Slēgšanas draudi: ko sarūpēt nākotnei?
Velga Černoglazova jau 2009. gadā nojauta, ka viņas vadītā Druvienas pamatskola, skolēnu skaitam ar katru gadu samazinoties, tiks iekļauta nākotnē likvidējamo mācību iestāžu sarakstā. Tobrīd skolā mācījās aptuveni 60 bērnu. Ko darīt? Noplakt darba priekā un kaut kā nebūt novilkt laiku līdz durvju aizslēgšanai?
“Rīkojāmies gluži pretēji. Tāpēc, ka mēs, skolotāji, visi bijām vietējie cilvēki, kam šeit ģimenes, saimniecības, un ko darīsim, ja pēkšņi aizslēgs skolu un neko vietā nebūsim sarūpējuši? Nācām kopā, rīkojām “prāta vētras”, izsverot Druvienas stiprās puses un gudrojot, ko varētu uz šī pamata attīstīt,” atceras V. Černoglazova.
Atbildību vairoja tas, ka skola atradās 1898. gadā celtā Druvienas muižas pilī, vietējās nozīmes kultūras piemineklī, ko nevarēja pat iedomāties atstāt tukšu un pamestu. Tieši tad sagadījās, ka “Sorosa fonds Latvija” izsludināja projektu konkursu “Atbalsts mazajām lauku skolām”.
“Sapratām, ka mums šajā konkursā ir jāpiedalās. Toreiz projektā izvirzījām mērķus līdztekus skolas darbam iesaistīties pieaugušo mūžizglītības organizēšanā, rīkot mūzikas un dažādas citas radošās nodarbības, amatniecības meistarklases, vasaras nometnes.”
Konkursā starp 300 pretendentiem Druvienas pamatskola bija to pussimt uzvarētāju starpā, kas ieguva 25 tūkstošu latu finansējumu radošo ieceru īstenošanai.
“Tas bija milzīgs brīvprātīgais darbs, jo bez laika patēriņa un darba nekas nenotiek. Startējām arī konkursa otrajā kārtā un atkal dabūjām gandrīz tikpat daudz atbalsta naudas,” atceras bijusī skolas direktore. “Iegādājāmies papildus dažādus mūzikas instrumentus, amatnieku darbarīkus meistarklasēm, un naudas pietika arī mācību vadītāju atalgojumam. Kopš 2010. gada Druvienas skolā darbojas kokļu darbnīca, un jebkurš var atbraukt un izgatavot savu koklīti.”
Kokļu darināšanu mudinājusi vietējās folkloras kopas “Pērlis” jauniešu iniciatīva un pastiprinātā interese par senču kultūras mantojumu, senajiem mūzikas instrumentiem. Atradies arī meistars – koka virpošanas speciālists, tolaik Druvienas pamatskolas darbmācības skolotājs Viktors Černoglazovs. Gadu gaitā viņš šajā arodā ievadījis vēl divus mācekļus, un Druviena vienubrīd pat nodēvēta par kokļu “lielciemu”.
Druvienas Dzīvesziņas centra darbnīcā top jaunas kokles.
Foto: Latviskās dzīvesziņas centrs
“Organizējām meistarklases metālkalšanā, kokapstrādē, zīda un stikla apgleznošanā, aušanā, ēdienu gatavošanā, ļoti daudz kas notika. Uz Druvienu brauca pieaugušie ne tikai no visa novada, veselām ģimenēm, bet arī no daudzām vietām Latvijā, pat no Liepājas. Kopīgi svinējām Mārtiņus, Miķeļus, Ziemassvētkus – visus tradicionālos latviešu svētkus,” par radošo ieceru īstenošanu stāsta V. Černoglazova.
Līdz ar pieaugušo mūžizglītības aktivitāšu uzplaukumu ieguvēji bija arī pamatskolas audzēkņi: arī viņiem līdztekus obligātajām mācībām tika rīkotas radošās darbnīciņas amatniecībā, īpašu uzmanību veltot muzicēšanai. Par radošās darbības organizēšanu skolēniem Druvienas pamatskola 2012. gadā ieguva pirmo Izglītības inovācijas balvu.
“Pusaudžu gados visi bērni šo ieguldījumu varbūt nenovērtēja, bet prasmes un mākslas izpratne tomēr paliek uz mūžu,” spriež bijusī skolas direktore. “Kaut drusciņ katram no muzicēšanas, dziedāšanas, koklēšanas noteikti ir palicis garīgajā mantojumā. Skolas kolektīvs bija ļoti radošs, un līdz pēdējai mācību dienai visu darījām no sirds. Vēl šobrīd par to ir gandarījums.”
Druvienas pamatskolu likvidēja 2018. gada 1. septembrī. Tas bija sāpīgs brīdis, bet ar mierinājumu – skolā nemājos tukšums, radošā dzīve šeit turpināsies.
Bērnu vietā – mācības pieaugušajiem
Par Druvienas Kungu mājas atslēgu vienīgo glabātāju kļuva Latviskās dzīvesziņas centrs, vienīgā šāda pieaugušo mūžizglītības virziena iestāde Gulbenes novadā. (Starp citu, arī nominante IZM ceļojošajai balvai “Saules laiva” par darbu 2020. gadā.)
“Gulbenes novada domē mums bija jāsniedz prezentācija par turpmāko darbību, nākotnes redzējums, un pašvaldība ļāva centram strādāt tālāk jau kā savai struktūrvienībai, balstoties uz iepriekšējām iestrādēm un mantojot materiālo bāzi. Mēs, divas skolotājas, kļuvām par centra darbiniecēm,” notikumu gaitu izklāsta V. Černoglazova. “Meistarklases un amatu apmācības pieaugušajiem gan norisinājās galvenokārt brīvdienās, bet sadarbībā ar novada kultūras namu organizējām arī lielākus pasākumus. Regulāri notiek vietējo mākslinieku rokdarbu vai gleznu izstādes. Līdz 1. jūnijam bija aplūkojama mūsu gleznošanas pulciņa dalībnieces Ritas Zepas gleznu izstāde. Viņa, starp citu, ir no Madonas. Gleznošanas pulciņā darbojas 14 cilvēku, pie mums brauc arī cilvēki no attālākām vietām.
Desmit sezonas turpinājās arī nedēļu gara latviskās dzīvesziņas vasaras nometne, vienīgi pērn tā izpalika pandēmijas dēļ. Pēdējos gados nometnes bija izvērsušās jau kā ģimeņu pasākums, pulcējot ne tikai bērnus, bet arī citas paaudzes. Pusi dienas muzicēja, otrā pusē – dažādas amatnieku nodarbības, braucām uz lauku sētām ciemos pie zemniekiem. Lielākā daļa mūsu viesu bija pilsētas ļaudis, viņiem tas šķita ļoti interesanti. Gan kā sieru siet, gan maizi cept. Dzīvošana bija skolā, visiem pietika vietas. Vēl arī jāpiemin folkloras nometne, kurā ik vasaru viesojās ap 100 cilvēku.”
Klūdziņu pīšanas kursos gūtās zināšanas īstenojušās skaistos grozos.
Foto: Latviskās dzīvesziņas centrs
Kad projektu nauda izbeidzās, izrādījās, ka centra rīkotie pasākumi kļuvuši ļoti iecienīti un apmeklētāji ir gatavi maksāt, lai nodarbību vadītāji saņemtu atlīdzību par savu darbu. Tā viss turpinājās arī bez papildu finansējuma.
