FOTO: Freepik
Maksātnespējas administratoru atlīdzībai jābūt saprotamai, samērīgai, procesa izdevumiem pamatotiem, taču pašreiz nav pat priekšstata, kā veidojas atlīdzība. Un finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu maksātnespējas procesos vienīgie ieguvēji ir administratori. Tāds secinājums šonedēļ izskanēja Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē, kurā bija paredzēts iepazīties ar procesa uzraudzības un administratoru darbības izvērtējumu.
Pirms pāris mēnešiem, komisijas 27. februāra sēdē, kurā skatīja maksātnespējas procesu norisi, Tieslietu ministrijai (TM) sadarbībā ar Finanšu ministriju (FM), Maksātnespējas administrāciju (MNA), Ārvalstu investoru padomi un Latvijas Komercbanku asociāciju (LKA) tika uzdots veikt arī administratoru atlīdzības sistēmas izvērtējumu un iesniegt komisijai priekšlikumus sabalansētas un samērīgas atlīdzības sistēmas izveidei.
Komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš deputātus informēja, ka no TM ir saņemta vēstule, taču gaidītā izvērtējuma tajā nav. TM ir pavēstījusi, ka novērtējuma rezultāti būs šā gada beigās, jo tiek gaidīts Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vērtējums par maksātnespējas regulējumu Latvijā. TM ir sniegusi nepilnīgu un nesaprotamu informāciju par administratoru atlīdzību – skaitļu virknējumu, kurā minēta administratoru atlīdzība – vairāk nekā 100 tūkstoši eiro, desmitiem tūkstošu, vairāki tūkstoši eiro, arī nulle. Taču prasīta tika informācija par administratoru atlīdzības sistēmu un to, kā tā veidojas, – neapmierinātību pauda komisijas vadītājs.
Kā sēdē skaidroja TM valsts sekretāra vietniece Laila Medina, maksātnespējas procesa finansējumu veido divas daļas. Pirmā daļa ir atlīdzība, ko paredz Maksātnespējas likums. Tās ir summas, kas par katru administratoru ir saskaitītas, un šī informācija ir vēstulē komisijai – atlīdzība par maksātnespējas procesu.
“Bet ir vēl cits aspekts, ko vēstulē norādām, ko esam konstatējuši pārbaudēs, – ka problēmas ir sadaļā par maksātnespējas procesa izmaksām. Proti, likums paredz, ka tad, kad maksātnespējas process norit, tur ir kādi aktīvi, kas jāuztur kārtībā, kāds padoms nepieciešams no speciālistiem, – ir konstatēts, ka bieži vien tieši šī izmaksu sadaļa ir nesamērīga un nepamatota,” skaidroja L. Medina.
Uz šīm problēmām ir norādījusi arī MNA ziņojumā par 2017. gada rezultātiem, un tās pārrunātas šā gada sākumā Maksātnespējas jautājumu konsultatīvajā padomē. Proti, ka maksātnespējas procesa izmaksas ir joma, kas pašreiz ir visneskaidrākā. Tāpēc, lai varētu iesniegt priekšlikumus atlīdzības sistēmas sakārtošanai, lai šīs izmaksas būtu samērīgas un pamatotas, Maksātnespējas administrācija jau šogad, veicot pārbaudes, arī pie administratoriem uz vietas, pētot un analizējot dokumentus, vērtē pieņemtos lēmumus par maksātnespējas procesu izmaksu pamatotību. Piemēram, ir konstatēts, ka nereti ir gadījumi, kad arī kreditori pilnvaro citus administratorus būt par kreditoru pārstāvjiem maksātnespējas procesos. Un tad šīs pilnvarotās personas pieņem lēmumus, kuru pamatotība ir apšaubāma. Tāpēc ir gadījumi, kad MNA šo informāciju nosūta Valsts policijai.
