā apkopotos datus ar attiecīgajiem datiem no citām valstīm, ņemot vērā migrācijas globālo raksturu, norādīts pētījumā.
Darbspējas vecumā ir 70% no visiem Ukrainas civiliedzīvotājiem. No tiem oficiālās darba attiecībās ir gandrīz puse jeb 47%. Apmēram 3% reģistrējušies kā saimnieciskās darbības veicēji, pašnodarbinātie.
Iespējams, daļa ir nodarbināta nelegāli. Valsts iestādēm nav informācijas par 40% darbspējīgo ukraiņu.
Pētījumā secināts, ka ar vislielākajām problēmām Ukrainas civiliedzīvotāji saskaras veselības aprūpē un nodarbinātībā. Šajās jomās arī visbiežāk norādīts, ka tika meklēta palīdzība problēmu risināšanai, tomēr tās nebija izdevies atrisināt.
Uz jautājumu, vai aptaujas dalībnieki strādā savai kvalifikācijai atbilstošu darbu, lielākā daļa atbildējuši noraidoši. Galvenais iemesls – latviešu valodas zināšanu trūkums un izvirzītās valodas prasības noteiktās profesijās.
Lai gan gandrīz trešdaļai iebraucēju ir augstākā izglītība un gandrīz 40% – vidējā vai profesionālā izglītība, teju 40% strādā vienkāršās profesijās, kurās nav nepieciešama augsta kvalifikācija: par apkopējiem, virtuves strādniekiem un palīgstrādniekiem. Šo darbinieku alga nepārsniedz 1000 eiro, bet ceturtā daļa saņem minimālo algu.
Šī gada janvārī 3084 ukraiņi Latvijā saņēma garantētā minimālā ienākuma pabalstu un 3581 – mājokļa maksājumu pabalstu.
“Man nav daudz iespēju strādāt, izņemot fizisku darbu. Man ir ļoti laba darba pieredze, bet, tā kā latviešu valodu zinu tikai A2 līmenī, tas nav pietiekami, lai strādātu atbilstoši iegūtajai pieredzei,” skaidro kāds pētījuma dalībnieks. Viņš arī norāda: “Latviešu valodas zināšanu trūkums padara cilvēkus neaizsargātus, un viņi izvēlas zemas kvalifikācijas darbu. Sākumā cilvēki meklē darbu bez valodas zināšanām (būvniecība, uzkopšana), bet problēma ir tā, ka zemas kvalifikācijas darbs nepalīdz iemācīties valodu. Tas rada apburto loku.”
Tikai 1% no darbspējīgajā vecumā esošajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem ir nodarbināti profesijās, kurās nepieciešams atzīt Ukrainā iegūto kvalifikāciju: medicīnā – 205, farmācijā – 28 un izglītībā – 46. Tās ir jomas, kurās Latvijā trūkst strādājošo.
Kāds pētījuma respondents norādījis: “Es uzskatu, ka Latvija neizmanto reālo iespēju prasmīgi virzīt ukraiņu cilvēkkapitālu valsts labā. Esmu Latvijā saticis bezdarbniekus ārstus, IT speciālistus, psihoterapeitus, aktierus, cilvēkus ar plašu vadības pieredzi, kuriem piedāvā nekvalificētu darbu.” Bēgļiem ir grūtības panākt ārpus Latvijas iegūtās kvalifikācijas atzīšanu mūsu valstī.
Viena no jomām, kurā Ukrainas civiliedzīvotāji saskaras ar vislielākajām grūtībām, ir saistīta ar bērnu izglītību.
Kā norādīts pētījumā, ir pieejami tikai dati par Ukrainas civiliedzīvotāju bērnu skaitu trijos izglītības posmos: pirmsskolā (1385 bērni) un vispārējās izglītības iestādēs (2260 bērni), kā arī augstākās izglītības iestādēs (333 studenti) un profesionālās izglītības iestādēs (124 audzēkņi). Taču netiek regulāri apkopots bērnu sadalījums obligātās pamata un vidējā izglītības posmos.
