Norakstīto parādu apmērs gadā Eiropā sasniedz 312 miljardus eiro (219 miljardus latu), noskaidrots Eiropas lielākā kredītmenedžmenta uzņēmuma "Intrum Justitia" veiktajā ikgadējā pētījumā "Eiropas maksājuma indekss 2011".
"Maksājumu kavējumi un zaudējumi ietekmē ne tikai konkrēto uzņēmumu, tā darbiniekus un partnerus, bet rada negatīvas ilgtermiņa sekas arī biznesa vides attīstībā un valsts ekonomiskajā situācijā," skaidro Agnese Priedīte, "Intrum Justitia Latvija" direktore. "Netiek veiktas investīcijas uzņēmuma attīstībā, jaunu tehnoloģiju un inovāciju ieviešanā, līdz ar to ilgtermiņā samazinās Latvijas uzņēmumu konkurētspēja Eiropā un pasaulē. Arī valsts cieš, jo pieaug bezdarbs un samazinās no nodokļiem iegūtie līdzekļi valsts budžetam."
Riska indekss pieaug
"Intrum Justitia" Eiropas maksājuma indeksu un valsts riska indeksu izstrādā reizi gadā. Pētījums tiek balstīts uz datiem, kas iegūti no vairāk nekā 6000 aptaujātiem uzņēmumu vadītājiem un finanšu direktoriem 25 Eiropas valstīs, kā arī dati tiek papildināti ar valstu statistikas, ekonomiskajiem, ražošanas rādītājiem. Riska indekss liecina par maksājumu paradumiem valstī, kavējumiem un kavēto dienu ilgumu. Jo valstī augstāks riska indekss, jo vairāk potenciālo risku sagaida uzņēmēju, kas nolēmis attīstīt eksportu.
Latvijas riska indekss turpina palielināties - šogad tas ir 158, kas ir par vienu vienību vairāk nekā pērn. Šis rādītājs ir grupā, kad pētījuma autori iesaka obligāti īstenot pasākumus riska samazināšanai.
Taču visvājākā maksājumu disciplīna ir Grieķijā (riska indekss 188), Portugālē (186), Kiprā (175), Čehijā (174) un Spānijā (168). Zemākais riska līmenis tradicionāli ir Skandināvijas valstīs – Somijā (125), Zviedrijā (130), Norvēģijā (133), Īslandē (137), Dānijā (138). Baltijas valstu vidū riska indekss ir pieaudzis tikai Latvijai. Lietuvā tas ir nedaudz samazinājies – 162 (pērn 164), bet Igaunijā palicis nemainīgs – 154.
Visilgāk uz samaksu jāgaida valstīs, kurās ir augstākais riska indekss. Vidējais rēķinu apmaksas laiks Eiropā ir 40 dienas privātpersonu sektorā, 56 dienas biznesā un 65 dienas valsts sektorā. Salīdzināšanai: Latvijā šis laiks ir 22, 40 un 32 dienas, savukārt Itālijā – attiecīgi 79, 103 un 180 dienas. Latvijā 30 dienu laikā tiek apmaksāti 52% maksājumu (pērn – 50%). Latvijā 95% uzņēmumu vadītāju uzskata, ka maksājumus laikus nokārtot kavē klientu finansiālas problēmas.
Parāda riski jāvērtē laikus
Latvijas uzņēmumi ietilpst riska grupā, kurā jārēķinās ar to, ka par sniegto pakalpojumu var nesamaksāt. A. Priedīte iesaka: indekss jāatceras katru reizi, pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu, jo lielākā daļa darījumu ir pakļauti ļoti lielam riskam, ka par tiem netiks samaksāts.
Lai izvairītos no zaudējumiem, uzņēmējiem biežāk jāanalizē riska portfeļi. Mazie un vidējie uzņēmumi parādniekus pārbauda neregulāri, arī tādēļ, ka bieži vien ar pakalpojumu ņēmējiem, kas nav samaksājuši, uzņēmumus saista personiskas attiecības. Uzņēmumiem vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi klientu maksātspējai, atgādināt par nesamaksātu rēķinu jau pirmajā kavējuma dienā, kā arī jau sākotnēji rūpīgāk izraudzīties klientus uz pēcapmaksas noteikumiem un apsvērt, kad būtu drošāk līgt par priekšapmaksu. Kredītmenedžeri zina kādu patiesību: vispirms tiek samaksāts tam, kas ir uzstājīgāks; ja klusē, tad jau laikam nauda nav vajadzīga.
