Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta datiem, ir reģistrētas 36 slieku un 217 gliemežu audzētavas.
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Zemkopības ministrijas (ZM) Lauksaimniecības departamenta Lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāja vietniece Ineta Lavrinoviča skaidro, ka normatīvos aktos netradicionālā lauksaimniecība nav definēta, līdz ar to konkrēta uzskaitījuma par šīm nozarēm nav.
ZM, sagatavojot lauksaimniecības gada ziņojumus, kuros ir veikts apkopojums par netradicionālās lopkopības nozarēm, ir iekļāvusi truškopību, zvērkopību, strauskopību, savvaļas dzīvnieku audzēšanu nožogotā teritorijā, kā arī vīngliemežu un slieku audzēšanu.
Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta datiem, Latvijā ir reģistrētas 36 slieku un 217 gliemežu audzētavas.
Vīngliemežu un slieku audzētāji apvienojas biedrībās
Slieku audzētāji izveidojuši pat divas biedrības – Latvijas Slieku audzētāju asociāciju, kurā pamatā darbojas lielie vermikomposta ražotāji, un Latvijas Biohumusa ražotāju asociāciju, kas apvieno mazos ražotājus.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka vermikomposts un biohumuss nozīmē vienu un to pašu – slieku mēslus, kurus mēdz dēvēt arī par slieku kompostu.
Latvijas Slieku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Rihards Pulturs informē, ka asociācija apvieno 48 biedrus, no kuriem 15 saražo 500 m³ vermikomposta gadā, tomēr tādas saimniecības, kurās saražo vairāk par 1000 m³ gadā, ir tikai divas.
Daži no biedrības mērķiem: attīstīt sliekkopību visos Latvijas reģionos; ietekmēt normatīvo aktu sagatavošanas un pieņemšanas procesus; panākt Latvijas zemes auglības strauju uzlabošanos, izmantojot dabiskus, ekoloģiski tīrus mēslojumu produktus.
"Vīngliemežu audzēšana gada griezumā ir sezonāls darbs, bet sezonas laikā tie prasīs laistīšanu un ikdienas barošanu."
Latvijas Biohumusa ražotāju asociācija ir pulcējusi 176 biedrus. Asociācijas valdes priekšsēdētājs Māris Kalniņš norāda, ka šīs biedrības galvenais mērķis ir veicināt un apkopot Latvijas biohumusa un Kalifornijas sarkano hibrīdslieku ražošanas pieredzes un informācijas apmaiņu gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.
Vīngliemežu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Sanita Rupkus stāsta, ka viņu biedrība pastāv jau četrus gadus un tajā ir ap 70 biedru. Biedrības galvenie mērķi: apvienot vīngliemežu audzētājus; sekmēt audzētavu izveidi un izaugsmi; panākt ievērojamu gliemežu gaļas un tālākas pirmapstrādes ražošanas pieaugumu; veicināt pieredzes apmaiņu un izglītot vīngliemežu audzētājus.
Vīngliemeži prasa ikdienas aprūpi
Vīngliemeži, ko audzē Latvijā, ir vietējā dabā sastopamā šķirne Helix Pomatia.
S.Rupkus stāsta, ka vīngliemežu audzēšanas sezona ilgst no aprīļa vidus līdz septembra vidum, bet ziemas periodā gliemeži salien zemē un guļ. Vīngliemežus audzē voljēros, kas aprīkoti ar elektrisko ganu, bet baro ar speciālu kombinēto barību, kuru ražo tepat, Latvijā. Tās sastāvā ietilpst rapsis, kviešu milti, soja, saulespuķe, kalcijs, citi mikroelementi un vitamīni.
Uzsākot nodarboties ar vīngliemežu audzēšanu, ir jārēķinās ar to, ka darbs būs sezonāls, bet sezonas laikā vīngliemeži prasīs laistīšanu un ikdienas barošanu. S.Rupkus brīdina: ja ir jāizbrauc, kādam noteikti uzticēt pieskatīšanu, jo elektrības padeves pārtraukuma gadījumā gliemeži var doties "garā pastaigā" pāri voljēra malai.
Ieguldījums un atdeve
S.Rupkus skaidro, ka lielākā daļa audzētāju sāk ar 300 kvadrātmetru lielu platību. Taču, ja vēlas gūt peļņu, tad audzēšanas platībai jābūt vismaz pushektāram. Uzsākšanas izmaksas: viens kvadrātmetrs = viens lats. Izmaksas veidojas, summējot sēklas materiālu – gliemežus, voljēru izveidošanu, elektrisko ganu, barības iegādi, darba algas. Ieguldīto naudu var atpelnīt vienas sezonas laikā.