TM ir norādījusi, ka attiecībā uz atlīdzību nav pamatu grozīt Maksātnespējas likumu, jo atlīdzība ir samērīga, tai skaitā procentuālā daļa no īpašumu pārdošanas, lai atgrieztu kreditoriem līdzekļus. Savukārt, lai būtu skaidrība par procesa izmaksām un to, kāpēc kreditori saņem tik nelielu daļu no saviem parādiem, situāciju šā gada pirmajā pusgadā uzdots pētīt Maksātnespējas administrācijai. Kad būs MNA secinājumi un no SVF ārvalstu pieredzes apkopojums, tas viss tiks likts kopā, un līdz gada beigām tiks sagatavoti konstruktīvi, visaptveroši priekšlikumi par to, kas būtu darāms, lai maksātnespējas procesa izmaksas padarītu samērīgas un pamatotas, kā arī nesamazinātu maksājumus, ko saņem kreditori, un nepieļautu apšaubāmos lēmumus, ko pieņem kreditori.
Tāpēc ir arī jāvērtē, kādus lēmumus pieņem kreditori, jo likums viņiem ir piešķīris šādu kompetenci, cik daudz viņi ir gatavi tērēt maksātnespējas procesa finansēšanai.
Kreditoru interesēs būtu, lai administratoru atlīdzība būtu pēc iespējas mazāka. Protams, par darbu jāsaņem atlīdzība, cik liela – tas ir diskutējams jautājums, atzina Ārvalstu investoru padomes pārstāvis Uldis Jankavs, piekrītot TM viedoklim, ka nevar atrauti skatīt administratoru atlīdzību no kopējām maksātnespējas procesa izmaksām. U. Jankavs minēja piemērus, kas liecina par vaļību procesa izmaksās, jo “ir gadījumi, kad administrējamais objekts atrodas Rīgā, tiek iesniegti benzīna čeki (apbraukāta visa Latvija), kuri ir pievienoti šim maksātnespējas procesam, vai arī ir saņemti grāmatvedības pakalpojumi no radiniekiem, biroja īre un tādā garā”.
Par administratoru atlīdzības veidošanos vērojumu pauda arī LKA padomnieks Kazimirs Šļakota: “Pietiekami lielai daļai tā sastāv no trim daļām. Viena – likumā noteiktā atlīdzība – par mantas atgūšanu, pārdošanu, kas, mūsuprāt, ir samērīga, atbilst apmēram tām izmaksām, kādas ir bijušas. Tā ir samaksa par to, ko administrators ir darījis. Otra – samaksa par to, ko administrators nav darījis. Piemēram, nevēršas pret debitoriem un saņem atlīdzību no tiem – par to, ka viņš nevēršas. Trešā atlīdzība ir barters, kad viens administrators izpalīdz otram, sniedzot juridiskas konsultācijas, sniedzot neatšifrētus pakalpojumus. Un otrs atbild ar to pašu. Tās ir tās divas daļas, ko mēs nevaram uztvert. Nevaram pateikt, kādas tās ir, bet tās veido būtisku daļu.”
Maksātnespējas administrācija sākusi regulāras pārbaudes, un tas var pavērt šo priekškaru, sagaida K. Šļakota, piebilstot: “Labākās zāles pret prusakiem ir gaisma. Procesā jābūt skaidrībai, atklātībai, publicitātei.”
Gan Valsts kontroles, gan Ārvalstu investoru padomes un LKA pārstāvis atzinīgi vērtēja MNA darbu, jo pēdējā laikā uzlabojumi ir saskatāmi.
Vienlaikus U. Jankovs norādīja, ka Tieslietu ministrijai ir jābūt skaidrībai par maksātnespējas procesa mērķiem, tostarp par atgūstamajiem līdzekļiem maksātnespējas procesos. Pašreiz atgūšanas efektivitāte ir zema, tā noteikti var būt augstāka.
Valsts kontroles (VK) fakti par to ir šādi. Salīdzinot 2014. gada rādītājus, kad tika veikta maksātnespējas procesu revīzija, un procesus pēc tam, situācija ir pasliktinājusies. 2014. gadā tika atgūti 14 centi [no katra eiro prasījuma], tagad 8 centi, savukārt proporcionāli palielinājušās procesa izmaksas, kādreiz tās bija 53 centi, bet izaugušas līdz 68 centiem no maksātnespējas procesā viena atgūtā eiro.
VK padomes locekle Ilze Grīnhofa kā satraucošu minēja problēmu ar neatgūtajiem nodokļiem. No izlases veidā caurlūkotajiem 40 maksātnespējas procesiem 34 gadījumos bijuši nodokļu parādi, turklāt lielākajā daļā uzņēmumu, kuros ir tikai nodokļu parādi: “Tas varētu ļaut mums secināt, ka, iespējams, pastāv ļaunprātības pazīmes, kā šie uzņēmumi novesti līdz maksātnespējai.”
Ik gadu ir apmēram 5000 maksātnespējas procesi, VK pārstāves vērtējumā – tas ir ļoti daudz. Tāpēc vajadzētu arī atbildēt uz jautājumu, vai tiešām ir izdarīts viss iespējamais, lai nenonāktu līdz šādām situācijām, kad uzņēmumi ļaunprātīgi tiek novesti līdz maksātnespējai vai aktīvi tiek nobēdzināti utt., respektīvi, kad vairs nav, ko atgūt.
Uz A. Bērziņa jautāto, cik ir gadījumu, kad administratori nevis aizver uzņēmumu ciet un paņem savu naudu, bet strādā tā, lai grūtībās nonākušais uzņēmums uzsāk savu otro, varbūt trešo dzīvi, L. Medina informēja, ka tiesiskās aizsardzības procesu nav daudz. Proporcija varētu būt vairāki desmiti tiesiskās aizsardzības procesu pret vairākiem simtiem maksātnespējas procesu.
Valstī spilgts piemērs ir “Liepājas metalurgs”, kura maksātnespējas procesā, kā norādīja deputāte Aija Barča, vienīgie ieguvēji ir maksātnespējas administratori. Daudz bezdarbnieku, nelaimīgas ģimenes, bet savu situāciju uzlabojuši administratori. Ja administrators ir advokāts, tad arī nav zināms, kāds ir viņa atalgojums. Deputāte rosina padomāt par tādu atlīdzību, kas saistīta ar darba kvalitāti, rezultātu.
Par to ir bijusi diskusija Maksātnespējas konsultatīvajā padomē. TM gatavos priekšlikumus gan par to, kā samazināt maksātnespējas procesu izmaksas, gan arī analizēs, kāpēc ir zems līdzekļu atgūstamības līmenis, solīja L. Medina.
Tikai pērn pabeigta reforma Maksātnespējas administrācijas pilnvaru paplašināšanai, kas dod tiesības MNA darbiniekiem ierasties administratoru prakses vietā, iespēju nekavējoties iepazīties ar visiem dokumentiem, jo iepriekš ir bijuši gadījumi, kad Maksātnespējas administrācija vispār nesaņēma vai saņēma nepilnīgu informāciju. Analizējot procesa izmaksas, ir redzams, ka tiek pieņemti virspusēji tiesiski lēmumi, bet saturiski – apšaubāmi. Un tikai ar plašākām pilnvarām Maksātnespējas administrācija spēj šo informāciju iegūt un tad ir iespēja to analizēt, klāstīja L. Medina.
Maksātnespējas administrācijas Juridiskā departamenta direktore Alla Ličkovska informēja, ka ir izveidota risku novērtējuma sistēma. MNA strādā preventīvi, atlasot pārbaudāmos administratorus pēc riska kritērijiem. Apmēram desmit procenti administratoru atrodoties augstākajā riska grupā. Taču pārbaudes notiekot visās trijās riska grupās.
Starp biežāk konstatētajiem pārkāpumiem bijusi gan darbības pārskatu neiesniegšana, gan informācijas nesniegšana. Administrators neizvērtē līdz galam, kā likums prasa, parādnieka iepriekš slēgtos darījumus, taču tas ļoti lielā mērā ietekmē parādnieka mantas apmēru un to, cik atgūs kreditori. Citreiz administrators neapzina parādnieka mantu, neievēro likumā noteiktos procesuālos termiņus. Administrators pārskaita sev atlīdzību, pirms kreditori to ir apstiprinājuši, pirms veicis darbības, par ko šī atlīdzība pienākas.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 387. panta pirmo daļu Valsts policijai ir nosūtīti 10 iesniegumi, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) – septiņi.
Situāciju, ka administrators var atļauties neiesniegt darbības pārskatu, kā neiespējamu raksturoja deputāts Inesis Boķis, pēc kura domām, tāds būtu jāatlaiž jau nākamajā dienā. Bet viņa rezumējums visām problēmām: “Likums jāmaina. Beidzot esam pie robežas, tā robeža faktiski ir pārkāpta.”
Komisija lūgs Ministru prezidentu Māri Kučinski valdībai iesaistīties maksātnespējas regulējuma jautājumu risināšanā.