"Latvijā 95% uzņēmumu vadītāju uzskata, ka maksājumus laikus nokārtot kavē finansiālas problēmas."
Komercpraksē ir jārēķinās arī ar apzinātu, pat ļaunprātīgu izvairīšanos no saistību kārtošanas. Ir cilvēki, kas uzskata – nesamaksāšu; ja nu kas, dibināšu jaunu uzņēmumu. Uzņēmumiem ir svarīgi pievērst uzmanību šim riskam – kas notiks, ja man nesamaksās. Kamēr nav problēmu, tam nepievērš uzmanību. Bet var gadīties, ka sadarbības partneri 10 gadus vienmēr ir laikus norēķinājušies, bet vienpadsmitajā gadā viņiem rodas problēmas un samaksāt vairs nevar. Uzņēmumi bankrotē visur pasaulē. Krīze ietekmē visus. Pašreiz uzņēmēji kļūst optimistiskāki, jo ir manāmas ekonomikas atveseļošanās pazīmes.
Uzņēmumiem jārēķinās ar konkrētās valsts paradumiem. Ziemeļeiropas valstīs, ja līgumā tas noteikts, tad puses tos ievēro. Taču, piemēram, Itālijā ir citādi. Ja kāds vēlas uz šīm valstīm eksportēt, tad jārēķinās ar šādiem biznesa paradumiem. Tas ir biznesa risks, kas uzņēmumam jāvērtē, sadarbojoties ar partneriem konkrētās valstīs, iesaka A. Priedīte. Piedzīt parādus no ārvalstīs esoša uzņēmuma ir ļoti dārgi, katrā valstī šie procesi ir dažādi. Atšķiras arī izmaksas.
Protams, ka liela nozīme ir likumdošanas videi. Tostarp parādu piedziņas iespējām. Arī tam, kas paliek parādā, jāzina, kādas tam būs sekas un sankcijas. Savstarpējos līgumos ir soda procenti, bet svarīgi ir, kādas ir iespējas piedzīt. Kā strādā tiesa, cik ilgs laiks var aiziet tiesu darbos, līdz nonāk līdz izpildrakstam. Ja valstīs skaidrāk būtu noteiktas sankcijas parādniekam, tad arī maksājumu kavējumi samazinātos, uzskata A. Priedīte.
Eiropas direktīva – jauni maksājumu termiņi
Maksājumu disciplīnas un parādu atgūšanas ziņā situāciju uzlabos Eiropas un nacionālā līmenī sakārtota likumdošana.
Pagājušā gada 20. oktobrī Eiropas Parlaments apstiprināja vienošanos ar dalībvalstīm par Direktīvu 2000/35/EK par maksājumu kavēšanas novēršanu komercdarījumos (Pārstrādāto redakciju), paredzot jaunus maksājumu standarta termiņus un arī kompensācijas mehānismus.
Jaunie nosacījumi paredz, ka gan publiskām iestādēm, gan komersantiem visi rēķini jāsamaksā 30 dienu laikā. Privātuzņēmēji var vienoties par termiņa pagarinājumu līdz 60 dienām vai ilgāk, publiskās iestādes – līdz 60 dienām. Kā izņēmums ir iespēja dalībvalstīs izvēlēties noteikt 60 dienu maksājumu termiņu valsts veselības iestādēm.
Kā liecina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos publikācija oficiālajā izdevumā EUR-Lex, tā spēkā stājās 2011. gada 23. martā.
Eiropas Parlamenta Informācijas biroja preses nodaļas vadītāja Iveta Ķelpe informēja, ka dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, ir divi gadi, lai ieviestu jaunos noteikumus. Latvijai būs jāziņo Eiropas Komisijai par prasību ieviešanas pabeigšanu un stāšanos spēkā.
EK šā gada 23. februāra pārskatā par "Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu" norādīts, ka, gatavojoties maksājumu kavējumu direktīvas pārstrādāšanai, dažas valstis ir rīkojušās, lai apkarotu maksājumu kavējumus, paredzētie pasākumi pat pārsniedz direktīvas darbības jomu (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Francija, Portugāle un Vācija). 2010. gadā Spānija pieņēmusi jaunu likumu, kurā noteikts 30 dienu termiņš publiskā sektora maksājumiem un 60 dienu termiņš uzņēmumu savstarpējiem maksājumiem.
