Sociālais dienests – katrā pašvaldībā
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka ar šā gada 1. augustu katrā pašvaldībā ir jābūt sociālajam dienestam ar vismaz trīs sociālā darba speciālistiem. No tiem, mazākais, vienam ir jābūt sociālajam darbiniekam. Ja līdz šim katrā pašvaldībā uz 1000 iedzīvotājiem bija nepieciešams viens sociālā darba speciālists (sociālais darbinieks, sociālās palīdzības organizators, sociālais aprūpētājs vai sociālais rehabilitētājs), pašreizējās izmaiņas uzskatāmas par lielu pavērsienu, norāda Labklājības ministrijas (LM) Sociālā darba organizācijas un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Ilze Skrodele–Dubrovska. “Tiekoties ar rajonu sociālā darba koordinatoriem, vēršam uzmanību, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas būtu jāsaglabā esošās sociālā darba speciālistu pieņemšanas vietas. Lai nenotiek tā, ka novada centrā ir viens centrālais sociālais dienests, bet attālākā novada pagastā tā vispār nav, apgrūtinot iedzīvotāju pieeju sociālajai palīdzībai un sociālajiem pakalpojumiem,” skaidro LM speciāliste.
Viņa iedrošina, ka jebkurā gadījumā iedzīvotāji pie sociālā darbinieka var vērsties, neskatoties uz to, vai šim cilvēkam attiecīgajā pašvaldībā ir vai nav deklarēta dzīvesvieta. Likums nosaka, ka palīdzību un pakalpojumus var piešķirt tikai pēc deklarētās dzīvesvietas. Bet vienkārša konsultācija, īpaši, ja cilvēks nonācis krīzes situācijā, ir pieejama ikvienam, jo tas var būt sākums sarežģītas situācijas atrisinājumam.
Trūkst profesionālu sociālo darbinieku
Patlaban sabiedrībā valda liela neapmierinātība ar pašreizējo situāciju. I. Skrodele–Dubrovska stāsta, ka “to vislabāk izjūt tieši sociālie darbinieki. Viņiem pašlaik ir jārisina kompleksas problēmas: jāstrādā ar jaunajām ģimenēm, nepilngadīgām māmiņām, jāpalīdz atrisināt bezdarba problēmas, dzīvokļa un kredīta jautājumi. Turklāt patlaban sociālais dienests ir vienīgā vieta, kur cilvēks bez maksas var iet krīzes situācijā un runāt par sev aktuāliem jautājumiem. Atsevišķos gadījumos ar sociālā dienesta materiālu atbalstu var saņemt psihoterapeita palīdzību”.
Diemžēl Latvijā joprojām trūkst sociālo darbinieku ar augstāko izglītību, kas spētu profesionāli veikt savus pienākumus. Tā, piemēram, statistikas dati liecina, ka 2007. gadā 753 jeb 45,5% darbinieku no pašvaldībās nodarbinātajiem sociālā darba speciālistiem bija atbilstoša izglītība. Tikai 274 (16,5%) darbinieki studēja, lai iegūtu otrā līmeņa augstāko izglītību sociālā darba jomā.
Tā kā līdz 2008. gada janvārim sociālo darbu varēja veikt cilvēki bez attiecīgas izglītības, tas negatīvi ietekmēja pašvaldību iespējas kvalitatīvi palīdzēt iedzīvotājiem, uzskata I. Skrodele–Dubrovska. Lai to risinātu, sākot ar pērnā gada 1. janvāri tiesības veikt sociālo darbu ir tikai tiem speciālistiem, kas ieguvuši otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā. Savukārt tiem, kas ieguvuši pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības jomā, ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus un sociālo palīdzību.
"Sociālajiem darbiniekiem jāsaglabā pacietība, strādājot ar saviem klientiem, kuri daudzos gadījumos ir kļuvuši agresīvāki."
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas lektore Vita Roga uzskata, ka „krīzes laiks nevar ietekmēt sociālo darbinieku profesionalitāti. Var palielināties darba daudzums, bet no tā nedrīkst ciest darba kvalitāte. Raugoties no praktiķa viedokļa, sociālajiem darbiniekiem jāsaglabā pacietība, strādājot ar saviem klientiem, kuri daudzos gadījumos ir kļuvuši agresīvāki”.
Savukārt Dobeles rajona padomes sociālā dienesta vadītāja Monta Freiberga, raksturojot, kā pašreiz mainījušies darba pienākumi, atzīst, „šobrīd sociālajiem darbiniekiem pienākumu ir vairāk, bet naudas – mazāk. Līdz ar to tie ir grūtāk izpildāmi un prasa lielu piepūli”.
Valsts mērķdotācijas
Viena no iedzīvotāju grupām, kam ir ļoti svarīgi saņemt sociālā darba pakalpojumu, ir ģimenes ar bērniem, jo viņi visbiežāk ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. “Tādēļ sociālajos dienestos nepieciešams attīstīt darbu ar ģimenēm, kurās ir bērni. Šis darbs no sociālā darbinieka prasa lielu atdevi un iedziļināšanos, jo viņam uzreiz jāstrādā ar visu ģimeni, nevis tikai ar vienu cilvēku,” uzsver I. Skrodele–Dubrovska.