“Pilnībā trūkst datu par to, cik kvalitatīvi Ukrainas bērni tiek iesaistīti Latvijas izglītības iestādēs: kādi ir Ukrainas civiliedzīvotāju bērnu rezultāti Latvijas izglītības iestādēs, viņiem sniegtais atbalsts un atbalsta rezultāti. Izaicinājums ir iegūt datus par bērniem, kas uzturas Latvijā, bet neapmeklē izglītības iestādes,” konstatēts pētījumā.
2024. gada pavasarī 1842 ukraiņu bērni nemācījās nevienā Latvijas skolā.
Viens no iemesliem, kas apgrūtina ukraiņu bērnu iekļaušanos izglītības sistēmā Latvijā, ir nepietiekamas latviešu valodas zināšanas un nepietiekams atbalsts latviešu valodas apguvē, kas nepieciešama, lai mācītos Latvijas skolās. Šī iemesla dēļ, kā atzīmē “Providus” direktore Iveta Kažoka, ir iespējama situācija, ka skolēns, kurš Ukrainā bijis teicamnieks, šeit kļūst par nesekmīgo.
Latvijā ir izveidota Ukrainas skolotāju biedrība un apmēram 200 skolotāju varētu iesaistīties ukraiņu bērnu izglītošanā, Saeimas komisijas sēdē pauda biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala. Taču arī šiem pedagogiem būtu vajadzīgs atbalsts latviešu valodas apguvē. Patlaban no viņiem tiek prasītas latviešu valodas zināšanas augstajā C1 līmenī, kam daudzi nav gatavi.
Ukraiņu pedagogi vēlas atvērt ukraiņu skolu, kurā mācības varētu notikt ukraiņu valodā ar noteiktu latviešu valodas proporciju, skaidro “Gribu palīdzēt bēgļiem” pārstāve. Daudzas ukraiņu ģimenes, cerot uz šādas skolas atvēršanu, šā gada septembrī nav palaidušas savus bērnus latviešu skolās, taču arī šajā jomā joprojām valda neziņa.
Lietuvā ir atvērta starptautiskā Ukrainas skola, kura darbojas četrās pilsētās un kurā mācās vairāk nekā 2000 ukraiņu bērnu, norāda L. Jākobsone-Gavala.
Skolas apmeklēšana šiem bērniem ir nepieciešama ne vien izglītības uzsākšanai vai turpināšanai, bet arī lai socializētos.
Bērnu iespējas veiksmīgi integrēties Latvijas izglītības sistēmā bēgļiem ir būtisks faktors, lemjot par to, vai palikt Latvijā vai atgriezties Ukrainā. “Vēlme atgriezties, kā skaidro kāda pētījuma dalībniece, “ir saistīta ar valodas barjeru. Es uztraucos, ka bērns neiemācīsies valodu pietiekami labi, lai iegūtu labu izglītību un atrastu labu darbu. Mums, ukraiņiem, izglītība ir svarīga!”
Pētījumā secināts, ka galvenie iemesli, kāpēc no kara bēgošie ukraiņi pamet Latviju, ir labāku sociālekonomisko apstākļu meklēšana citās valstīs, sociālās izolētības un integrācijas problēmas, bailes no kara iespējamības Latvijā, grūtības atrast darbu, medicīniskās aprūpes nepieejamība, kā arī atgriešanās Ukrainā.
Atgriešanās dzimtenē bijusi saistīta ar priekšstatu par drošības situācijas uzlabošanos, vēlmi apvienot ģimeni, kā arī bērnu nespēja iekļauties Latvijas izglītības sistēmā.
Iemesli, kuru dēļ Ukrainas civiliedzīvotāji gribējuši palikt Latvijā, ir vēlme palikt stabilā vietā, personīgie kontakti un radinieki, kā arī viesmīlība un sociālais atbalsts.
Ukraiņi pētījumā norādījuši uz nenoteiktību saistībā ar savu nākotni Latvijā. Ir liela neskaidrība par to, kas notiks, kad 2026. gada martā beigsies termiņš pagaidu aizsardzības statusam. Daudzi ukraiņi pauduši bažas, ka viņu atļauja uzturēties Eiropas Savienībā beigsies un viņiem nāksies atgriezties Ukrainā, pat ja karš nebūs beidzies.
Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums ir nenoteikts pagaidu raksturs: tas ir spēkā Krievijas Federācijas izraisītā bruņota konflikta Ukrainā norises laikā, norādīts pētījumā, un tiek nemitīgi grozīts.
