Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Veselības ministrijas padotībā atrodas Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), Zemkopības ministrijas - Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU), Kultūras ministrijas pārziņā ir Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Latvijas Mūzikas akadēmija, Iekšlietu ministrijas pakļautībā darbojas Latvijas Policijas akadēmija, savukārt Aizsardzības ministrijas – pastāv Latvijas Nacionālā Aizsardzības akadēmija.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības departamenta direktore Gita Rēvalde stāsta, ka šāda situācija izveidojusies jau no padomju laikiem – atsevišķas augstskolas atrodas atbilstošās nozares ministrijas padotībā. Piemēram, 1950. gadā ar PSRS Ministru Padomes rīkojumu uz Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes bāzes tika izveidots Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Rīgas Medicīnas institūts. 1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju, bet 2001. gadā – par Rīgas Stradiņa universitāti. “Tādējādi visus šos gadus vienīgā medicīnas augstskola Latvijā ir atradusies veselības nozares atbildīgās ministrijas padotībā,” pašreizējās situācijas vēsturisko rašanos skaidro Oskars Šneiders, Veselības ministrijas Komunikācijas departamenta Preses centra vadītājs.
Tāpat arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte kopš tās dibināšanas ir bijusi nozares ministrijas pārziņā. „Ministrijas kompetences nozares var sekmīgi attīstīties tikai tad, ja kopīgi darbojas ražotāji, politiķi, zinātnieki (reizē augstskolas mācībspēki), studenti – nākamie nozares speciālisti,” jautāta par pastāvošā modeļa efektivitāti, atbild Ilze Slokenberga, Zemkopības ministrijas (ZM) Lauku attīstības departamenta Cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja vietniece.
Pēc vienotas sistēmas netiecas
Pašreizējam izglītības sistēmas modelim ar valsts augstskolu atrašanos sešu, nevis vienas ministrijas kontrolē ir gan savas priekšrocības, gan negatīvas sekas. Augstskolām līdz ar to ir grūtāk piemērot vienotus nosacījumus, piemēram, finansēšanai, ir sarežģītāk īstenot vienotu izglītības politiku, piemēram, noteikt valsts budžeta studiju vietu skaitu un tās sadalīt starp augstskolām, norāda G. Rēvalde.
O. Šneiders atzīmē, ka galvenā šādas sistēmas negatīvā iezīme ir “augstākās izglītības sistēmas administratīvās pārvaldes un finansēšanas plūsmas sadalījums starp vairākām ministrijām”. Taču aptaujātajās ministrijās un augstskolās pašlaik plāna ieviest izmaiņas nav.
“Uzskatām, ka ļoti ierobežotā valsts finansējuma apstākļos, kas pagaidām nevar nodrošināt augstskolas attīstību, augstskolu pāreja pilnīgā IZM pārraudzībā samazinātu iespējas līdzekļu piesaistei ārpus tiešā budžeta finansējuma, t.sk. investīcijām un projektiem. Pēdējās ir ļoti nepieciešamas materiālās bāzes veidošanai atbilstoši šodienas prasībām, pieaugošo ekspluatācijas izdevumu sabalansēšanai uz modernizācijas rēķina,” uzskata LLU rektors. Tāpat arī O. Šneiders norāda, ka kopš Veselības ministrijas izveides brīža - 2003. gada 1. februāra – plāna RSU nodot IZM pārziņā nav bijis.
"Mēģinājumi mainīt LLU pārraudzību no ārpuses ir piedzīvoti vairākas reizes, sevišķi gados, kad valstī notikusi valdību maiņa."
Tiesa, I. Slokenberga atceras vairākas IZM iniciatīvas visas augstskolas, kas ir nozaru ministriju padotībā, pārņemt savā pārziņā, lai veidotu vienotu augstākās izglītības sistēmu. Pēdējais šāds ierosinājums bijis paredzēts 2002.-2005. gada Izglītības attīstības koncepcijā. “Pamatojoties uz šo koncepciju, visas ZM pārziņā esošās profesionālās izglītības iestādes 2004. gadā tika nodotas IZM.” Tolaik ZM neatbalstīja Koncepcijas sadaļu attiecībā uz LLU un profesionālo izglītības iestāžu nodošanu, jo „LLU gatavo speciālistus, kuri nepieciešami ZM kompetences nozaru sekmīgai attīstībai, un tas ir iespējams tikai ciešā savstarpējā sadarbībā”.
