Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Prostitūcija kļūst par organizēto noziedzību brīdī, kad tajā iesaistās trešās personas ar nolūku gūt savu labumu un ievainojamas, sociāli neaizsargātas personas tiek piespiestas nodarboties ar prostitūciju.
FOTO: Freepik
Ministru kabinets 2020. gada 25. februārī nespēja vienoties par to, vai virzīt izskatīšanai Saeimā Iekšlietu ministrijas likumprojektu, kas paredz ierobežot un samazināt prostitūciju Latvijā. Diskusijā tika pausti pretēji viedokļi – vai nu būtu jāaizliedz prostitūcija, vai arī jāsoda cilvēki, kas to izmanto, jo liela daļa personu, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ir arī seksuālās ekspluatācijas upuri, kuriem nepieciešama palīdzība. LV portāls skaidro, kāds ir likumprojekta mērķis, ko dažādu institūciju ieskatā nozīmē prostitūcija un kādas būs sekas, ja normatīvais regulējums nestāsies spēkā līdz šī gada 1. jūlijam.
Kā norāda iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, prostitūcijas ierobežošanas jautājums savas nepopularitātes dēļ ticis atlikts gadiem ilgi, taču beidzot jāspēj vienoties par regulējumu, kas sakārtos šo jomu un pasargās līdz šim neaizsargātās cilvēku grupas. “Ir nepieciešams ilgtermiņā novērst cilvēktirdzniecības un vardarbības risku, efektīvi mazināt iesaistīto cilvēku skaitu gan no pieprasījuma, gan piedāvājuma puses, kā arī uzlabot Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts tēlu starptautiskā mērogā,” tā S. Ģirģens.
Saskaņā ar likumprojekta “Prostitūcijas ierobežošanas likums” (turpmāk tekstā – likumprojekts) anotācijā sniegto informāciju pastāv vairāki veidi, kā regulēt prostitūciju:
Iekšlietu ministrija (IeM) piedāvā vidusceļu, likumprojektā nosakot plašu ierobežojumu klāstu, taču ir atvērta diskusijai. S. Ģirģens ir pārliecināts, ka prostitūcija vienmēr ir bijusi un būs, tāpēc ar pilnīgu prostitūcijas aizliegšanu mērķis netiks sasniegts, taču par to, kādai jābūt Latvijas pozīcijai un vērtībām šajā jautājumā, jāizšķiras valdībai un Saeimai.
Vienlaikus resursu centrs sievietēm “Marta” piedāvāto variantu likumprojektā neatbalsta un uzskata, ka jāvēršas pret prostitūcijas pieprasījumu jeb seksa pircējiem, paredzot viņu sodīšanu. “Aktuālākā informācija liecina, ka Norvēģija, Kanāda, Francija, Īrija un citas valstis ir pārņēmušas tā dēvēto “zviedru modeli” prostitūcijas ierobežošanai (arī Lietuva šobrīd ir procesā modeļa pārņemšanai), kas paredz jebkāda veida atbildības noņemšanu no prostitūcijā iesaistītajām personām, atzīstot viņas par upuriem un sodot seksa pircējus,” tā centrs “Marta”.
Šobrīd piedāvātā likumprojekta mērķis ir ierobežot prostitūciju, lai samazinātu cilvēku tirdzniecības risku, aizsargātu indivīda un sabiedrības veselību, labklājību, novērstu bērnu un jauniešu iesaistīšanos prostitūcijā, samazinātu vardarbības risku, kas vērsta pret personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju, kā arī veicinātu atteikties no nodarbošanās ar prostitūciju un prostitūcijas izmantošanas.
Likumprojektā noteikti gan prostitūcijas ierobežojumi, gan personu, kuras nodarbojas ar prostitūciju un izmanto to, pienākumi. Plānots arī nodrošināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju, savukārt personām, kuras izmanto prostitūciju, vēlas noteikt pienākumu apmeklēt uzvedības korekcijas programmu.
Likumprojekta 9. pantā paredzēts, ka personām, kuras nodarbojas vai ir nodarbojušās ar prostitūciju, par valsts budžeta līdzekļiem tiks nodrošināti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ar mērķi veicināt personas sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, personas sociālā statusa atgūšanu, iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū, vienlaikus panākot personas atteikšanos no nodarbošanās ar prostitūciju.
Savukārt likumprojekta 10. pantā noteikts, ka personām, kuras izmanto prostitūciju, ir pienākums apmeklēt uzvedības korekcijas programmu. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, uzvedības korekcijas programmām jābūt vērstām uz to, lai palīdzētu personām apzināties savu darbību raksturu un ietekmi uz personu, kuras pakalpojumus tās izmanto, kā arī nodrošinātu to, lai personas nākotnē neizmantotu prostitūciju.