S.Rupkus brīdina, ka, nopērkot sēklas materiālu jeb audzētavā izaugušos gliemežus, piemēram, Bauskā, citā reģionā tie var arī neiedzīvoties. Rādītājs ir vietējā zeme – ja uz tās dabā vīngliemeži nedzīvo, tad pastāv risks, ka arī atvestie neizdzīvos vai arī daļa gliemežu aizies bojā.
"Sliekas ļoti ātri vairojas, un gada laikā no 1 kg slieku iegūst pat 10 kilogramus."
Pagājušajā gadā S.Rupkus savā saimniecībā uz viena hektāra zemes izaudzēja 24 tonnas vīngliemežu.
Tā kā Latvijā augušais vīngliemezis citādi nav izmantojams kā vien pārtikā, tad gala produkts ir tikai viena ceturtā daļa no dzīva gliemeža. Tātad, lai saražotu vienu tonnu gliemežu gaļas, vajag 4 tonnas dzīvu gliemežu.
Latvijas vīngliemežu perspektīva
Formalitāte, kas jānokārto, lai izaudzētie vīngliemeži būtu izdevīgi realizējami ārpus Latvijas, ir vietējās šķirnes sertificēšana. Pašlaik to statuss tirgū ir tieši tāds pats kā dabas gliemežiem, taču kvalitāte krietni labāka, jo tie nāk no audzētavām.
S.Rupkus stāsta, ka pamazām sakārtojas arī realizācijas jautājums un, ja pērn Latvijā saražotie vīngliemeži "ceļoja" uz Lietuvu, tad turpmāk tie tiks realizēti bez starpniekiem.
S. Rupkus atzīst, Latvijā vīngliemežu noiets ir mazs. Tas nav populārs ikdienas uzturā lietojams produkts, kuru varētu veiksmīgi pārdot, piemēram, tirgū. Vīngliemeži nelielos apjomos interesē galvenokārt restorānus. Pārējais saražotā apjoms tiek eksportēts. "Lai mēs būtu konkurētspējīgi, ir vajadzīgs apjoms, bet, ja gliemežus varētu pārstrādāt līdz gala produktam tepat, Latvijā, tā jau būtu ievērojama pievienotā vērtība," secina vīngliemežu audzētāja.
Vīngliemežu audzētāju biedrība ir izstrādājusi ciltsdarba programmu vīngliemežu audzēšanā 2011.-2015.gadam un realizē programmā noteiktos mērķus un uzdevumus.
ZM speciāliste Ineta Lavrinoviča atzīst, ka valsts atbalsts šāda veida aktivitātēm netiek paredzēts, bet Lauku attīstības programmas 2007.-2013.gadam ietvaros finansējumu pārstrādes rūpnīcas celtniecībai var saņemt arī vīngliemežu un slieku audzētāji pasākumā "Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai, ietverot ar lauksaimniecību nesaistītu darbību dažādošanu".
Audzē sliekas – iegūsti mēslojumu
Slieku audzēšanas rezultātā iegūtais vermikomposts ir organisks mēslojums, kuru var izmantot zemes auglības uzlabošanai kā bioloģiskajās, tā piemājas saimniecībās. Vermikomposts ir noderīgs bioloģiskajā lauksaimniecībā, kā arī veselīgas pārtikas audzēšanai gan lielās saimniecībās, gan piemājas dārzos. Tā galvenā pozitīvā īpašība ir kvalitāte. Vermikomposts uzlabo zemes agroķīmiskās īpašības, paaugstina lauksaimniecības produkcijas kvalitāti un uzlabo tās ražību. Noteiktās proporcijās sajaukts ar augsni, vermikomposts der stādu, augu, dārzeņu, koku un krūmu, labības audzēšanā un mēslošanā.
Latvijā audzē sarkanās Kalifornijas sliekas (Eisenia fetida) un iegūst vermikompostu, kā arī Dendrobena sliekas (Eisenia veneta), kuras sava izmēra un dzīvīguma dēļ der makšķerēšanai, kā arī proteīna ieguvei.
"Galvenā problēma šobrīd ir nelielo ražotāju produkcijas atšķirīgā kvalitāte, ko pierāda analīžu rezultāti."
Latvijas Biohumusa ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs M.Kalniņš atzīst, ka pašlaik Latvijā par biohumusu jeb vermikompostu daudz runā, bet tikai retais saprot, kas tas ir, tādēļ slieku audzētāji izmanto katru iespēju medijos un tematiskajās izstādēs stāstīt par savas nodarbes vērtīgo galaproduktu.