I. Slokenberga skaidro, ka varas iestādes atkārtoti šim jautājumam pievērsās 2005. gadā, kad tapa grozījumi Augstskolu likumā, kas paredzēja LLU pārraudzības maiņu. Arī tad ZM neatbalstīja šo ierosinājumu, pamatojot, ka ir izveidojusies laba sasaiste ar izglītību, zinātni un ražošanu.
„Vienmēr esam uzskatījuši, ka augstākās izglītības administrēšanas interesēm ir jābūt saskaņotām ar LLU pārstāvēto nozaru attīstības tendencēm. Šī līdzsvara izjaukšana var radīt augstākās izglītības atrautību no prakses. Līdzšinējās LLU attiecībās ar Izglītības un zinātnes ministriju un Zemkopības ministriju šis līdzsvars ir ievērots. Tāpēc LLU Konvents nesaskata problēmas pašreizējā padotības mehānisma darbībā,” ar sistēmu apmierināts ir arī LLU rektors Juris Skujāns. Viņaprāt, „LLU atrašanās Zemkopības ministrijas pārraudzībā sekmē Latvijas lauksaimniecības augstākās izglītības iekļaušanos ES noteiktajā reglamentācijā, tā var sekmēt atbalsta saņemšanu universitātei”.
LLU rektors gan ir novērojis, ka „mēģinājumi mainīt LLU pārraudzību no ārpuses ir piedzīvoti vairākas reizes, sevišķi gados, kad valstī notikusi valdību maiņa, piemēram, 1999. gada sākumā, 2003. gada pavasarī un 2004. gada sākumā”. Taču pašai universitātei tāds plāns nekad neesot bijis.
Jautāta, vai IZM nepieciešamības gadījumā būtu gatava pārņemt citu ministriju padotībā esošās augstākās izglītības iestādes, G. Rēvalde uzskata, ka vispirms būtu jāizvērtē, ko šāds solis dotu studentiem: “Svarīgāks par atrašanos tā vai cita resora pakļautībā ir izglītības saturs, pieejamība, dažādība atbilstoši ikviena interesēm, spējām un vajadzībām, kā arī – kopējām valsts un tās tautsaimniecības vajadzībām.”
I. Slokenberga LLU atrašanos ZM pārziņā pamato tā: tā ir reģionālā augstskola, tajā studē jaunieši no laukiem, un Latvijas lauku attīstība ir viena no ZM kompetences jomām: “Fakultātes beidzēji galvenokārt strādā Latvijas laukos. Tā kā visi LLU 1. kursa studenti apgūst priekšmetu „Praktiskā lauksaimniecība”, fakultātes beidzējiem ir priekšstats par lauksaimniecības nozari un tās nozīmi. Lielākā daļa fakultātes studentu (7/8) par savu izglītību maksā paši, un tie ir papildu ieņēmumi augstskolas budžetā, kas ir pratusi nodrošināt kvalitatīvas studijas pieprasītās specialitātēs.”
Ministriju nostāja atšķiras
Būtiski ir raudzīties un nodrošināt, lai augstskolu piedāvātās programmas nepārklātos, nedublētos, lai augstākajai izglītībai, tajā skaitā programmu īstenošanai, piešķirtie līdzekļi tiktu izmantoti racionāli, uz valsts finansējuma lietderīgu izmantošanu norāda G. Rēvalde.
Taču, nedaudz ielūkojoties augstākās izglītības iestāžu piedāvāto studiju programmu nosaukumos, paralēlu studiju programmu pastāvēšana, vismaz to līdzība, vairākās augstskolās ir acīm redzama. Piemēram, socioloģiju var apgūt Latvijas Universitātē, RSU, LLU, Daugavpils universitātē un citur.
Kālab nozares izglītības iestādes realizē arī “ne-nozares” studiju programmas? Pamatojot RSU lēmumu izveidot “ne-nozares” fakultātes, O. Šneiders skaidro, ka „atbilstoši Augstskolu likuma 4. panta pirmajā un otrajā daļā minētajam augstskolas ir autonomas izglītības un zinātnes institūcijas, un to autonomija izpaužas tiesībās brīvi izvēlēties izvirzīto un likumam atbilstošo uzdevumu īstenošanas veidus un formas, kā arī atbildībā par augstskolā iegūtās izglītības kvalitāti, mērķtiecīgu un racionālu finanšu un materiālo resursu izmantošanu un demokrātisma principu. Katra augstskola var realizēt likuma 4. panta trešās daļas 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības patstāvīgi noteikt studiju programmu saturu un formas. Tādējādi RSU lēmums izveidot fakultātes (studiju programmas), kas nav tieši saistītas ar medicīnas nozari, atbilst Augstskolu likumā noteiktajiem kritērijiem universitāšu darbībai”.