Par centra aktivitātēm V. Černoglazova šobrīd gan stāsta pagātnes formā, jo Covid-19 šāda veida ļaužu pulcēšanās pasākumiem pagaidām pielicis punktu. Arī vietējo bērnu nodarbībām – radošajām dienām skolas brīvlaikos, kad viņi centrā bija gaidīti no desmitiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. “Kopš nav skolas, pagastā tomēr ir cita atmosfēra. Bērni no rīta aizbrauc uz skolu, vakarā atbrauc, tur ir tā jaunā dzīve, un piederības sajūta savai dzimtajai vietai tomēr zūd. Mācās arī dažādās vietās un savā starpā vairs tā nedraudzējas kā senajos laikos. Tieši tādēļ brīvdienu pasākumus rīkojām, lai vietējos bērnus satuvinātu. Šim nolūkam pērnvasar viņiem tomēr sarīkojām arī dienas nometni.”
Tagad Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrā iestājies piespiedu pieklusums. Bet ne dīkstāve! “Kad iekštelpās neko pasākt nevar, jādomā par nodarbēm brīvā dabā. Tā kā Druvienā ir ļoti bagāts kultūrvēsturiskais mantojums, sadarbībā ar Druvienas pagasta attīstības biedrību “Pērļu zvejnieki” esam ķērušies pie dabas taku izveides. Kopā ar Māri Olti izstaigājām tematiskos maršrutus, izstrādājām projektu “Dabas takas Druvienā”, tagad veidojam piedāvājumu tūristiem. Tas notiek Gulbenes novada pieaugušo neformālās izglītības projektu konkursa ietvaros, un nākamais projekts būs par šo objektu infrastruktūras izveidi. Šovasar domājam dabas takas atvērt apmeklētājiem.”
Līdz ar vasaras tuvumu āra aktivitāšu maisam gals vaļā. Maija pēdējā sestdienā ar ierasto vērienu notika Druvienas muižas svētki ar muzikāliem priekšnesumiem, gleznošanas stūrīti, zirgu izjādēm, burgeru gatavošanas meistarklasi, laivu braucieniem pa muižas dīķi, amatnieku darinājumu un gleznu studijas dalībnieku darbu izstādi – tirdziņu. Vēl arī daudz kas cits, tostarp – muižas centra dīķa dabas takas atklāšana. Tāpat kā līdz šim, tūristiem muižā par maksu pieejamas naktsmītnes. V. Černoglazova uzsver, ka pasākums rīkots, ievērojot visus epidemioloģiskās drošības noteikumus. “Ļoti svarīgs Druvienas muižas svētku mērķis ir turpināt vākt ziedojumus Druvienas skolas fasādes atjaunošanai. To var izdarīt, kaut vai centra bodītē iegādājoties amatnieku pītus krūzīšu paliktņus. Pils fasādes atjaunošana ir viens no nākamajiem lielajiem darbiem, ko sadarbībā ar Druvienas pagasta attīstības biedrību “Pērļu zvejnieki” ieplānojis Latviskās dzīvesziņas centrs.”
Kultūras pieminekļa saglabāšanas garants – tā izmantošana
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa pauž šādu viedokli: “Skolas funkcija ir veiksmīgi palīdzējusi saglabāt daudzas Latvijas muižas un pilis. Pateicoties pašvaldību nodrošinājumam, tika saglabātas vēsturiskās vērtības. Skola kultūras piemineklī, no vienas puses, nozīmē zināmus ierobežojumus un neērtības, bet, no otras puses, kļūst par izziņas un vēsturisko vērtību izpratnes avotu, īpašu vidi personības izaugsmei. Kultūras vidē ir lielākas iespējas attīstīties radošumam. Diemžēl skolu optimizācija maina šodienas situāciju un pašvaldības nonāk sarežģīta lēmuma priekšā, slēdzot skolas, kuras vēsturiskās ēkās saimniekojušas gadu desmitiem.