Sliekas var audzēt gan plastmasas kastēs ar caurumotu pamatni, gan speciāli pielāgotās kastēs/konteineros. Izplatītākais slieku barošanas veids ir kūtsmēsli tīrā veidā vai sajaukti ar dārzeņiem šādās proporcijās: 80% kūtsmēsli, 20% dārzeņi. Sliekas ļoti ātri vairojas, un gada laikā no 1 kilograma slieku iegūst pat 10 kilogramus. Savukārt no viena kubikmetra barības sliekas vidēji saražo 600 litrus vermikomposta.
Kā stāsta Sandra Apele, kas nodarbojas ar slieku audzēšanu mazā apjomā, viņa pirms nepilna gada sākusi ar 200 kg slieku, nopirkusi lietotas kastes, 6 m³ kūtsmēslu un iekārtojusi telpas lauku īpašumā. Desmit mēnešu laikā ir iegūti 2 m³ vermikomposta. S.Apele, līdzīgi kā ne mazums slieku audzētāju, dzīvo un strādā pilsētā. Viņa atzīst, ka, nodrošinot sliekām pastāvīgus klimatiskos apstākļus, dodas tās apraudzīt tikai divas reizes nedēļā. S.Apele norāda, ka, uzsākot slieku audzēšanu kastēs, noteikti jāņem vērā, ka tas būs fiziski smags darbs.
Ražošanas apjomi un noieta iespējas
ZM speciāliste I.Lavrinoviča uzsver, ka ministrija atbalsta jebkura veida aktivitātes, kas veicina Latvijas lauku attīstību un nodarbinātību tajā. ZM slieku audzēšanas attīstības iespējas vērtē pozitīvi. I.Lavrinoviča uzskata: pēc vermikomposta ir pietiekami liels pieprasījums gan Latvijā, gan citās valstīs, un tas ir viens no papildu ienākumiem lauku saimniecībām.
Šim viedoklim gan pagaidām nepiekrīt Sandra Apele, kura uzsākusi slieku audzēšanu galvenokārt, lai tieši gūtu kādu papildu peļņu. Viņa uzskata: kamēr mazajiem ražotājiem nav iespēju produkciju realizēt, nekādus papildu ienākumus šī nodarbe dot nevar.
Latvijas Biohumusa ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs M.Kalniņš skaidro, ka pašlaik tiek strādāts pie tā, lai tiktu organizēta biohumusa iepirkšana no mazajiem audzētājiem. Viņš atzīst, ka galvenā problēma ir nelielo ražotāju produkcijas atšķirīgā kvalitāte, ko pierāda analīžu rezultāti. Asociācijas pārstāvis uzsver, ka asociācijas uzdevums ir iegūt sertifikātu, lai vermikompostu varētu eksportēt.
"Šajā biznesā ir izejviela, ir eksporta iespējas un arī vietējais tirgus."
Savukārt Rihards Pulturs, kurš pārstāv liela apjoma vermikomposta ražotājus, stāsta, ka realizācijas jautājumu ir izdevies atrisināt. Viņš atzīst: apjoms, kas mazāks par 1000 m³, lielos spēlētājus neinteresē. Piemēram, Turcija vēlas iepirkt 3000 m³, bet nākotnē – 10 000 m³ vermikomposta. Diemžēl tik lielu apjomu Latvija pagaidām nevar nodrošināt. R.Pulturs prognozē, ka nākamajā pavasarī varētu būt saražoti ap 3000 m³ vermikomposta.
Viņš uzskata, ka ar audzēšanas tehnoloģiju plastmasas kastītēs, ko pamatā praktizē mazie ražotāji, ir grūti iegūt vairāk par 50 m³ vermikomposta gadā. R.Pulturs norāda, ka tiem, kas gadā saražo ap kubikmetru, nevar piedāvāt vienotu noieta tirgu tieši atšķirīgo vermikomposta analīžu rezultātu dēļ.
Vienoti kvalitātes kritēriji – labāka iespēja izdevīgi realizēt
Kā biedrību vadītāji, tā ražotāji nonāk pie viena secinājuma – vienāda Latvijā saražotā vermikomposta kvalitāte nodrošinātu gan eksportam nepieciešamo apjomu, gan labāku peļņu. Taču kā šo jautājumu atrisināt?