IZM Augstākās izglītības departamenta direktore uzskata, ka RSU un LLU ar nozari nesaistītu studiju programmu, fakultāšu un citu struktūrvienību izveide ir jāskata kontekstā ar attiecīgās augstskolas kā universitātes attīstības stratēģiju: “Lai sauktos par universitāti, augstskolas centās paplašināt savas darbības jomas, tādējādi uzsākot īstenot arī ar konkrēto nozari nesaistītas izglītības programmas. Savukārt nozares ministrijām pamatā interesē tikai savas nozares speciālisti un ir tikai saprotami, ka pie limitēta valsts budžeta prioritāri tās atbalsta savas nozares studiju programmas.”
"Lai sauktos par universitāti, augstskolas centās paplašināt savas darbības jomas, tādējādi uzsākot īstenot arī ar konkrēto nozari nesaistītas izglītības programmas."
Taču arī “ne-nozaru” studiju programmu finansējuma ziņā ministrijām ir atšķirīga nostāja, kas, visticamāk, ietekmē arī šo visai līdzīgo studiju programmu konkurētspēju. Piemēram, RSU un LLU ir valsts augstskolas, taču to pārvaldošās ministrijas īsteno dažādu politiku “ne-nozaru” studiju programmu atbalstīšanā. Proti, Veselības ministrijas pārstāvis norādīja, ka RSU „šobrīd prioritāra ir no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo studiju vietu skaita palielināšana medicīnas studiju programmās, un ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ Veselības ministrija nav plānojusi vēl papildus finansēt "ne-medicīnas" studiju programmu īstenošanu”. Piemēram, studijas visās RSU Komunikācijas fakultātes studiju programmās tiek finansētas no fizisko vai juridisko personu līdzekļiem. Veselības ministrijas budžetu šo studiju programmu uzturēšana neietekmē, uzsver O. Šneiders.
Lai gan arī LLU Sociālo zinātņu fakultātes bakalaura studiju programmās, kā “Iestāžu un uzņēmumu ārējie sakari” un “Sabiedrības pārvalde”, ir tikai maksas studiju vietas, LLU rektora sniegtā informācija liecina, ka par valsts finansējumu studiju programmā “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija” pilna laika pamata studijās mācās 77 studenti, bet tādā pašā maģistrantūras programmā – 36 studenti, piebilstot, ka “visās pārējās studiju programmās studijas ir par daļēju vai pilnīgu maksu”. Valsts finansētas un daļēji finansētas budžeta vietas ir arī LLU Sociālo zinātņu fakultātes realizētajās maģistra studiju programmās.
J. Skujāns skaidro, ka ZM “neliek šķēršļus arī pārējo studiju programmu atbalstam, jo tās rūpju lokā ir Latvijas lauku vispusīga un ilgtspējīga attīstība visplašākā nozīmē”. Viņš atzīmē, ka LLU jau sen negatavo tikai speciālistus augkopības, lopkopības, veterinārmedicīnas, mežkopības un pārtikas ražošanas nozarei, bet arī citām ļoti plaša spektra nozarēm, kas attīstās Latvijas laukos. “Bez tam Sociālo zinātņu fakultātē mācās tikai aptuveni desmitā daļa no visiem LLU studentiem un lielākā daļa no tiem studē par maksu. Tādējādi studiju programmu attīstība lielā mērā notiek par pašu nopelnītajiem līdzekļiem, aktīvi piesaistot arī finansējumu no ES struktūrfondiem,” programmas finansējuma avotus skaidro J. Skujāns.
Jautāta, kāds varētu būt risinājums gadījumā, ja šīs augstākās izglītības iestādes vēlas “ne-nozares” studiju programmas saglabāt, bet ministrijas līdzekļus tām neatvēl, G. Rēvalde norāda: risinājums jau ir atrasts – no valsts budžeta tiek finansētas nozarei atbilstošās studiju programmas, bet pārējās studenti studē par maksu. “Te ir jāpiezīmē, ka šīs pārējās studiju programmas parasti ir vienā jomā – sociālajās zinātnēs, kurās studē vairāk nekā puse no visiem Latvijas studentiem,” piebilst IZM pārstāve.