IeM piedāvātais modelis paredz vairākus prostitūcijas ierobežojumus, piemēram:
Savukārt atbilstoši likumprojekta 5. pantam personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju vai to izmanto, ir jāapzinās apdraudējums, kādu prostitūcija rada veselībai, jāpārzina profilakses paņēmieni infekcijas slimību ierobežošanai, jābūt atbildīgām par savu veselības stāvokli un zināšanām, regulāri apmeklējot ārstniecības personas, kā arī jālieto prezervatīvs.
Likumprojektā definēts, ka prostitūcija ir seksuālu darbību veikšana par maksu vai cita veida atlīdzību fiziskā saskarē ar personu, kura izmanto prostitūciju, nolūkā apmierināt tās dzimumtieksmi vai šādu darbību piedāvāšana.
Savukārt centrs “Marta” uzskata, ka prostitūcija ir cilvēktiesību pārkāpums un vardarbība pret sievieti, kas jāierobežo, noņemot jebkādu administratīvo vai kriminālatbildību no prostitūcijā iesaistītajām personām un kriminalizējot seksa pirkšanu – vai vismaz nosakot par to administratīvo atbildību visos gadījumos.
Likumprojektā prostitūcija definēta kā “seksuālas darbības par maksu vai cita veida atlīdzību”, savukārt centrs “Marta” vērš uzmanību – runājot par prostitūciju, biedrība apzināti nelieto tādus terminus kā “seksa darbs” vai “seksa pakalpojumi”, jo vārdu “darbs” vai “pakalpojumi” lietojums šai kontekstā normalizē situāciju, kurā lielākoties sievietes un meitenes ar vardarbību, vardarbības draudiem vai cita veida ietekmēšanu tiek pakļautas regulārai ekspluatācijai.
Tāpat centrs “Marta” norāda, ka likumprojektā lietots termins “prostitūcijā iesaistītā persona”, nevis “prostitūta”, tādā veidā izceļot faktu, ka personas iesaiste, visticamāk, nav bijusi brīvprātīga.
Vienlaikus nacionālā koordinatore cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsma Stabiņa skaidro: “Prostitūcija ir sociāla problēma, un to var uzskatīt par vardarbību pret sievietēm, taču prostitūcija pati par sevi nav ne organizētā noziedzība, ne cilvēku tirdzniecība.” Eksperte norāda, ka prostitūcija kļūst par organizēto noziedzību brīdī, kad tajā iesaistās trešās personas ar nolūku gūt savu labumu un ievainojamas, sociāli neaizsargātas personas tiek piespiestas nodarboties ar prostitūciju.
L. Stabiņas ieskatā likumprojekts paredz saprotamas un izpildāmas prasības un nosacījumus prostitūcijā iesaistītajiem, paredz iespējas mainīt izvēli un uzvedību, proti, iesaistīties sociālās rehabilitācijas programmā, lai nenodarbotos ar prostitūciju, un piedalīties uzvedības korekcijas programmā, lai atteiktos no prostitūcijas izmantošanas.
Pēc ekspertes domām, likumprojekts papildina institūciju tiesību instrumentu klāstu cīņai pret cilvēku tirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkā: “Ierobežojot un mazinot prostitūciju, apkarojot sutenerismu, cilvēku iesaistīšanu prostitūcijā un prostitūcijas izmantošanu, varam panākt, ka cilvēku tirdzniecība seksuālās ekspluatācijas nolūkā tiek novērsta.”
Centrs “Marta” atbalsta centienus samazināt personu, īpaši jauniešu, iesaisti prostitūcijā, taču biedrības pieredze un pētījumi liecina, ka vairākums cilvēku tajā tiek iesaistīti vēl pirms pilngadības sasniegšanas. “Iesaiste prostitūcijā nav bijis pašmērķis vai apzināta karjeras izvēle, bet gan centieni rast izeju no grūtas dzīves situācijas, piemēram, nabadzības, seksuālas izmantošanas bērnībā, psiholoģiskas traumas, atkarības, sociālās izolācijas u. c.,” norāda centrs “Marta”.
Biedrības ieskatā 25 gadu vecuma sliekšņa noteikšana situāciju nemainīs, kamēr netiks atrisinātas upuru ievainojamības (nabadzība, stereotipu atražošana publiskajā vidē, sociālās palīdzības nepieejamība u. c.) un seksa pircēju nesodāmības problēmas.