Pētījums atklāj, ka Latvijas iedzīvotāju attieksme pret iebraucējiem no Ukrainas lielākoties ir draudzīga. Balstoties uz Latvijas iedzīvotāju aptauju, secināts, ka kopumā Latvijas sabiedrība ir gatava vēl vairāk Ukrainas bēgļu uzņemšanai. Vairāk nekā puse (59%) Latvijas sabiedrības atbalsta jaunu Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu Latvijā. Savukārt 29%, neatbalsta jaunu Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu Latvijā. 12% ir grūti atbildēt uz šo jautājumu.
Lai gan Latvijas iedzīvotāju attieksme ir pieņemoša, pētījumā noskaidrots, ka Ukrainas civiliedzīvotāji šeit ir saskārušies ar negatīvu attieksmi un diskrimināciju. Visbiežāk minēts, ka tas noticis sabiedriskās vietās, darba un mājokļa meklējumos, darba attiecībās, sociālajos medijos, skolā, bērnudārzā. Negatīva attieksme sevišķi piedzīvota no krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem. 27% aptaujāto norādījuši, ka nav saskārušies ar diskrimināciju.
Latvijai patlaban nav skaidras politikas par Ukrainas bēgļu nākotni mūsu valstī. “Mēs konceptuāli kā sabiedrība un valsts neesam atbildējuši uz jautājumu, vai vēlamies, lai ukraiņi būtu šeit Latvijā uz palikšanu, tikai uz kara laiku, vai dosim viņiem izvēles iespējas,” norāda “Providus” direktore I. Kažoka. Viņa secina: pagaidām šajā ziņā vērojama krīzes jeb akūtu īstermiņa risinājumu pieeja, kura vairs nav adekvāta vairāku iemeslu dēļ, jo traucē:
Latvijas iedzīvotāju, sevišķi latviešu, vidū ir bažas saistībā ar Ukrainas bēgļu spēju integrēties un kļūt par mūsu sabiedrības daļu, tajā skaitā – sarunāties latviešu valodā. Savukārt ukraiņi šīs bažas jūt un mēģina šo valodu apgūt, norāda I. Kažoka. Vienlaikus, kā skaidro pētniece, apmēram puse šo mūsu valsts jaunpienācēju norādījuši, ka ir spējuši šeit integrēties bez īpašām problēmām un tādas viņiem nav sagādājusi arī ar mājokli, nodarbinātību un izglītību saistīto jautājumu atrisināšana.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāti trešdien pēc iepazīšanās ar “Providus” pētījumā akcentētajām problēmām secināja: kara bēgļiem no Ukrainas ir jāvieš skaidrība par nākotni. Komisija uzskata: tiem, kas vēlēsies palikt Latvijā, šāda iespēja jādod, piešķirot pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Šī jautājuma risināšanā tiks iesaistīta Iekšlietu ministrija.
Deputāts Artūrs Butāns norādīja: ja tiek atzīts, ka Ukrainas bēgļu palikšana Latvijā radīs pienesumu tautsaimniecībai, tad jārada tam labvēlīgi apstākļi. Savukārt deputāts Ingmārs Līdaka pauda: rēķinoties ar to, ka Ukraina perspektīvā kļūs par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, Latvijā pret šeit dzīvojošajiem ukraiņiem būtu jāraugās kā uz Eiropas Savienības pilsoņiem. “Mūsu pozīcija ir skaidra. Neviena no mūsu partijām nav pret to, ka daļa ukraiņu šeit paliks. Viņi ir ielaiduši šeit saknes, un mūsu pienākums no valsts puses ir šo integrācijas procesu atbalstīt,” pauda komisijas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.
Ņemot vērā, ka līdzšinējā komunikācija ar Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem par ukraiņu bērnu izglītības jautājumiem nav bijusi pietiekami rezultatīva, komisija nolēma to pārrunāt ar ministri Andu Čakšu. Par Ukrainas bēgļu integrāciju atbildību paredzēts deleģēt Kultūras ministrijai sadarbībā ar citām iesaistītajām institūcijām.
“Providus” rekomendācijas Ukrainas civiliedzīvotāju iekļaušanai Latvijas sabiedrībā:
LV portāla infografika
