NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
16. augustā, 2019
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Uzņēmējdarbība
26
26

Neirozinātņu doktore atgriežas Latvijā, lai atvērtu bezatkritumu kafejnīcu

Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Dārta Ance Ēdere, LV portāls

Ulla Milbreta pēc 12 gadu prombūtnes pērn decembrī atgriezusies Latvijā, lai īstenotu sapni par zero waste jeb bezatkritumu kafejnīcas atvēršanu. Neirozinātņu doktore iestājas par zaļo dzīvesveidu, un viņas moto ir: “Ar saviem darbiem dot sabiedrībai.”

īsumā
  • Uz ārzemēm Ulla aizbrauca ar mērķi iegūt pieredzi un izglītību, kura pēc tam varētu noderēt Latvijā.
  • Tā kā Latvijā Ullai darba nebija, viņa darbu savā specialitātē – muguras smadzeņu traumās – atrada Singapūrā, Nanjangas Tehnoloģiju universitātē.
  • Kafejnīcā ieguldīti ap 60 000 eiro pašu līdzekļu un par zaļo ideju saņemtais finanšu attīstības institūcijas “Altum” sociālās uzņēmējdarbības grants 20 000 eiro apmērā.
  • Kafejnīca no atkritumiem izvairās trīs veidos. Piemēram, kafijas biezumus, kas ir galvenie atkritumi, atdod cilvēkiem, kuri grib tos izmantot kā mēslojumu vai ķermeņa skrubi, vai arī liek ”Café M” komposta mašīnā.

Ulla ir Rīgas centra meitene – bērnību pavadījusi Ģertrūdes ielas apkaimē, kur tagad atvērta arī viņas vadītā bezatkritumu kafejnīca “Café M”. Beigusi Rīgas Franču liceju, zina septiņas valodas un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē ieguvusi dabaszinātņu bakalaura grādu bioloģijā. Ulla, pateicoties stipendijai, divos gados Pjēra un Marijas Kirī universitātē Parīzē ieguva maģistra grādu integratīvajā bioloģijā un fizioloģijā, specializējoties neirozinātnēs. Viņa saņēma stipendiju, lai turpinātu studēt neirozinātnes doktorantūrā ar specializāciju muguras smadzeņu traumās. Pēc trīsarpus studiju gadiem Ulla kļuva par neirozinātņu doktori. Lai pabeigtu projektu, viņa palika Francijā vēl pusgadu.

Darīt labu sabiedrībai

Uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies tik specifisku mācību jomu, Ulla atbild: “Gribēju palīdzēt cilvēkiem, darīt labu. Muguras smadzeņu traumu pētīšana varētu palīdzēt cilvēkiem, kas cietuši avārijā, kas lēkuši uz galvas ūdenī un traumējuši mugurkaulu. Tas var notikt ar jebkuru.”

“Es sevi redzu nevis kā indivīdu, bet gan kā instrumentu – ar savu darbu kādam varu darīt labu,” savu filozofiju skaidro Ulla. “Pirms 12 gadiem braucot prom no Latvijas, sev jautāju, ko izvēlos – palikt šeit, komforta zonā, un nodibināt ģimeni vai atteikties no iespējas, ka man būs ģimene, bērni, bet ar savu darbu palīdzēt cilvēkiem. Izvēlējos jau 20 gadu vecumā, nejūtos kā pilnvērtīgs cilvēks, ja nepalīdzu citiem.”

Seši gadi Singapūrā

Uz ārzemēm Ulla aizbrauca ar mērķi iegūt pieredzi un izglītību, kura pēc tam varētu noderēt Latvijā. Pēc mācībām Francijā viņa meklējusi darbu Latvijā, bet to diemžēl nav atradusi.

Tā kā Latvijā Ullai darba nebija, viņa darbu savā specialitātē – muguras smadzeņu traumās – atrada Singapūrā. Nanjangas Tehnoloģiju universitāte vēlējās attīstīt muguras smadzeņu traumas modeli – tā bija joma, kas šajā valstī tobrīd vispār nepastāvēja.