Ārvalstu pieredze liecina, ka abpusējā sodīšana praksē nedarbojas. Kā piemēru centrs “Marta” min Lietuvu, kurā ilgstoši bijis spēkā normatīvais regulējums, kas paredz it kā abpusēju (gan seksa pircēju, gan prostitūcijā iesaistīto personu) administratīvu sodīšanu, taču praksē gada laikā pie administratīvās atbildības sauktas 500 prostitūcijā iesaistītās personas un tikai 10 seksa pircēji.
Biedrība ir pārliecināta, ka abpusējā sodīšana nedarbosies arī Latvijā. Proti, par prostitūcijas pakalpojumu saņemšanu telpā, kurā aizliegts tos sniegt vai saņemt, jau šobrīd pie atbildības var saukt seksa pircēju. Taču, kā norāda centrs “Marta”, Latvijā ir bijis gadījums, kad administratīvais sods par minētā aizlieguma neievērošanu piemērots tikai sievietei, kas iesaistīta prostitūcijā, bet diviem seksa pircējiem, kurus pašvaldības policija aptaujājusi, lai to pierādītu, administratīvais sods netika piemērots.
“Prostitūcijas sniedzēji ir upuri, šīs personas ir cietušie, kuriem nepieciešama palīdzība, nevis sodīšana,” tā centrs “Marta”.
Ņemot vērā, ka nav vienprātības par to, kas ir prostitūcija – proti, vai tā ir sociāla problēma vai personas brīva izvēle, vardarbība pret personu vai personas tiesības, seksuālu darbību veikšana par maksu vai cilvēku tirdzniecība un vardarbība pret personu –, valdība nespēja vienoties par likumprojekta virzīšanu Saeimā.
S. Ģirģens uzsver, ka par cilvēku tirdzniecību, pavešanu netiklībā, pamudināšanu iesaistīties seksuālās darbībās, bordeļa izveidošanu, uzturēšanu, vadīšanu un finansēšanu, personas iesaistīšanu prostitūcijā un prostitūcijas izmantošanu, sutenerismu, kā arī personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai jau šobrīd ir paredzēta kriminālatbildība, kas noteikta Krimināllikumā (154.1, 162., 162.1, 163., 164., 165, un 165.1 pants).
Likumprojekta mērķis ir mazināt un ierobežot prostitūciju. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, Krimināllikums paredz atbildību par noteiktām darbībām vai bezdarbību, arī nozari regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, taču Krimināllikums neregulē kārtību, kādā ierobežojama prostitūcija. Personas ar prostitūciju nodarbojas arī bez trešo personu starpniecības, un šādā situācijā nevar konstatēt nedz cilvēku tirdzniecības gadījumu, nedz pavešanu netiklībā, nedz sutenerismu.
Administratīvā atbildība par pārkāpumiem prostitūcijas ierobežošanas jomā noteikta likumprojekta 11. pantā.
Likumprojektā noteikts, ka Prostitūcijas ierobežošanas likums stāsies spēkā 2020. gada 1. jūlijā, tā Pārejas noteikumos nosakot, ka tiesību norma par sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju, stāsies spēkā 2021. gada 1. janvārī, savukārt norma par uzvedības korekcijas programmām personām, kuras izmanto prostitūciju, – 2022. gada 1. janvārī.
Šobrīd kārtība, kādā ierobežojama prostitūcija (seksuālo pakalpojumu sniegšana par maksu), noteikta 2008. gada MK noteikumos Nr. 32 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”.
Likumprojekts Valsts sekretāru sanāksmē tika pieteikts un izsludināts 2017. gada septembrī. MK to izskatīja 2020. gada 25. februārī, taču joprojām nespēja vienoties par tā virzīšanu Saeimā un lēma iesākto diskusiju turpināt.
Vienlaikus 2020. gada 1. jūlijā stāsies spēkā Administratīvās atbildības likums. Līdz tam arī sodiem par administratīvajiem pārkāpumiem jābūt noteiktiem nozaru likumos.
Iepriekš Saeimas Juridiskā komisija neatbalstīja Iekšlietu ministrijas priekšlikumu noteikt administratīvo atbildību par prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpšanu likumprojektā “Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā”.
Ja likumprojekts un tajā ietvertā administratīvā atbildība par prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpumiem nestāsies spēkā līdz 2020. gada 1. jūlijam, administratīvo atbildību par pārkāpumiem prostitūcijas ierobežošanas jomā nevarēs piemērot ne personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ne personām, kuras to izmanto.
