Jūlija Raudiva ir dzimusi rīdziniece. Viņa beigusi 90. vidusskolu Pļavniekos, 2000. gadu sākumā sāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē, gribēja kļūt par ārsti. Tomēr mācību laikā saprata, ka šī profesija nav viņas aicinājums. Brālis jau pasen dzīvoja Lielbritānijā, un svešā zeme bija mazliet iepazīta, pa vasarām ciemojoties pie viņa Portsmutā un strādājot dažādās viesnīcās. Tā Jūlija izlēma doties uz Lielbritāniju.
“Ciemojoties pie brāļa, mācoties un strādājot Anglijā, atvēros un izmainījos. Pirmo reizi bija jāpārvar sevi, jākomunicē ar citas valsts iedzīvotājiem svešā valodā,” atceras Jūlija. “Lai gan angļu valodu zināju labi – biju nokārtojusi IELTS (International English Language Testing System – pasaulē visvairāk pieprasītais starptautiskais eksāmens angļu valodā) testu –, tomēr Lielbritānijā sapratu, ka viņi runā citādi: ātrāk, nepazīstami slengi, vārdu saīsinājumi, ļoti daudz dažādu akcentu. No sākuma bija grūtāk, taču, jo vairāk runāju, jo labāk valodu iemācījos un sapratu.”
Kriketa stadiona menedžere
Portsmutas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu viesnīcu biznesā un tūrismā, pēdējos septiņus gadus Jūlija Londonā strādāja par kriketa stadiona menedžeri. Interesanti, ka stadionā briti rīko arī dažādas viesības, konferences, pat kāzas.
“Sākotnēji nebija doma palikt Lielbritānijā arī pēc studiju beigām, bet gadi gāja nemanot,” saka Jūlija. “Man patika mans dzīvesveids: mācību laikā vienmēr varēju atļauties strādāt, ceļot, baudīt dzīvi un nomaksāt visus komunālos izdevumus. Ieguvu brīnišķīgus draugus no dažādām pasaules valstīm. Tā arī turpināju no gada uz gadu. Laiks skrēja līdz brīdim, kad vecāki arvien biežāk un biežāk vaicāja, kad atgriezīšos Latvijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka brālis vairs Lielbritānijā nedzīvoja, bija atgriezies Latvijā.”
Bija bail atgriezties
Jūlija neslēpj – kādu brīdi bijis bail braukt atpakaļ uz Latviju: dzimtenē nekad viņa nebija strādājusi, pēdējos 12 gadus tikai apciemojusi vecākus. Tik ilgi paliekot Lielbritānijā, bija zaudēta arī saikne ar draugiem. “Atgriezties Latvijā – tas bija gandrīz kā braukt uz citu valsti un sākt visu no jauna. Vienīgā atšķirība – te ir ģimene, kura atbalstīs. Mani biedēja doma par pārcelšanos atpakaļ, strādāšanu Latvijā. Bet brālis un vecāki par to atgādināja aizvien vairāk.”
Punktu prombūtnei svešumā pielicis arī tas, ka nebija iespēja iegādāties savu nekustamo īpašumu – tas Londonā maksā ārkārtīgi dārgi.
“Cilvēki jūtas drošāk ar to, ko pelna, vairāk sāk izbaudīt dzīvi, nevis tikai strādāt.”
Tā tika pieņemts lēmums – braukt mājup. Izrādījās, ka atgriešanās bija samērā viegla. Jūlija atradusi darbu lidostā, šobrīd strādā drošības dienestā. Ar laiku plāno profesionālo izaugsmi.
“Varbūt mazliet neierasta ir cilvēku pirmā saskarsme Latvijā. Atšķirībā no Lielbritānijas sākumā nereti trūkst laipnības,” novērojusi Jūlija. ”Mūsu cilvēki daudz mazāk smaida, nelabprāt sveicinās, vairāk tur galvu noliektu – it kā negrib redzēt. Lielbritānijā pārsvarā visi sasveicinās ar smaidu, bet tas nenozīmē, ka tur ir labāki cilvēki, tikai pirmajā saskarsmē viņi ir atvērtāki.”
Svešatnē sākumā nebūs viegli
Uz jautājumu, kādi ir plusi un mīnusi, dzīvojot ārzemēs, Jūlija norāda, ka ikvienam cilvēkam sākumā nebūs viegli – vajadzēs adaptēties, nokārtot dokumentus, atrast dzīvesvietu, kas nav lēti, pierast pie apkārtējas vides un cilvēkiem. Ir vajadzīgs sākuma kapitāls, īpaši, ja uzreiz nevar atrast darbu, tāpēc Jūlija iesaka pirms došanās uz ārzemēm tomēr censties atrast darbu. ”Finansiālais atbalsts noteikti būtu pluss,” viņa piebilst.
Dzīve Lielbritānijā Jūlijai iemācīja kļūt patstāvīgai, pieņemt lēmumus un viegli piemēroties jebkurai situācijai. “Svešumā tu esi viens, bet, par laimi, es ātri atradu labus draugus un kolēģus, kuri bija gatavi palīdzēt grūtā brīdī,” tā Jūlija.
Ārzemēs strādājot, viņa iepazinusi kultūru dažādību. “Sarunājoties ar cilvēkiem, jutu, kā atvērās horizonts, jo Lielbritānijā ir ļoti daudz dažādu cilvēku no visas pasaules – Eiropas, Ķīnas, Austrālijas, Jamaikas u. c. Pārsvarā visi mani draugi un kolēģi bija no dažādām valstīm, kopā ar viņiem šīs valstis arī apceļoju un redzēju draugu dzimteni viņu acīm. Iemācījos izprast un pieņemt šo cilvēku kultūru. Dažas lietas bija šokējošas, piemēram, Ziemeļāfrikā joprojām pastāv tradīcija, ka meitai vīru izvēlas vecāki, un to meitene uzskata par normālu parādību. Tuvu saskāros ar musulmaņiem, indiešiem un citu tautu pārstāvjiem, to ieradumiem, uzskatiem, dzīvesveidu.”
Laika gaitā Jūlija uzlaboja arī savas spāņu valodu zināšanas, jo daži draugi un kolēģi bija no spāniski runājošām valstīm un neprata labi runāt angliski.
Lielbritānijā gan ir lielākas algas, bet arī izdevumi ir augstāki. Ja vēlas nopelnīt, sakrāt naudu, tad kādu laiku ir vērts saspringt, iesaka Jūlija. Taču, ja ir ģimene un mazi bērni, tad dzīve vairs neesot materiāli tik izdevīga, jo Anglijā ir augstas bērnu kopšanas izmaksas, skolas nauda.
Sakoptākas vietas, pieaug labklājība
Kāda izskatās Latvija pēc divpadsmit gadu prombūtnes? “Daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Rīgā daudzas vietas – parki, skolas – ir sakoptas, ir prieks uz tām skatīties. Arī citas pilsētas – Kuldīga, Cēsis – kļuvušas daudz skaistākas,” spriež Jūlija.
Pēc viņas domām, uzlabojies arī iedzīvotāju dzīves līmenis. “Cilvēki jūtas drošāk ar to, ko pelna, vairāk sāk izbaudīt dzīvi, nevis tikai strādāt. Var nopirkt nekustamo īpašumu, mašīnas, kaut vai vienkārši vairāk iegriezties kafejnīcās un restorānos. Agrāk to darīja tikai īpaši svinīgos gadījumos,” viņa spriež.
Cilvēki var atļauties arī vairāk ceļot un iepazīt pasauli – to Jūlija novērojusi, gan strādājot lidostā “Rīga”, gan arī paziņu un radinieku vidū.