Lielākais ieguvums – konkurence?
Līdztekus valsts augstskolām Latvijā darbojas arī virkne juridisko personu dibināto augstskolu. Pēdējos gados ievērojami pieaudzis šo augstskolu piedāvāto studiju programmu klāsts dažādās studiju tematiskajās grupās visās augstākās izglītības pakāpēs, arī doktorantūras studijās.
G. Rēvalde norāda, ka “pastāvot dažāda tipa augstākās izglītības iestādēm, tiek uzturēta veselīga konkurence un potenciālajiem studentiem ir lielākas iespējas izvēlēties savām interesēm un finansiālajām iespējām atbilstošu studiju programmu”.
"Konkurence starp augstskolām pastāv, it sevišķi tā pastiprināsies, samazinoties studējošo skaitam."
Vienlaikus viņa atzīst, ka apgalvojumu par pastāvošās situācijas pozitīvajām sekām veselīgas konkurences nodrošināšanā ne ar kādiem pētījuma datiem pamatot nevar, jo tāda vienkārši nav. Iespējams tikai rezumēt, ka konkurence pastāv un it sevišķi tā pastiprināsies, samazinoties studējošo skaitam. Tādējādi vajadzētu pieaugt arī kvalitātei, secina G. Rēvalde. Bez konkrētu pētījumu pamatojuma katram pašam arī jāspriež, cik kvalitatīva ir izglītība katrā no šīm studiju programmām un vai atšķirīga ministriju pieeja studiju programmu finansēšanā starp augstskolām veicina godīgu konkurenci. Īpaši šogad, kad, domājams, viens no noteicošajiem faktoriem kādas studiju programmas izvēlē reflektantiem būs iespēja studēt par valsts līdzekļiem.
UZZIŅAI
Izglītības sistēmas iedalījums pēc izglītības iestāžu pakļautības
Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola, Biznesa augstskola "Turība", Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskola, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola "Attīstība", Latvijas Kristīgā akadēmija, Baltijas Starptautiskā akadēmija, Sociālo tehnoloģiju augstskola, Rīgas Aeronavigācijas institūts, Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola, Ekonomikas un kultūras augstskola, Psiholoģijas augstskola, Transporta un sakaru institūts, Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle (Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts), Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle (Rīgas Teoloģijas institūts), Rīgas Juridiskā augstskola.
Kultūras ministrija (Latvijas Kultūras koledža), Iekšlietu ministrija (Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža, Valsts Policijas koledža), Aizsardzības ministrija (Valsts Robežsardzes koledža).
Alberta koledža, Juridiskā koledža, Grāmatvedības un finanšu koledža, Biznesa vadības koledža, Kosmetoloģijas koledža, Latvijas Biznesa koledža, Karjeras izaugsmes koledža, Kristīgās vadības koledža.
Labklājības ministrija (Jūrmalas profesionālā vidusskola), Kultūras ministrija (Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola, Daugavpils mūzikas vidusskola, E. Dārziņa mūzikas vidusskola, Em. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola, J. Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola, J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola, Jelgavas mūzikas vidusskola, Liepājas mākslas vidusskola, Rēzeknes mākslas vidusskola, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Rīgas Doma kora skola, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, Ventspils mūzikas vidusskola), Iekšlietu ministrija (Valsts Policijas koledža).
Daugavpils mākslas vidusskola "Saules skola", Dobeles amatu skola, Jelgavas amatu skola, Mālpils profesionālā vidusskola, Valmieras mākslas vidusskola.
Birutas Mageles Starptautiskā stilistu skola, mācību centrs „RIMAN”, Restorānu servisa skola, Rīgas Uzņēmējdarbības tehniskā skola, RSEBAA profesionālā vidusskola „Victoria”, Ventspils Biznesa un informācijas tehnoloģiju vidusskola, starptautiskā CIDESCO ”Rīgas kosmētikas skola”, Baltijas Biznesa koledžas Starptautiskā komerciālā profesionālā vidusskola.
Valstī kopā ir 108 profesionālās izglītības iestādes, IZM padotībā – 79.
Avots: Izglītības un zinātnes ministrija
