„Savu mantu atpakaļ nedabūjām”
Pērnā gada decembrī komercķīlas ņēmēja banka apturēja komercķīlas devēja SIA „Tapeks” veikalu darbību visā Latvijas teritorijā. Šā gada 6. februārī tiesa noraidīja SIA „Tapeks” tiesiskās aizsardzības procesu, un pēc tam banka realizēja visu „Tapeks” mantu citiem tirgus dalībniekiem. Tirgū nonāca prece par pazeminātu cenu, kas radīja nevienlīdzīgu konkurenci un izraisīja piegādātāju neapmierinātību un neizpratni.
Nesenais notikums ar pēkšņu „Tapeks” piespiedu izstāšanos no tirgus liek būvmateriālu tirgotājiem būt uzmanīgiem, kaut gan publiski parādās informācija, ka kredītiestādes ir pretimnākošas un gatavas iedziļināties katra individuālajā problēmā.
„Man ir zināmi gadījumi, kad šī iedziļināšanās ir ļoti virspusēja,” norāda Būvmateriālu tirgotāju asociācijas prezidents, būvmateriālu vairumtirdzniecības uzņēmuma SIA „Maxit” direktors Mārtiņš Misa. „Gada beigās viens pēc otra strauji no tirgus izzuda gan atsevišķi veikali, gan daži būvmateriālu tirgotāji. Daugavpilī un Liepājā tika slēgti „Nelss” veikali, apstādināti „Naglex” un „Biznesa Savienība”, kas mūsu vairumtirdzniecības kompānijai bija ilggadēji klienti. Ja banka redz, ka saistības ir mazākas nekā uzņēmuma aktīvi, bet radušās problēmas ar naudas plūsmu, banka nereti pieņem vienpersonisku lēmumu, izmantojot savas ķīlas tiesības vai citas nodrošinājuma tiesības, un vardarbīgi pēkšņi apstādina uzņēmuma darbību. Spilgts piemērs bija šī minētā „Swedbank” rīcība pret „Tapeks”, kad bez tiesu izpildītājiem vai citiem LR likumdošanā reglamentētiem soļiem pēkšņi uzlika bankas apsardzi. Tā kā „Maxit” bija viens no lielākajiem piegādātājiem, bet „Tapeksam” „piekliboja” maksājumi par precēm, novembrī mums bija sarunas par preču daļas ņemšanu atpakaļ. Bijām vienojušies par dienu, kad pārvedam pie sevis preces aptuveni par 40 tūkstošiem latu, bet iepriekšējā vakarā banka bija uzlikusi savu apsardzi, un nepaguvām. Kaut arī līgums ar „Tapeks” noteica, ka prece, kamēr par to nav samaksāts, joprojām pieder mums, savu mantu mēs atpakaļ nedabūjām.”
"Kaut arī līgums ar „Tapeks” noteica, ka prece, kamēr par to nav samaksāts, joprojām pieder mums, savu mantu mēs atpakaļ nedabūjām."
M. Misa bažīgi secina, ka daži dzirdēti fakti un biznesmeņa loģika rosina domāt - kāds tajā ir ieinteresēts. „Iespējams, tās nav bankas lielo akcionāru, bet menedžmenta līmeņa cilvēku savtīgas intereses, tomēr man nav pierādījumu. Uzņēmumi tiek nostādīti situācijā, kad tos „nospiež” uz ceļiem, jo kredītsaistības ir lielas, bet naudas plūsma maza un pārdošanas apjomu kritums milzīgs. Banka veic savu prognozi par kāda uzņēmuma nākotni un nolemj apstādināt uzņēmumu, negaidot, kas notiks pēc gada.”
Korekcijas būvmateriālu tirgū
Būvuzņēmumi, celtniecības materiālu ražotāji un būvmateriālu tirgotāji dažus gadus ir dzīvojuši eiforijā, un ražošanas jaudu kopapjoms ir daudzkārt par lielu mūsu mazajam tirgum, tāpēc arī kādam no tirgus dalībniekiem ir jāaiziet, uzskata M. Misa. „Pieļauju, ka tieši Eiropas naudas līdzfinansējums palielināja līdzšinējo eiforiju, jo uzņēmējs rēķina: 30-40% saņemu līdzfinansējumu, manas naudas ir mazāk, gan jau! Pats esmu strādājis uzņēmumā, kura apgrozījuma pieaugums bija 70-80% gadā, un tad tu vienā brīdī apsēdies un domā – kad tas beigsies... Pašlaik notiek nopietnas korekcijas tirgū. Pilnīgi piekrītu tiem makroekonomikas speciālistiem, kuri saka: iepriekšējos gados mūsu algas auga straujāk nekā mūsu produktivitāte. Nu mēs visi algas samazinām, un tas nevienam nepatīk.
Bankas nekreditē nekustamo īpašumu sfēru vai dara to minimāli. Privātajā sektorā kaut kāda būvniecība un remonti notiek par personīgajiem līdzekļiem, bet lielo objektu nav daudz. Domāju, ka apgrozījums joprojām būs mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kuros iepirksies par skaidru naudu un kuri varēs piedāvāt konkurētspējīgas cenas. Jo tad, kad cilvēks tērē savu naudu, tad skrupulozi skatās, cik kas maksā. Kad lieto kredītlīdzekļus, ir paviršāks, jo tērē it kā svešu naudu.”
„Kuršos” atgriežas darbinieki
„Šodien esam nonākuši 1933. gada pasaules ekonomiskās krīzes situācijā, un šāda krīze nav tikai Latvijā. Šobrīd esam starp lielo Krieviju, kurā ir problēmas, un starp Eiropas Savienību (ES), kam arī ir problēmas - dažās ES valstīs bezdarba līmenis ir vēl augstāks nekā Latvijā,” tā situāciju vērtē SIA „Kurši” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Artiņš.
Kas notiek „Kuršos”? „„Kurši” strādā! Uzņēmumā analizējam katru dienu, katru piecu dienu darba nedēļu, katru pilno nedēļu, dekādi - tā arī dzīvojam. Paļaujamies tikai paši uz sevi un skaitļiem, ko redzam.”
Pārsteidzoši, bet šis būvmateriālu tirgotājs attīstās un pirms pusotra mēneša atvēra jaunu veikalu Saldū. „Tas ir attaisnojies, jo, pirms kaut ko vērt vaļā, valde analizē iespējas,” norāda M. Artiņš. „Mums vēl ir plāns „iekarot” Liepāju. Neredzu nekādu pamatojumu tam, ka mēs varētu kādu veikalu slēgt. Arī labajos laikos ziemā ir bijuši zemāki rādītāji nekā pavasarī. Ja šai krīzes periodā esam ziemu izdzīvojuši, tad izdzīvosim arī vasaru. Mums arī ir kredītsaistības, tās godīgi kārtojam.”
"Privātajā sektorā kaut kāda būvniecība un remonti notiek par personīgajiem līdzekļiem, bet lielo objektu nav daudz."
„Kuršos”, kurā ir simtprocentīgs vietējais kapitāls un kam pieder 13 veikali visā Latvijā, novērots, ka, tuvojoties vasarai, pirkumu skaits palielinās, bet tās ir mazākas preces un dažādas lietas dārzu un vasarnīcu labiekārtošanai, kā arī dzīvokļu un māju remontdarbiem. „Vienīgi privātpersonas, kuras grib savas mājas pabeigt, iegādājas ko lielāku, jo jebkuras mājas būvniecības apturēšana, tāpat kā valsts objektu „iesaldēšana”, nes tikai zaudējumus. Cilvēki, cik vēl iespējams, remontē dzīvokļus. Pirms mēneša sākām pieņemt atpakaļ darbā bijušos darbiniekus, kurus bijām spiesti atlaist decembra beigās un janvārī. Ņemam klāt arī jaunus darbiniekus. Ja pircēju un pirkumu skaits aug, tad mums lēnām ir jāpalielina darbinieku skaits.”
„Kuršu” apgrozījums gada laikā ir sarucis līdz 25% - tas ir kritums, kas ietekmē uzņēmuma darbību. Aptuveni uz pusi samazinājusies ķieģeļu un līdzīgu lielgabarīta materiālu tirdzniecība. „Latvijas aptuvenais būvmateriālu tirdzniecības apjoms 2007. gadā, kā tika apspriests Latvijas Būvmateriālu tirgotāju asociācijā, bija aptuveni 600 miljoni, bet pērn palika 410 miljonu latu robežās. Šogad būvmateriālu tirdzniecības apjoms Latvijā varētu būt ap 300 miljoniem latu,” lēš M. Artiņš.
Jāsamazina uzņēmumu izmaksas
M. Misa uzskata: ja esošie dalībnieki sadala „Tapeks” piederējušo tirgus daļu, tad varētu arī visi noturēties. „Jautājums, cik lielā mērā attīstīsies pelēkā ekonomika? Ja tā neuzplauks un tirgotāji būs spējīgi pielāgoties situācijai, tad viss būs kārtībā,” spriež M. Misa. Savukārt M. Artiņš paredz: „Zemākais krituma punkts apgrozījumā varētu būt septembra sākumā, kad būvmateriālu tirgus un kopējā valsts ekonomikas lejupslīde apstāsies un iestāsies stabilizācijas posms – tāda ir mana un „Kuršu” valdes prognoze. Šādā līmenī kopējais būvmateriālu tirgus varētu noturēties līdz nākamā gada pavasarim.”
Lielie starptautiskie būvmateriālu mazumtirgotāji – „Rautakesko” un „Optimera” – vēl turas un meklē dažādus risinājumus. Daži ražotāji pazūd. Tā aprīlī viens no lielākajiem betona ražotājiem SIA „Rudus” nolēma uz laiku pārtraukt betona ražošanu, bet pagaidām vēl nodarbosies ar smilts, oļu un šķembu ražošanu un piegādi. „Spēku pārsvars būs tām kompānijām, kuras ir spējušas iekrāt, arī tām, kuras ir spējušas ātri reaģēt uz situāciju un samazināt savas izmaksas,” uzskata M. Misa. „Zinu, ka būvmateriālu tirgotāji pat saviem valdes locekļiem samazina algas, jo ir izvēle - palikt tirgū, tērējot mazāk, vai iet projām. Grūti būs pastāvēt firmām, kas dzīvojušas no rokas mutē un kurām nav nekādu iekrājumu.”
Kādus nosacījumus starptautiskās kompānijas izvirza saviem pārstāvjiem? „”Maxit” ir Francijas kompānija, un mūsu īpašnieku izpratnē šeit ir mazs tirgus. Viņi vienīgi vēlas, lai nepalielinās izmaksas – ja pagājušajā gadā mūsu izmaksas veidoja noteiktu īpatsvaru no apgrozījuma, tam tādam jāsaglabājas arī šogad; bet apgrozījums ir stipri mazinājies. Starptautiskās firmas ir pretimnākošākas, jo, nepelnot Baltijā, tās nopelna citā valstī.”
Cīņa ar nemaksātājiem
Pēdējā gada laikā katastrofāli pasliktinājusies maksājumu kvalitāte, un tā ir ļoti smaga problēma. Ja būvētājs savas saistības nepilda laikus, tad savukārt tirgotājiem rodas grūtības norēķināties ar ražotājiem. „Ja celtnieks kaut ko līdz galam nav uzbūvējis, kā vajag, pasūtītājs viņam negrib maksāt. Tirgotājs ir piegādājis visus prasītos materiālus ar atbilstības sertifikātiem, celtnieks tos iebūvējis objektā, bet tirgotājs paliek tukšā. Daži tirgotāji sāk prasīt celtniekiem daļēju priekšapmaksu. Mums, tirgotājiem, ir vēlme veidot savu datu bāzi vai „melno sarakstu”, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo eksistē juridiski šķēršļi”, stāsta M. Misa. „Esam saskārušies ar situāciju, ka, piemēram, Pēteris nodibina šodien firmu A, to „nolaiž uz grunti”, nodibina firmu B, un parīt viņam būs firma C. Tāpēc vēlamies negodprātīgo uzņēmēju reģistrēšanu un atklātu informāciju, lai citi tirgotāji var pārbaudīt un būtu uzmanīgāki.”
"Ražošanas jaudu kopapjoms ir daudzkārt par lielu mūsu mazajam tirgum, tāpēc arī kādam no tirgus dalībniekiem ir jāaiziet."
M. Artiņš uzskata: Latvijā tajā ķēdē, kas sākas ar attīstītāju, kurš slēdz līgumu ar ģenerāluzņēmēju, tirgotājs ir pašā pēdējā vietā. „Līdzšinējā pieredze liecina, ka attīstītājs konkursa kārtībā izvēlas ģenerāluzņēmēju, kurš izvēlas apakšuzņēmējus. Bet ģenerāluzņēmējam galvenais ir tikt pie zemākas cenas, un tas diemžēl nopietni neizvērtē savus apakšuzņēmējus. Tam loģiski seko problēmas ar būvuzraudzību un kvalitāti. Beigu beigās būvmateriāli mūsu veikalos netiek apmaksāti. Pēc tam, cīnoties ar sekām, esam spiesti nodarboties ar parādu atgūšanu, nonākot pat līdz tiesas procesiem. Toties ģenerāluzņēmējam kopumā nav problēmu, cietēji ir tirgotāji.” M. Artiņš arī norāda, ka pēdējā laikā cilvēki kļūst negodīgāki: aktivizējušās zādzības jebkuros ar tirdzniecību saistītos uzņēmumos.
„Skatoties uz kopējo valsts ekonomisko situāciju, pagājušā gada oktobrī pieņēmām lēmumu apdrošināt savus klientus Austrijas kompānijas „Coface Austria Kreditversicherung AG”filiālē Latvijā. Apdrošinātāji dod limita summu, un mēs stingri to ievērojam, dodot preces uz pēcapmaksu. Tomēr, ja kaut kas notiek, nauda no apdrošināšanas kompānijas atgriežas tikai pusgada laikā. Tas ir samērā ilgs laiks. Tāpēc jebkurā darbībā mums un ikvienam ir svarīgi pārdomāti lēmumi.”
Cer uz līdzdalību ēku siltināšanā
Būvmateriālu tirgotāji nolēmuši iesaistīties daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes palielināšanas jeb ēku siltināšanas programmā, jo ēku siltināšanai nepieciešamie materiāli tiek gādāti ar tirgotāju starpniecību. Asociācijas vadība ir tikusies ar programmas ieviesējas – Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūras – speciālistiem, piedāvājot sadarboties un kopā ar ražotājiem izstrādāt kompleksus risinājumus, lai māju apsaimniekotājs varētu izvērtēt visus iespējamos siltināšanas risinājumus savai mājai. Lai redz, kādus materiālus iespējams izmantot, cik kurš variants var izmaksāt un cik gadus kalpos.
Būvmateriālu tirgotāju asociācijas uzdevums ir strādāt nākotnei, ietekmēt likumdošanas procesus, aizsargājot tirgotāju intereses, norāda M. Misa. „Piemēram, vairums uzņēmēju zina Ministru kabineta noteikumus „Par garantijām komersantu konkurētspējas uzlabošanai”, kuros teikts, ka Latvijas Garantiju aģentūra neatbalsta vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Bet mēs esam tādi paši Latvijas komersanti! It kā nevar atbalstīt tos, kas kaut ko importē... Bet, ja mums vajag labas kvalitātes ceļus, kuros ir granīta šķembas, un Latvijā tādas neražo, kādam jāatrod, no kurienes tās ievest,” uzskata Būvmateriālu tirgotāju asociācijas prezidents. „Jebkuram tirgotājam patīk pārdot Latvijā ražotas preces, ja tās ir. Spilgts piemērs ir SIA „Sakret”, kas tikai 2004. gadā uz franšīzes pamata atvēra sauso maisījumu ražotni Latvijā un ātri iekaroja veikalu plauktus. Tāpat ļoti pieprasīts ir Dobeles „Tenax” putustirols. Tirgotājs pārdod ārzemju preci tikai tad, ja nav kvalitatīva, Latvijā ražota produkta. Tad kāpēc mēs nevaram iegūt garantijas? Tie ir jautājumi, kas mums kopīgi jārisina, aizstāvot tirgotājus.”