Latvijā gan Civillikumā, gan Civilprocesa likumā ir iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes iepriekšējās, 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos.
Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūcijā par priekšlikumu direktīvai par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos cita starpā norādīts: lai sniegtu ieguldījumu šīs direktīvas mērķa sasniegšanā, dalībvalstīm būtu jāveicina paraugprakses izplatīšanās, tostarp iedrošinot publicēt tūlītējo maksātāju sarakstu.
Eiropas Parlamenta deputāti par jauno direktīvu (no debatēm 2010. gada 19. oktobrī)
Barbara Veilere (Vācija), atbildīgā ziņotāja: ir panākts, ka mazajiem uzņēmumiem būs vieglāk nekā iepriekš aizstāvēt savas tiesības.
Antonio Tajani (Itālija): pārāk ilgu laiku ir palielinājies nenomaksāto rēķinu skaits – pagājušajā gadā pieaugums bija 8%, bet pašlaik nenomaksāto parādu apjoms ir EUR 300 miljardi. Šī problēma MVU rada milzīgas grūtības. Bieži vien tiem draud slēgšana, jo tie nespēj izdzīvot tāpēc, ka lielie uzņēmumi un it īpaši valsts iestādes nepilda savas saistības. Kad pilnībā būs stājies spēkā tiesību akts, apritē tiks atgriezti aptuveni EUR 180 miljardi, kas nozīmē izaugsmes un MVU izdevīgu inovācijas iniciatīvu stimulēšanu.
Nosakot saskaņotus maksājumu periodus valsts iestādēm, kurām savi rēķini būs jāapmaksā 30 dienu laikā, manuprāt, mēs uzņēmumu budžetos iepludināsim būtisku papildu naudas summu. Turklāt šīs normas būs spēcīgs pamudinājums mūsdienīgot savas pārvaldības metodes tām valsts iestādēm, kuras kavē maksājumus. Faktiski, kad valsts iestāde iegādājas preces vai pakalpojumus, tā jau ir iekļāvusi budžetā līdzekļus šo izdevumu segšanai. Tāpēc nevajadzētu būt grūti punktuāli veikt maksājumus saviem kreditoriem. Būtu jāuzsver arī, ka īsāku maksājumu laiku noteikšana galu galā palīdzēs valsts iestādēm ietaupīt.
"Svarīgi pievērst uzmanību šim riskam – kas notiks, ja man nesamaksās."
Malgožata Handzlika (Polija): kavēto maksājumu problēmas apmērs nav vienāds visās dalībvalstīs. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka uzņēmumi darbojas kopējā Eiropas tirgū un bieži vien dažādās dalībvalstīs. Uzņēmējiem jābūt garantijām, ka to rēķinus apmaksās laicīgi, neatkarīgi no tā, vai uzņēmums atrodas Polijā, Spānijā, Francijā vai Maltā.
Kāds žurnālists man šodien jautāja, vai šai direktīvai ir "zobi" un kādi ir tās galvenie instrumenti, kas mainīs praksi tirgū. Manuprāt, tās "zobi" ir maksimālais un nepagarināmais 60 dienu termiņš, kas valsts iestādēm noteikts maksājumu veikšanai. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai informācija par direktīvas galvenajiem instrumentiem sasniegtu uzņēmējus. Viņiem ir jāzina, ka tiem ir tiesības uz nesaņemto summu atgūšanas izmaksu kompensāciju, ka maksājumu termiņi ir saīsināti un ka līgumu nosacījumi, kas neparedz kavējuma procentus vai kompensāciju vai kas nosaka nepamatoti ilgus maksājumu veikšanas termiņus, ir vienkārši negodīgi. Tikai tad uzņēmumi varēs izmantot direktīvas noteikumus un pieprasīt maksājumu termiņu un citu tiem pienākošos tiesību ievērošanu.
Janušs Voicehovskis (Polija): punktuālas maksāšanas problēma komercdarījumos iespaido arī lauksaimniekus un lauksaimniecības ražojumu piegādātājus. Ļoti bieži maksājumu veikšanas laiks ir ļoti ilgs, un tas ir iemesls, kāpēc pasliktinās daudzu saimniecību ekonomiskā situācija. Lauksaimnieki bieži vien laikus nesaņem samaksu par saviem ražojumiem. Lauksaimnieki ir jāaizsargā pret komercuzņēmumu un jo īpaši milzīgo mazumtirdzniecības ķēžu negodīgajām praksēm.
"Pasūtījuma izdarīšanas brīdī jau ļoti labi zina, ka par to nemaksās."
Sari Esaiaha (Somija): kavētu maksājumu dēļ mazie uzņēmumi bieži vien nonāk finansiālās grūtībās, un pašreizējā ekonomiskajā situācijā sliktās likviditātes dēļ kavētie maksājumi preču un pakalpojumu piegādātājiem var nozīmēt pat bankrotu. Iespējas pagarināt maksājumu termiņu valsts iestādēm nav tik lielas, un maksājumu kavēšana valsts pārvaldē dažās ES valstīs ir kļuvusi par milzīgu problēmu. Piemēram, Grieķijā vidējais maksājumu termiņš ir bijis pagarināts pat līdz 165 dienām (lai gan mūsu grieķu kolēģi norādīja, ka situācija uzlabojas). Spānijā termiņš ir 138 dienas, bet Itālijā – 128 dienas.
Jaroslavs Paška (Slovākija): tiesiskā vide parādu piedziņas jomā dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga. Tāpēc dalībvalstīs atšķiras arī piegādāto preču un sniegto pakalpojumu apmaksas punktualitāte.
Manā valstī ir divas ieguldītāju grupas, kas diezgan bieži neievēro rēķinu apmaksas termiņus. Pirmā grupa ir valsts iestādes dažādos līmeņos, sākot no vietējām iestādēm, pašvaldības iestādēm un reģionālajām iestādēm, līdz pat augstākajām valsts iestādēm. Otra grupa ir lielie ārvalstu līgumuzņēmēji, kuru dēļ mazie apakšuzņēmēji bieži vien nonāk bezizejas situācijās, jo īpaši būvniecības un lauksaimniecības sektoros. Parasti mazajiem uzņēmumiem nav tādu finanšu rezervju, lai tie varētu maksāt saviem darba ņēmējiem, nesaņemot maksu par padarīto darbu.
Pēters Jārs (Vācija): tagad mums jācīnās ar nozares "melnajām avīm". Melnās avis ir tie uzņēmumi un iestādes, kas pasūtījuma izdarīšanas brīdī jau ļoti labi zina, ka par to nemaksās.
Līms Hoangs Ngocs (Francija): īsts progress ir arī tas, ka aizdevējs ir tiesīgs saņemt parāda piedziņas izmaksu kompensāciju, jo līdz šim daudzi uzņēmumi, jo īpaši MVU, ir izvēlējušies nepiedzīt no aizņēmējiem procentus par nokavētiem maksājumiem tikai tāpēc, ka attiecīgo procedūru izmaksas pārsniedza finansiālo ieguvumu.
Sandra Kalniete (Latvija): no šīs direktīvas lielākie ieguvēji būs ne tikai uzņēmumi, kuri darbojas kādas vienas dalībvalsts robežās, bet jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, kuri varēs eksportēt preces un pakalpojumus uz citām dalībvalstīm, nebaidoties, ka samaksa par to būs jāgaida vairākus mēnešus. Visi Eiropas patērētāji savukārt būs ieguvēji no lielākas konkurences un piedāvājuma, kuru nodrošinās jaunie noteikumi. Direktīva ir ievērojams solis pretī maksājumu kultūras uzlabošanai Eiropā.
Debora Seraciani (Itālija): daudzās Eiropas valstīs, kad valsts iestādes nonāk grūtā situācijā, tās parasti maksā ar novēlošanos, un tādēļ ļoti bieži bankrotē citi uzņēmumi. Spilgts piemērs ir Itālija, kur 2009. gada beigās valsts iestāžu parāds uzņēmumiem bija aptuveni EUR 60 miljardi un vidējais maksājumu termiņš – 186 dienas, bet galējos gadījumos – pat 800 dienas. Atliek tikai iedomāties par viesnīcām, kuras uzņēma izdzīvojušos pēc stiprās zemestrīces, kas 2009. gada aprīlī notika Abruzo reģionā.