Katra kultūras pieminekļa saglabāšanas garants ir tā izmantošana. Arī Gulbenes novada skolām, kuras atradušās muižas ēkās, pats svarīgākais tuvākā nākotnē ir atrast piemērotu pielietojumu, iedot jaunu funkciju. Vispirms jānodrošina ēku iekonservēšana – sekojot jumta un ēkas kopējam tehniskajam stāvoklim, nodrošinot celtnes aizsardzību pret vandalismu, aizdarinot logus un durvis, lai ēkā nevarētu ļaunprātīgi iekļūt. Vēlama būtu vienmērīga klimata nodrošināšana ēkās, kurās atrodas mākslas pieminekļi, interjera dekoratīvās apdares un citas mākslas vērtības, kā, piemēram, Beļavas pilī.
Skolu optimizācijas procesā iezīmējas pozitīvi risinājumi – Druvienas pils, Blomes muižas ēkas: senajām celtnēm jau ir atrasts pielietojums, izmantojot tās sabiedrisku funkciju nodrošināšanai. Arī Rēveļu pamatskolā, kas gan nav muižas ēka, bet jau sākumā celta kā skola, pašlaik darbojas kultūrvēsturiskā mantojuma centrs. Atbalstāma arī ir Litenes pašvaldības iecere Litenes muižas kungu ēkā izveidot trīsdimensionālu sienu gleznojumus bijušajā skolas aktu zālē, tādējādi iesaistot Litenes muižu tūrisma maršrutos.
Arī kaimiņu valstis saskaras ar līdzīgām tendencēm skolu optimizācijas procesā. Igaunijā ticis realizēts EEZ un Norvēģijas finanšu instrumenta finansētā muižu skolu atjaunošanas projekts “Muižu skolas – saglabāšana izmantojot”. Tiek meklēti dažādi risinājumi – piemēram, bijušajās muižu ēkās tiek piedāvātas izzinošas aktivitātes dabaszinātņu un citās jomās, interaktīvas dabas takas, kuru dažādos punktos sniegta izzinoša informācija par kādu parka objektu, kā arī dažādas vietējās pašvaldības aktivitātes, ēkās tiek sniegti arī atsevišķi pakalpojumi vietējiem iedzīvotājiem.”
Druvienas skolas pārveide par pieaugušo neformālās izglītības, Latviskās dzīvesziņas centru, protams, ir ļoti gaišs piemērs. Druvienas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Graumanis saka – jau pirms pamatskolas likvidēšanas teju desmit gadu garumā bijuši iedibināti stabili pamati, lai šādu centru varētu izveidot. Taču, lai to izdarītu, ir jābūt aktīvai un radošai vietējo iedzīvotāju kopienai, kā arī enerģiskiem cilvēkiem, kas talantus prot atrast un pulcināt. “Tagad uz pils ēku pārvākusies pagasta pārvaldes administrācija, feldšeru punkts, bibliotēka, sociālais dienests, bāriņtiesa. Ja šeit nedarbotos centrs, tad to, visticamāk, nedarītu, jo vieni paši lielo namu nespētu piepildīt.” Viņš atzīst, ka tad gan varētu rasties problēmas ar pils uzturēšanu un tās nākotni.
Arī V. Černoglazova uzsver – tukšā vietā ar labām idejām vien nepietiktu. “Neesmu dzirdējusi, ka vēl kādā Gulbenes novada pagastā ir tik bagātīgs amatnieku resurss kā mums: klūgu pinēja un maizes cepēja Inese Zvejniece, kokļu meistari Viktors Černoglazovs un Rihards Valters, mums ir sava keramiķe Kristīne Vārpiņa, gleznotāja Ilvija Juškeviča, mūziķi no Vītolu ģmenes, Līga Kļaviņa, Zigrīda Imanta Kručena un Kārlis Zvejnieks, metāla kalēja Aisma Valtera, kokamatnieks Viesturs Kļaviņš, vairākas cimdu un zeķu adītājas, kūku cepējas un citu gardumu meistares. Labums ir tāds, ka viņi var savas zināšanas nodot tālāk citiem un paši gūt no tā gandarījumu.”
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā EPALE.
