Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Arī turpmāk cietumos būtu organizējama pamatizglītības un arodizglītības apguve, lai ar cietumos iegūto izglītības dokumentu notiesātais varētu atgriezties sabiedrībā un integrēties darba tirgū.
FOTO: www.podrobnosti.ru
Uzsvars uz pamatizglītību un arodizglītību
Tieslietu ministrijas (TM) Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) Resocializācijas dienesta priekšniece Ilona Spure norāda, ka, runājot par cietumu izglītību, sarunu objekts lielākoties ir Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, kuras struktūrvienība ir Cēsu 2. vakara maiņu vidusskola, taču nedrīkst aizmirst – nepilngadīgie ir izvietoti arī Liepājas cietumā, Centrālcietumā, Daugavgrīvas cietumā, bet meitenes – Iļģuciema sieviešu cietuma Nepilngadīgo audzināšanas nodaļā.
Cietumu sistēmā Cēsu 2. vakara maiņu vidusskola ir vienīgā mācību iestāde, kuras darbību finansē no Tieslietu ministrijas budžeta, pārējās, kuras izvietotas pieaugušo cietumos, ir kādas pilsētā esošas izglītības iestādes – vakarskolas, arodskolas vai arī vidusskolas (piemēram, S. Žoltoka vidusskolas) – filiāles cietumā un atšķirībā no Cēsu 2. vakara maiņu vidusskolas tiek finansētas (pedagogu atalgojums, mācību materiāli u.c.) no Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta.
Minēto izglītības iestāžu darbību valstī nosaka tie paši izglītības procesu regulējošie tiesību akti, kas vispārizglītojošo un profesionālo izglītības iestāžu darbību. Audzēkņi cietumos, tāpat kā 9. klašu un arodskolu beidzēji brīvībā, kārto gan centralizētos eksāmenus, gan kvalifikācijas eksāmenus un iegūst līdzvērtīgu izglītības dokumentu.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 309 „Kārtība, kādā no valsts budžeta sedzami izdevumi profesionālās izglītības un profesionālās kvalifikācijas ieguvei izglītojamiem ar speciālām vajadzībām un notiesātajiem” nosaka kārtību, kādā no valsts budžeta sedzami izdevumi profesionālās izglītības un profesionālās kvalifikācijas ieguvei ne tikai izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, bet arī notiesātajiem.
"Visos cietumos tiek nodrošināta vispārējās un profesionālās izglītības ieguve."
Saskaņā ar šiem noteikumiem IeVP līdz kārtējā gada 1. martam iesniedz Izglītības un zinātnes ministrijā priekšlikumus par nākamajā budžeta gadā nepieciešamo speciālistu sagatavošanu. Ievērojot IeVP priekšlikumu, IZM nosaka ministrijas padotībā esošu profesionālās izglītības iestādi un valsts finansēto vietu skaitu notiesāto apmācībai akreditētajās profesionālās izglītības programmās un valsts budžetā profesionālajai izglītībai paredzēto līdzekļu ietvaros atbilstoši normatīvajiem aktiem par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo sedz pedagogu darba samaksu, valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, inventāra, materiālu, mācību līdzekļu un kancelejas preču iegādi. Savukārt izglītības iestāde pēc saskaņošanas ar IZM un IeVP slēdz līgumu ar konkrēto ieslodzījuma vietu par tās tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar profesionālās izglītības programmas īstenošanu.
Pēc IeVP statistikas datiem, šobrīd aptuveni 45% no visiem notiesātajiem ir iesaistīti izglītības pasākumos. Visos cietumos tiek nodrošināta vispārējās un profesionālās izglītības ieguve. Izvērtējot notiesāto izglītības līmeni un reālās vajadzības, ir skaidrs, ka arī turpmāk cietumos būtu organizējama pamatizglītības un arodizglītības apguve, lai ar cietumos iegūto izglītības dokumentu notiesātais varētu atgriezties sabiedrībā un integrēties darba tirgū.
Pamatizglītības un, kā jau iepriekš teikts, dažos cietumos arī vidējās izglītības līmenis tiek panākts ar 23 vispārējās izglītības programmu palīdzību, kopumā ieslodzījuma vietās nodrošinot 440-450 mācību vietas. Profesionālā izglītība šajā mācību gadā tiek īstenota 13 specialitātēs (šogad nokomplektētas 35 grupas un iekārtotas 634 mācību vietas). Visas mācību vietas, pēc I. Spures teiktā, ir aizpildītas, un veidojas pat rindas.