Pirmos trīs gadus universitātē Ulla raksturo kā ļoti smagus gan fiziski, gan morāli: “Iedomājieties, nav neviena, ar kuru profesionāli aprunāties, jo esat vienīgais speciālists, kuram šī joma ir jāattīsta. Uz mani gūlās liela atbildība – vajadzēja publikācijas, laboratorisko izmeklējumu rezultātus.”

Atkal mēģināja atgriezties

Tādēļ pēc pirmajiem trim Singapūrā nostrādātajiem gadiem, 2015. gada sākumā, Ulla atkal mēģināja atgriezties Latvijā: “Pieteicos uz valsts izsludināto konkursu diasporai, lai jaunie speciālisti ar augstāko izglītību atgrieztos Latvijā darbā valsts pārvaldē. Reemigrācijas projekta laikā bija desmit šādu vietu. Diemžēl konkursu neizturēju, bet tā arī neuzzināju, kuri ir bijuši labāki par mani, kā konkurss ir beidzies. Nekur šādu informāciju nevarēju atrast,” stāsta Ulla.

Ulla apprecējās ar francūzi Johanu Safreju (Yohann Saffray), abiem piedzima meita. Ģimene Latvijā nodzīvoja desmit mēnešus. Taču, sapratusi, ka “te nekā nebūs”, Ulla atkal, nu jau kopā ar bērnu un vīru, aizbrauca strādāt uz Nanjangas Tehnoloģiju universitāti Singapūrā.

“Taču visu laiku bija vēlme atgriezties Latvijā,” uzsver Ulla. Priekšniece Singapūrā pat gribējusi viņu paaugstināt, lai “noturētu” šajā darbā.

Bezatkritumu kafejnīca

Tomēr kopā ar ģimeni nemitīgi tika meklēti varianti, kā atgriezties Latvijā. “Vīram radās ideja atvērt kafijas grauzdētavu. Teicu, ka tas ir labi, bet ar to vien nepietiek, vajag kādu pievienoto vērtību. Dzīvojot Singapūrā, redzējām cilvēku ietekmi uz vidi. Piemēram, kad nopirkām saldētu zivi, varējām saost, ka tā smird pēc antibiotikām. Singapūrā ir ļoti liels gaisa piesārņojums, tāpat arī daudz tiek izmantota plastmasa. Kad esi viens, tas ne pārāk rūp, bet, kad ģimenē ir mazs bērns, sāc par to aizdomāties,” saka Ulla.

Latvijā nolemts atvērt pirmo zero waste jeb bezatkritumu kafejnīcu. “Latvijā cilvēki vēl no padomju laikiem atceras dzīvi bez plastmasas,” ideju skaidro Ulla. “Cilvēki šeit ir daudz atvērtāki nekā citviet. Atverot zero waste kafejnīcu un stāstot par bezatkritumu saimniekošanu, varu palīdzēt cilvēkiem izprast, cik tas ir vienkārši – ikdienā samazināt atkritumus.”

Iegulda 80 000 eiro

Kafejnīcai, kurā ieguldīti ap 60 000 eiro pašu līdzekļu un par zaļo ideju saņemtais finanšu attīstības institūcijas “Altum” sociālās uzņēmējdarbības grants 20 000 eiro apmērā, ir divas darbības jomas. Viena no tām ir kafijas grauzdētava, ar kuru nodarbojas Johans, bet otra – zero waste.

“Café M” darbojas jau piekto mēnesi, bet pie idejas, koncepcijas pamatdomas – dzīvot zaļi un radīt ļoti maz atkritumu – Ulla un nu jau viņas bijušais vīrs Johans strādājuši divus gadus. “Tas nebija tā – atbraucu no ārzemēm un uzreiz atvēru savu kafejnīcu. Nē, te ir pārdomāta katra detaļa. Interjers veidots Āzijas stilā, parādot, ka Āzija nav tikai Ķīna,” stāsta Ulla.