Rihards Pulturs uzskata: to atrisinātu vienāda slieku barības bāze, bet tā pašlaik ir lielākā problēma. Viņš norāda, ka kopējs komposta laukums, kur visi slieku audzētāji varētu iegādāties slieku barību, saražotajam produktam dotu augstāku pievienoto vērtību. Tādā gadījumā liela apjoma pircējam varētu droši solīt kārotos 10 000 m³ vienādas kvalitātes vermikomposta. Arī Māris Kalniņš saredz izeju komposta jeb substrāta nodrošināšanā ražotājiem, ja vien tas būs nopērkams par saprātīgu cenu.
Slieku audzētāju asociācijas vadītājs piedāvā arī citu variantu: ja katra mazā saimniecība saražo 100–200 m³ vermikomposta gadā, tad tie var atrast noieta tirgu un slēgt arī atsevišķus līgumus par realizāciju.
R.Pulturs norāda uz vēl kādu būtisku apstākli – kvalitatīvam vermikompostam lielā apjomā nav reālu konkurentu. Izvēloties starp Latviju un ražoto produktu, piemēram, Indijā, kas pašlaik ir lielākā, bet ne kvalitatīvākā vermikomposta piegādātāja, importētāji noteikti priekšroku dos Latvijas kvalitātei.
Vermikomposta ražošana jāattīsta
R.Pulturs apstiprina, ka lielam ražošanas apjomam vajadzīgi arī lieli ieguldījumi. Aprēķini rāda, ka tas ir rentabls bizness – trīs gados var atpelnīt ieguldīto, bet sešos gados investīcijas dubultojas. Tas ir ļoti labs rādītājs jebkurā nozarē. Ražotāju pārstāvis norāda, ka pašlaik galvenais uzdevums ir naudas piesaiste, bet tam vajadzīgs labi izstrādāts biznesa plāns.
Pieredzē dalās slieku audzētāja Sandra Apele. Viņa devusies uz Hipotēku banku pieteikties starta programmai, bet saņēmusi atteikumu. Arī ar Eiropas naudas piesaisti esot grūtības, jo projekta sākšanai vajadzīgi savi ieguldāmie līdzekļi.
S.Apele atzīst, ka būt mazam ražotājam ir neizdevīgi, jo nevar nodrošināt apjomu, bet interese ražot zūd, ja nav pārliecības, ka saražoto varēs realizēt. Tā veidojas apburtais loks – lai paplašinātu slieku audzēšanu, vajadzīgas investīcijas; lai saņemtu aizdevumu bankā – biznesa plāns, kas papildināts ar līgumu par realizāciju; lai produkciju realizētu – vajadzīgas analīzes, bet arī tam nepieciešama nauda.
Latvijas Biohumusa ražotāju pārstāvis M.Kalniņš uzskata: slieku audzēšanas praksei ienākot Latvijā, cilvēki tika maldināti, ka viss notiks viegli un ātri. Viņš zina teikt: lai biohumusa ražošana uzņemtu apgriezienus, vajadzīgi vismaz trīs gadi no uzsākšanas brīža. M.Kalniņš nenoliedz, ka mazajiem ražotājiem ir grūtības, taču uzskata, ka divu trīs gadu laikā tās atrisināsies.
Latvijas Biohumusa ražotāju pārstāvis stāsta, ka ZM ir iesniegti priekšlikumi vermikomposta ražošanas kritēriju jeb standarta izstrādei un šim nolūkam izveidota komisija.
"Organiskais mēslojums ir perspektīvs produkts, bet pie tā sabiedrība jāpieradina. Tiem, kas var atļauties, biohumuss noteikti jāturpina ražot," uzskata M.Kalniņš. Sapnis par rūpnīcas celtniecību Latvijā, kas pārstrādātu sliekas proteīna pulverī, neīstenojās, tomēr ir arī citas attīstības iespējas. Viņš stāsta, ka, pārņemot Slovākijas pieredzi, no sliekām var ražot ekoloģiskus mazgājamos līdzekļus piena ražošanas iekārtām, auto mazgāšanai utt.
R.Pulturs uzskata, ka ir vismaz desmit dažādi attīstības virzieni. "Šajā biznesā mums ir izejviela, ir eksporta iespējas un arī vietējais tirgus. Mēs varam strādāt un uzlabot mūsu zemi, un tai būs pieaugoša vērtība. Rezerve ir visur. Slieku audzēšana ir gaišs, tīrs bizness, kas uzlabo dabu, attīra organiskos atkritumus un dod peļņu. Nav nevienas pretrunas - viss tikai no pašiem atkarīgs," norāda Slieku audzētāju asociācijas vadītājs.