Pēc IeVP amatpersonas domām, cietumā būtu jāattīsta šādas jomas: izglītība, nodarbinātība, resocializācijas programmu īstenošana un brīvā laika organizēšana, lai pēc iespējas vairāk ieslodzīto laika aizņemtu lietderīgas nodarbes.
„Jumta” dokuments – pamatnostādnes
Pirms pieciem gadiem, 2005. gadā, Ieslodzījuma vietu pārvalde organizēja konferenci „Izglītība cietumā” par situāciju, kāda tobrīd, pēc I. Spures vārdiem, nemaz nebija pievilcīga (15 cietumos tikai četras piecas skolas). Konference vainagojās ar kopīgu rezolūciju (konferencē piedalījās gan tieslietu ministre, gan izglītības un zinātnes ministre, gan Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji), uz kuru balstoties TM izveidoja starpinstitūciju darba grupu un izstrādāja politikas plānošanas dokumentu.
„Jāsaprot, ka atbildību par izglītību cietumā nevar uzvelt vienai institūcijai,” norāda I. Spure. Lai panāktu ieslodzīto personu izglītības integrāciju valsts izglītības sistēmā, nodrošinātu ieslodzīto tiesības uz izglītību un sekmētu ieslodzīto personu iekļaušanos sabiedrībā pēc soda izciešanas, kopīgā darbā tapa Ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes, kuras 2006. gada jūnijā tika atbalstītas Ministru kabinetā.
"Audzēkņi cietumos, tāpat kā 9. klašu un arodskolu beidzēji brīvībā, kārto gan centralizētos eksāmenus, gan kvalifikācijas eksāmenus un iegūst līdzvērtīgu izglītības dokumentu."
Nepieciešamību īstenot noteiktu ieslodzīto izglītības politiku noteica vairāki iemesli. Pirmkārt, līdz tam valstī nebija vienotas pieejas ieslodzīto izglītības organizācijas procesam; otrkārt, nebija normatīvā regulējuma starpinstitūciju sadarbībai izglītības procesa nodrošināšanai cietumos; treškārt, ieslodzījuma vietās nebija mācību procesa īstenošanai piemērotas vides – trūka telpu, aprīkojuma, mācību līdzekļu, atbilstošu darba apstākļu. Viens no iemesliem bija arī nepietiekamais izglītības programmu piedāvājums ieslodzītajiem, tāpat izglītības procesa nodrošināšanai ieslodzījuma vietās trūka darbinieku. Un visbeidzot – ieslodzījuma vietās īstenojamo izglītības programmu apguves kvalitāte atpalika no programmām, kas tika īstenotas ārpus ieslodzījuma vietām.
„Līdz pamatnostādņu izstrādei netika ņemtas vērā ieslodzīto reālās vajadzības, bet gan skolas piedāvātās iespējas, t.i., kādu izglītības programmu vai izglītības līmeni skola piedāvāja, tāds arī cietumā tika īstenots,” uzsver I. Spure.
Problēmu netrūkst, bet tās tiek risinātas
Resocializācijas dienesta priekšniece I. Spure spriež: „Cietumā mēs nevaram mācīt tā, kā māca bērnus ārpus cietuma.” Saskaņā ar Izglītības likumu obligātais izglītības vecums ir 18 gadi, bet notiesātie, kas atrodas ieslodzījuma vietās, bieži vien ir vecāki par 18 gadiem. Te nepieciešama cita pieeja – citas, t.i., pieaugušo, izglītības metodes un citas programmas.
„Eiropas Sociālā fonda projekta ietvaros esam daudz paveikuši,” norāda I. Spure. „Izstrādātas programmas ar pedagoģisko korekciju. Tās domātas pieaugušajiem, kuri izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē. Turklāt cietumos pedagogi ik dienas saskaras ar notiesāto iepriekšējo negatīvo izglītības pieredzi, mācīšanās grūtībām, neprasmi vai nevēlēšanos mācīties, kā arī mācīšanās motivācijas zudumu.”
Kaut arī Soda izpildes kodekss neparedz, ka mācīšanās vai strādāšana ir obligāta prasība, nedrīkst aizmirst, ka tiesības neizslēdz pienākumus. Kā jebkuram pilsonim notiesātajam soda izciešanas iestādē ir arī savi pienākumi. Te jāveic izskaidrošanas un audzināšanas darbs (ieslodzījuma vietās to dara sociālie darbinieki un psihologi) – jāveido motivācija, kuras rezultātā notiesātais saprot, ka kādu dienu viņš atbrīvosies un viņam būs jāiekļaujas sabiedrības dzīvē. Bet, lai šī iekļaušanās būtu sekmīga, izglītībai ir būtiska nozīme.
