Ceļu policijas dati liecina, ka 2009. gadā Rīgā kopumā reģistrēti 532 ceļu satiksmes negadījumi, kuros cietuši gājēji. 15 no tiem ir gājuši bojā, bet 447 ievainoti. No bojā gājušajiem divi sadursmi ar transportlīdzekli piedzīvojuši krustojumos, viens gājis bojā uz ietves divu automašīnu sadursmes rezultātā, pārējie 12 dzīvību zaudējuši ielu posmos. 318 negadījumi notikuši, gājējiem neievērojot ceļu satiksmes noteikumus; 214 ceļu satiksmes negadījumos, kuros cietuši gājēji, tie nav bijuši vainīgi vai vainīgais nav noskaidrots.
Satraucoši, ka no visiem pērn negadījumos cietušajiem gājējiem ceturtā daļa jeb 120 cilvēku to piedzīvojuši tieši uz pārejas – 82 gadījumos notriekti uz regulējamām gājēju pārejām; 38 notriekti uz neregulējamām gājēju pārejām.
Disciplīnas trūkums un nepiemērota infrastruktūra
Lai gan satiksmes intensitāte ekonomikas krīzes dēļ ir ievērojami samazinājusies, šogad līdz 23. maijam valstī bojā gājuši 27 gājēji, kas ir par diviem vairāk nekā šajā laika posmā pērn. „Bojā gājušo skaits pieaug, un situācija ar gājējiem un velosipēdistiem ir bēdīga, lai neteiktu – traģiska,” situāciju raksturo VP Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš. Pie tā lielā mērā vainojama gan satiksmes dalībnieku nevērība, gan infrastruktūras problēmas.
Lielākā daļa – 318 – negadījumu, kuros pērn cietuši gājēji, ir notikuši 20 līdz 30 metrus pirms vai pēc gājēju pārejām. No vienas puses, tas liecina, ka gājēji neievēro ceļu satiksmes noteikumus, šķērsojot ielu ne gluži, kur tas paredzēts, no otras puses – autovadītāji, tuvojoties pārejai, nav bijuši pietiekami vērīgi, atzīst E.Zivtiņš.
"Kamēr braucēji un kājāmgājēji dalīs vienu satiksmes telpu, tikmēr būs negadījumi."
Kopumā valstī ap 70% negadījumu, kuros cieš gājēji, konstatēta pašu gājēju vaina. Taču, vērtējot satiksmes incidentus tieši uz pārejām, sevišķi neregulējamām, gājēju vaina sadursmē ir mazāk iespējama, jo tiem paredzēta pārvietošanās priekšroka, pauž E.Zivtiņš, norādot uz autovadītāju disciplinētības pasliktināšanos. Pēdējos gados to negatīvi ietekmējis līdzekļu trūkums sociālo kampaņu īstenošanai satiksmes drošības jomā, kā arī ierobežotais degvielas daudzums Ceļu policijas patruļām, kas sevišķi negatīvi iespaidojis negadījumu statistiku lauku rajonos.
Taču gājēju drošības problēma ir fundamentālāka. „Kamēr braucēji un kājāmgājēji dalīs vienu satiksmes telpu, tikmēr būs negadījumi,” uzskata VP pārstāvis. Galvenās satiksmes infrastruktūras problēmas ir neizbūvētas ceļu nomales, neapgaismotas un nepiemērotās vietās ierīkotas gājēju pārejas. Par drošākajiem satiksmes infrastruktūras risinājumiem atzīstamas bezkonflikta gājēju pārejas (luksofors, tiltiņš vai tunelis), taču to plašāka ierīkošana daudzviet netiek īstenota galvenokārt salīdzinoši lielo izmaksu dēļ.
Problēma – neregulējamas gājēju pārejas
Par vienu no gājējiem bīstamākajiem satiksmes infrastruktūras trūkumiem eksperti atzīst neregulējamās pārejas vietās, kur ir ierīkotas divas un vairāk braukšanas joslas vienā virzienā. Galvenā problēma – pa otro joslu braucošo transportlīdzekļu vadītājiem ir grūti ievērot gājējus uz pārejas gadījumos, kad tos aizsedz pirmajā joslā esoši transportlīdzekļi.
Kopš 2007. gada, kad spēkā stājās jauns Latvijas valsts standarts „Gājēju pāreju projektēšanas noteikumi”, neregulējamas pārejas šādās vietās vairs neierīko, bet tur, kur tādas pastāv, tiek veikti uzlabojumi – izbūvēti luksofori; izbūvēts papildu apgaismojums; ceļa zīmēm „Gājēju pāreja” pievienotas citrondzeltenas apmales, kas pastiprināti pievērš autovadītāju uzmanību; vietās, kur gājēji bieži šķērso brauktuvi neatļautā vietā, uzstādītas gājēju drošības barjeras; mācību iestāžu tuvumā, kā arī pie dzīvojamiem rajoniem tiek noteikti transportlīdzekļu braukšanas ātruma ierobežojumi, izbūvēti ātrumvaļņi u.c. – stāsta Rīgas domes Satiksmes departamenta (SD) komunikācijas speciāliste Ieva Prauliņa.
Satiksmes drošības paaugstināšanai galvaspilsētā SD ir izstrādājis rīcības programmu 2010.–2014. gadam jeb „Rīgas pilsētas satiksmes drošības Balto grāmatu 2010–2014”. Plašāk ar informāciju par šo rīcības programmu, kā arī ar paveikto satiksmes drošības paaugstināšanai Rīgā iepriekšējo piecu gadu laikā (no 2005. līdz 2009. gadam) var iepazīties Rīgas domes Satiksmes departamenta mājaslapā www.rdsd.lv
"Daudzi gājēji nereti uzskata, ka uz “zebras” var rīkoties, kā grib, bet autovadītāji brauc pārliecībā, ka cilvēks uz ielas rēķinās ar reālo situāciju."
2009. gadā Rīgā pie vai uz neregulējamām gājēju pārejām fiksētas 44 transportlīdzekļu sadursmes. Tās galvenokārt notiek, ja viens transportlīdzeklis ir apstājies vai samazina braukšanas ātrumu pie gājēju pārejas, bet otra transportlīdzekļa vadītājs, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, turpina braukt, laicīgi nesamazinot braukšanas ātrumu, norāda I.Prauliņa. Tāpat - ja transportlīdzekļu vadītāji laikus nesamazina braukšanas ātrumu pirms gājēju pārejas un tikai pēc tam, kad gājējs jau ir brauktuves vidū transportlīdzekļa priekšā, ir spiesti strauji bremzēt. Transportlīdzekļu sadursmes pie gājēju pārejām var veidoties arī tādā gadījumā, ja gājējs, iepriekš nepārliecinoties par drošību, strauji izskrien uz gājēju pārejas, kā rezultātā transportlīdzekļa vadītājs ir spiests strauji bremzēt un aizmugurē braucošie transportlīdzekļi vairs nespēj laikus sākt bremzēšanu.
SD Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītājs Tālivaldis Vectirāns norāda: „Būtiski, ka transportlīdzekļu sadursmju skaits uz neregulējamām gājēju pārejām palielinās (2008.g. – 28; 2009.g. - 44), bet notriekto gājēju skaits samazinās (2008.g. – 45; 2009.g. - 38). No tā var secināt, ka autobraucēji arvien vairāk respektē neregulējamas gājēju pārejas un samazina braukšanas ātrumu. Taču vienlaikus transportlīdzekļu sadursmju skaita palielināšanās liecina, ka vai nu autovadītāji bremzē pēdējā brīdī, kā rezultātā aizmugurē braucošie vairs nespēj nobremzēt un notiek transportlīdzekļu sadursme, vai arī aizmugurē braucošie transportlīdzekļi laikus nesamazina braukšanas ātrumu, kaut arī redz, ka priekšā esošais automobilis ir apstājies vai samazina ātrumu.”
Atbildība ir abpusēja
Aina praksē ir neskaidra: gājēji nereti uzskata, ka uz “zebras” var rīkoties, kā grib, bet autovadītāji brauc pārliecībā, ka cilvēks uz ielas rēķinās ar reālo situāciju. Gājēji bieži vien arī izvēlas šķērsot ielu, kur spēles noteikumi it kā skaidri – ārpus gājēju pārejas, dodot priekšroku automašīnām. Taču satiksmes noteikumi paredz: ja pārredzamības zonā ir gājēju pāreja, brauktuve jāšķērso pa to.
Atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem (CSN) autovadītājiem ir aizliegts apstāties un stāvēt tuvāk par pieciem metriem no gājēju pārejām un uz tām (135.5. punkts). Tāpat transportlīdzekļa vadītājiem ir aizliegts uzbraukt uz gājēju pārejas, ja aiz tās izveidojies sastrēgums, kas var piespiest vadītāju uz tās apturēt transportlīdzekli un traucēt gājēju pārvietošanos (163. punkts). CSN nosaka, ka transportlīdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās, ja tie varētu tikt traucēti vai apdraudēti (159. punkts).
Tāpat atbilstoši CSN, ja pirms neregulējamas gājēju pārejas apturēts transportlīdzeklis vai citi transportlīdzekļi samazina braukšanas ātrumu, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, transportlīdzekļa vadītājs var turpināt braukt tikai tad, kad ir pārliecinājies, ka transportlīdzekļa priekšā neatrodas gājēji (160. punkts).
"Gājēji pat tad, ja pāreja dod zināmas priekšrocības, nedrīkst rīkoties klaji nepiesardzīgi. Par drošību ir jāpārliecinās!"
Savukārt gājēji pat tad, ja pāreja dod zināmas priekšrocības, nedrīkst rīkoties klaji nepiesardzīgi. Par drošību ir jāpārliecinās! Pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju, kur satiksme netiek regulēta, gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību (24. punkts).
Gājējiem brauktuve jāšķērso pa gājēju pārejām (pazemes vai virszemes), bet, ja to nav, - krustojumos pa ietvju vai nomaļu iedomāto turpinājumu. Ja redzamības zonā gājēju pārejas vai krustojuma nav, brauktuvi atļauts šķērsot taisnā leņķī attiecībā pret brauktuves malu vietās, kur ceļš labi pārredzams uz abām pusēm (22. punkts).
Ārpus gājēju pārejas, kur satiksme netiek regulēta, gājēji drīkst iziet uz brauktuves tikai pēc tam, kad ir novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies, ka brauktuves šķērsošana nav bīstama un ka netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme (25. punkts).
Starptautiski pētījumi liecina, ka satiksmes drošību nosaka trīs pamatfaktori: cilvēka faktors (CNS ievērošana, braukšanas kultūra, vadītāja uzmanība); transportlīdzekļa tehniskais stāvoklis; laika apstākļi un ceļa apstākļi, informē I.Prauliņa. Kā redzams attēlā, visvairāk satiksmes drošību ietekmē cilvēka faktors - autovadītāja uzmanība, spēja reaģēt, braukšanas kultūra, noteikumu ievērošana u.c. Bet ar satiksmes infrastruktūras uzlabošanas palīdzību ir iespējams ietekmēt satiksmes drošību no 3% līdz 34%, kur arī ir līdzdalīgs cilvēka faktors, piemēram, ātruma izvēle uz bedraina vai slidena ceļa.
Neraugoties uz līdzekļu trūkumu, VP šogad par prioritāti izvirzījusi gājēju tiesību ievērošanas kontroli, kas nozīmē arī pastiprinātu satiksmes uzraudzību pie gājēju pārejām, informē E.Zivtiņš. SD aicina skolotājus un vecākus pārrunāt ar bērniem ceļu satiksmes noteikumus, īpaši pirms skolēnu brīvlaika sākuma. Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati liecina, ka valstī kopumā vislielākais ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros ir cietuši bērni, 2009. gadā ir bijis jūnija, augusta un decembra mēnešos. Bērni līdz 14 gadu vecumam ceļu satiksmes negadījumos ir cietuši gan kā gājēji, gan kā pasažieri, velosipēdisti un pat kā transportlīdzekļu vadītāji.