Atverot zero waste kafejnīcu un stāstot par bezatkritumu saimniekošanu, varu palīdzēt cilvēkiem izprast, cik tas ir vienkārši – ikdienā samazināt atkritumus.

Ārzemēs ir ļoti maz bezatkritumu kafejnīcu – tajās parasti ir vecs interjers un lietotas mēbeles, kuras kāds cits izmetis ārā, zina teikt Ulla. Savā kafejnīcā viņa neko tādu nav gribējusi, jo reiz redzējusi, kā Parīzē šādā kafejnīcā kāds padzīvojis apmeklētājs nokritis no krēsla un salauzis abas kājas. “Ārzemju bezatkritumu kafejnīcās valda tāda ļoti “bomzīga” sajūta,” Ulla piemetina. “Ar šo kafejnīcu laužam stereotipus. Cilvēki te nejūtas citādi, nav sajūtas kā pie bezpajumtniekiem.”

“Café M” galdi izgatavoti no 100 gadus vecām durvīm. “Pārveidojot vecās durvis par galdiem, rādām ja priekšmets vairs nav derīgs savai primārajai funkcijai, to var izmantot kaut kam citam,” tā Ulla.

Zero waste

Kafejnīca no atkritumiem izvairās trīs veidos. Piens tiek saņemts 10 litru spainī, pārliets stikla pudelēs, un spainis tiek atdots atpakaļ piegādātājam. Ēdienu “Café M” saņem daudzkārt lietojamos traukos. Savukārt kafijas biezumus, kas ir galvenie atkritumi, atdod cilvēkiem, kuri grib tos izmantot kā mēslojumu vai ķermeņa skrubi, vai arī liek “Café M” komposta mašīnā. Pēc tam kompostu atdod jebkuram gribētājam.

Visi trauku mazgāšanas sūkļi pēc dzīves beigām arī tiek likti komposta mašīnā. Tāpat kafejnīcā tiek izmantotas speciālas krūzītes, kas ir radītas no kafijas atkritumiem: vienas no izlietotiem kafijas biezumiem, bet otras – no kafijas pupiņu miziņām, kas palikušas pāri pēc grauzdēšanas procesa. “Šādā veidā rādām, ka atkritums ne vienmēr ir gala produkts, bet tas var kļūt par izejvielu, no kuras izgatavot jaunas, funkcionālas un elegantas lietas,” skaidro Ulla.

Līdzņemšanai tiek piedāvātas vai nu cilvēku saziedotās krūzītes ar osiņu, vai arī termokrūzes, kuras kafejnīcas apmeklētāji var aizņemties un vēlāk atnest atpakaļ.

Arī kafijas grauzdētava

Savukārt grauzdētavas mašīna stāv telpas vienā malā, ir iespējas apmeklēt meistarklases un pašiem sagrauzdēt savas nopirktās pupiņas. Kafija tiek iepirkta no dažādām valstīm, piemēram, no Kenijas, Kolumbijas, bet visvairāk – no Indonēzijas. “Dzīvojot Singapūrā, iepazināmies ar vienu bioloģiskās kafijas audzētāju šajā valstī. Kaut arī viņam nav sertifikāta, zinām, kā tā audzēta, turklāt cilvēkiem tiek godīgi maksāts par darbu,” skaidro Ulla.

Kā veicas bezatkritumu saimniekošanas kafejnīcai, un vai apmeklētāju ir pietiekami daudz? “Kā kuru dienu,” atbild Ulla, “bet iet arvien labāk. Puse mūsu apmeklētāju ir pastāvīgie klienti. Mīnusā vēl esam, tas ir loģiski.”

Ulla piekrīt Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas viedoklim, ka sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem vajadzētu samazināt pievienotās vērtības nodokli, “jo ir pietiekami daudz izaicinājumu, ar kuriem jātiek galā”.

Labs saturs
26
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI