Šīs tradīcijas man, kā kristietei, svētku izdzīvošanā ir ļoti svarīgas. Protams, katrā konfesijā tās nedaudz atšķiras, tomēr daudz kas ir kopīgs, īpaši jau Latvijā, kur kristiešu sadraudzība sniedzas pāri vienas konfesijas robežām.
Lieldienu tradīciju jēga
Piedaloties šā gada Pūpolu svētdienas dievkalpojumā un klausoties Svēto Rakstu lasījumā, kas veltīts Kristus ciešanu aprakstam, domāju - tas taču ir neiespējami izdzīvot tās pašas izjūtas, ko apustuļi, kad pēc godpilnas Mācītāja iejāšanas Jeruzalemē sev par lielām šausmām pieredzēja to, kā Kristus tiek kaunpilni nomocīts un nogalināts. Šajās dienās pēc Kristus nāves viņi taču bija zaudējuši jebkādu cerību. Viņi nezināja, ka Kristus augšāmcelsies.
Šodienas kristietis nekad nevarēs piedzīvot to pašu, jo zina par Kristus augšāmcelšanos, zina, ka Kristus nāvei seko tās uzvara. Sev jautāju - kāpēc tad tomēr ik gadus pieminam un burtiski soli pa solim izdzīvojam šos Kristus dzīves notikumus?
Bet tad sev atgādinu, ka jūdi ik gadu svinēja savu izceļošanu no Ēģiptes tāpēc, lai tautas atmiņā arvien dzīva būtu pateicība par to, ko Dievs darīja tautas labā, lai no paaudzes paaudzē nodotu šo vēsti, ka Dievs ir par viņiem rūpējies. Tāpat arī kristieši ik gadus tradicionāli piemin un apcer Kristus ciešanas un nāvi, un līksmo par Viņa augšāmcelšanos, tādējādi atgādinot un kopīgi svinot notikumus, pateicoties kuriem viņu dzīve ir ieguvusi pilnīgi citu jēgu. Tāpēc daudzās tradīcijas, ar kurām šīs dienas burtiski piesātinātas, ir vērstas uz to, lai ticīgajiem palīdzētu izdzīvot šos notikumus, izprast vēl dziļāk un novērtēt.
Atteikšanās un gandarīšanas laiks pirms svētkiem
Lieldienas ir grūti atraut no Lielā gavēņa, kas ilgst 40 dienas pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem un palīdz tiem sagatavoties. Pelnu Trešdienā priesteris ticīgajiem ber uz galvas pelnus. Šis žests atgādina, no kurienes cilvēks ir nācis un par ko viņa fiziskā miesa kļūs pēc nāves. Pelnu bēršana uz galvas Baznīcas liturģijā tika ieviesta apmēram 4. gadsimtā un skaisti simbolizē to, kas savā būtībā ir gavēņa laiks. Tajā ticīgie gandarī par saviem grēkiem, dara žēlsirdības darbus un mācās mērenību.
Senāk šajā laikā no ģimenes galda pazuda tādi ēdieni kā gaļa, cukurs, medus, bet tā vietā parādījās kartupeļi, skābēti kāposti, siļķe. Tāpat parasti Lielajā gavēnī cilvēki atteicās no tabakas un alkohola lietošanas, nerīkoja balles un citas izklaides, pulcējās uz kopīgām lūgšanām. Attiecās arī no dziedāšanas un muzicēšanas.
Mūsdienās gavēšanas veids lielā mērā ir katra ticīgā privāta lieta. Visbiežāk gavēnī aicina atteikties no lietām, kurām mūsdienu cilvēks ir ļoti pieķēries, piemēram, no kafijas, saldumiem vai televizora skatīšanās, iegūto laiku vai līdzekļus veltot cēlākiem mērķiem. Tāpat ticīgie gavēņa laikā ir aicināti vairāk apmeklēt dievkalpojumus un samazināt izklaidēm veltīto laiku, to veltot žēlsirdības darbiem.
Pūpolu tradīcija
Lielo nedēļu ievada Palmu jeb Pūpolu nedēļa. Uz dievkalpojumu ticīgie nāk ar pūpolu zariem, kurus procesijas laikā simboliski met tās dalībniekiem zem kājām, tādējādi pieminot Kristus godpilno iejāšanu Jeruzalemē, kad tauta Viņam māja ar palmu zariem un klāja Viņa priekšā drēbes uz ceļa. Šajā dievkalpojumā tiek arī lasīts Kristus ciešanu apraksts.
Tradīcija svinēt Palmu svētdienu arī aizsākās jau 4. gadsimtā Jeruzalemē, kad ticīgie centās pēc iespējas precīzāk atdarināt Jēzus dzīves ainas. Ar gadiem procesijas tika arvien vairāk dramatizētas. Ēģiptē procesijai pa priekšu tika nests krusts, bet Jeruzalemē bīskaps, kas reprezentēja Kristu, pilsētā iejāja uz ēzelīša. Mūsdienās Kristus ciešanu aprakstu dievkalpojuma laikā lasa vairāki cilvēki, sadalījušies lomās, tomēr tik plaši uzvedumi dievkalpojuma laikā tiek īstenoti reti.
Pēdējā Vakarēdiena piemiņa
Lielais gavēnis noslēdzas Lielās Ceturtdienas rīta dievkalpojumā, bet vakara dievkalpojums jau ievada Triduum jeb Trīs Lielās dienas Kristus nāves un Augšāmcelšanās piemiņai. Lieldienu svinēšana tātad sākas Lielās Ceturtdienas vakarā un noslēdzas Kristus Augšāmcelšanās svētdienas vakarā.
Lielajā Ceturtdienas dievkalpojumā tiek pieminēts Kristus Pēdējais Vakarēdiens, kura laikā Kristus zem maizes un vīna zīmēm Tēvam upurēja savu miesu un asinis, bet pēc tam deva apustuļiem to ēst, kā arī lika turpināt to darīt Viņa piemiņai.
Katoļu Baznīcā šī dievkalpojuma laikā, dziedot himnu „Gods Dievam augstībā”, zvana visi baznīcas zvani. Pēc tam tie līdz ar ērģelēm apklust līdz pat nakts vigīlijai sestdienas vakarā.
Pēc šī dievkalpojuma ticīgie vēl uzkavējas baznīcā, dažkārt pat visu nakti, simboliski paliekot kopā ar Kristu, kuru šajā naktī nodeva un ieslodzīja.
Kristus nāves piemiņa
Lielā Piektdiena ir Kristus nāves un reizē arī cilvēces grēku izpirkšanas diena. Katoļu Baznīcā šajā dienā līdzīgi kā Pelnu Trešdienā tiek ievērots stingrs gavēnis, t.i., ticīgie līdz sātam ēd tikai vienreiz dienā un uzturā atsakās no gaļas un piena produktiem. Baznīcā šajā dienā lasa Evaņģēliju par Kristus notiesāšanu, kā arī aizlūdz gan par ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem.
Pirms Kristus krusta nāves pagodināšanas dievkalpojuma, kas parasti notiek pulksten 15, tātad Kristus nāves brīdī, ticīgā tauta iet krustaceļu. Latvijā pēdējos gados ir izveidojusies skaista tradīcija iet ekumenisku krustaceļu, kur kopīgā lūgšanā un Kristus ciešanu apcerē vienojas ticīgie no dažādām konfesijām. Krustaceļa procesijā pa priekšu tiek nests liels krusts, kuram seko ticīgie, apstājoties pie atsevišķām stacijām. Arī šogad šāds ekumenisks dievkalpojums ir plānots vairākās Latvijas pilsētās. Rīgā tas sāksies pie Sv. Jēkaba katedrāles pulksten 12 un noslēgsies pulksten 14.30 Doma laukumā.
Klusā Sestdiena
Sestdienā Baznīca klusē. Tas ir liela klusuma un lūgšanu laiks. Klusajā Sestdienā baznīcā dievkalpojumu nav. Cilvēki pulcējas uz apcerīgu lūgšanu pie simboliski izveidota Kristus kapa. Savukārt mājās tiek veikti sagatavošanās darbi pirms svētkiem.
Viena no šīs dienas tradīcijām ir Lieldienu mielasta svētīšana. Klusajā Sestdienā katoļticīgie nāk uz baznīcu ar dažādiem produktiem, kurus priesteris nosvētī Lieldienu mielasta galdam. Šāda veida svētīšanas tradīcija izveidojās 15. gadsimtā. Sākumā svētīja tikai jēru, bet gadsimtu gaitā pievienoja arī citus produktus, no kuriem katram ir sava nozīme gan Bībelē, gan ikdienas dzīvē. Parasti uz dievkalpojumu ņem līdzi maizi, olu, sāli, mārrutkus, liellopu gaļu, jēru, mīklas izstrādājumus. Šī tradīcija ir ļoti dzīva arī mūsdienās.
Nakts Vigīlija
Sestdienas vakarā (saskaņā ar ebreju tradīciju, ka svētdiena sākas līdz ar saulrietu sestdienas vakarā) kristieši svin vissvinīgāko no visiem gada dievkalpojumiem – Lieldienu vigīliju (no latīņu valodas – būšana nomodā). Šim dievkalpojumam ir četras daļas. Gaismas liturģijas laikā priesteris pie baznīcas svēta uguni, no kuras aizdedz Lieldienu sveci – Kristus simbolu. Uz Lieldienu sveces priesteris izgreb krustu un burtus Alfa un Omega, kas apliecina, ka Dievs ir bijis no sākuma un kā Žēlsirdīgs tiesnesis nāks arī laiku beigās. Uz sveces ir uzrakstīts arī gads, kas apliecina, ka Dievs ir klātesošs cilvēces vēsturē arī šajā konkrētajā gadā. Vēl priesteris svecē iedur piecas naglas, kas simbolizē Kristus brūces. Baznīcas tumsā ienestā Lieldienu svece simbolizē Kristu, kas izgaismo cilvēka dzīves tumsu, piešķirot tai jēgu.
"Pēc Klusās Sestdienas vakara dievkalpojuma ticīgie viens otru priecīgi sveic ar vārdiem: „Kristus ir augšāmcēlies!”, uz ko uzrunātais atbild, sakot: „Patiesi augšāmcēlies!”"
Otrā daļa ir Dieva vārda liturģija, kuras laikā tiek lasīti lasījumi no Vecās un Jaunās derības. Pirms Evaņģēlija lasījuma par Kristus augšāmcelšanos ticīgā tauta pieceļas kājās un dzied himnu „Gods Dievam augstumos”. Šajā brīdī pēc klusumā pavadītajām dienām atsāk skanēt baznīcas zvani, kā arī spēlēt ērģeles. Līksmi atskan Aleluja, kas gavēņa laika liturģijā tika aizvietota ar vārdiem „Lai ir slavēts Dieva Vārds”. Šīs ir Kristus augšāmcelšanās gaviles.
Pēc sprediķa seko kristību liturģija, kuras laikā tiek svētīts ūdens, tajā trīs reizes iegremdējot Lieldienu sveci, bet tam seko kristības un kristību solījumu atjaunošana. Dievkalpojums noslēdzas ar eiharistisko liturģiju.
Pēc šī dievkalpojuma ticīgie viens otru priecīgi sveic ar vārdiem: „Kristus ir augšāmcēlies!”, uz ko uzrunātais atbild, sakot: „Patiesi augšāmcēlies!” Šis sveiciens, kas ir īpaši izplatīts pareizticīgo vidū, izskan visu Lieldienu laiku.
Svētdienas rītā
Agrā svētdienas rītā ticīgie pulcējas uz Kristus Augšāmcelšanās dievkalpojumu. Katoļu draudzēs tas sākas ar krāšņu procesiju, kurā tiek nesta arī Lieldienu svece, kas simbolizē Kristu. Visa draudze, baznīcas zvaniem zvanot un dziedot līksmas himnas, nereti arī pūtēju pavadījumā, vairākkārt iet ap baznīcu un tikai tad saplūst dievnamā uz kopīgu lūgšanu. Šim svētdienas rīta dievkalpojumam seko svinīgs mielasts ģimenē, kur galdā tiek likti arī baznīcā pasvētītie produkti.
Lieldienu dienās var apciemot radus, draugus, kauties ar olām, šūpoties, dziedāt – darīt visu citu, kas piestāv svētku svinēšanai. Kristus ir uzvarējis nāvi un augšāmcēlies, cilvēkam dodot cerību uz mūžīgo dzīvi. Tas ir iemesls lielai līksmībai un priekam!