Tiesa gan, pēc LM speciālistes domām, patlaban šis darbs daļā pašvaldību nav pietiekams un profesionāls. Lai tam piesaistītu profesionālus speciālistus, valsts 2007. gadā piešķīra mērķdotāciju, nodrošinot atalgojuma daļēju finansēšanu (100 latu) tiem sociālajiem darbiniekiem, kuri pašvaldību sociālajos dienestos veic sociālo darbu ar ģimenēm un bērniem. Mērķdotācijas saņemšanai sociālajiem darbiniekiem jābūt likumā noteiktajai izglītībai vai arī jābūt atbilstošas studiju programmas studentam. Tāpat jāstrādā pilns darba laiks.
Lai arī turpmāk tiktu nodrošināts valsts atbalsts sociālo darbinieku atalgojuma daļējai nodrošināšanai no valsts budžeta līdzekļiem, LM pērn izstrādājusi noteikumus par valsts mērķdotāciju apmēru un nosacījumiem sociālo darbinieku amatalgu paaugstināšanai. Pasākuma īstenošanai 2008. gadā valsts piešķīra finansējumu 300 tūkstošu latu apmērā. Maksimālais mērķdotāciju saņēmēju skaits pērn bija 210 sociālie darbinieki.
Kaut gan šogad mērķdotācijām bija plānoti 300 tūkstoši latu, ierobežotā finansējuma dēļ 2009. gadā faktiski pieejami ir tikai 202,5 tūkstoši latu. Tā kā mērķdotāciju saņēmēju skaits šā gada februārī ir aptuveni 215 cilvēki, LM speciāliste pieļauj iespēju, ka atbalsta lielums šogad varētu mainīties. Katrā ziņā ministrijas mērķis ir meklēt risinājumus, kā nodrošināt, lai esošā finansējuma ietvaros mērķdotāciju piešķirtu pēc iespējas plašākam sociālo darbinieku lokam.
Lai saņemtu mērķdotāciju, sociālā dienesta vadība informē pašvaldību par to, cik darbinieki strādā ar ģimenēm, kurās aug bērni. Pēc tam pašvaldība ziņo Sociālo pakalpojumu pārvaldei (SPP) par sociālo darbinieku skaitu, kuriem pienākas mērķdotācija. Pamatojoties uz pieprasījumu, SPP aprēķina mērķdotācijas apmēru un ar pašvaldību slēdz līgumu par mērķdotācijas piešķiršanu.
Vienlaikus I. Skrodele-Dubrovska uzsver, ka papildu materiālajam atbalstam sociālajiem darbiniekiem būtiska ir arī psiholoģiska palīdzība jeb supervīzija, lai novērstu tā saucamo izdegšanas sindromu. Tiesa gan, ne visās pašvaldībās tas tiek sniegts – bieži vien atbalsts netiek pietiekami novērtēts, kā arī tam vienkārši trūkst finansējuma. Tam piekrīt arī V. Roga, norādot, ka „šā brīža situācijā sociālajiem darbiniekiem vairāk par materiālo atbalstu būtu nepieciešams intelektuāls valsts atbalsts (apmācības, kursi)”.
Top grozījumi normatīvajos aktos
Šobrīd aizvien lielāks atbalsts tiek sniegts ģimenēm ar bērniem, nodrošinot viņu pamatvajadzības, piemēram, brīvpusdienas. Ņemot vērā esošo situāciju valstī, LM sadarbībā ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju patlaban strādā pie grozījumiem Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. To mērķis būs noteikt vienreizēju sociālu palīdzību ikvienam, kam tā nepieciešama. Tie, piemēram, varētu būt transporta pakalpojumi.
Tāpat patlaban Valsts kancelejā ir iesniegti grozījumi attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka kārtību, kādā ģimene tiek atzīta par trūcīgu un kā tiek aprēķināts garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsts. Grozījumi paredz atvieglot šā pabalsta piešķiršanu īpaši gadījumos, kad cilvēkam ir parādsaistības. Šobrīd, ja cilvēkam ir parādsaistības, viņam pabalsts nepienākas, kaut gan reāli konkrētajam palīdzības lūdzējam trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu savas un ģimenes visnepieciešamākās vajadzības. Lai šādas situācijas vairāk nepieļautu, grozījumos pašvaldībām ir dotas lielākas iespējas pašām noteikt kritērijus pašvaldības saistošajos noteikumos. Tādējādi pašvaldības varēs profesionāli izvērtēt katra klienta situāciju un izvēlēties labākos risinājumus. Tas gan nenozīmē, ka šī norma tiek izņemta. Tā joprojām ir spēkā, lai novērstu ļaunprātīgos pabalstu pieprasīšanas gadījumus, norāda I. Skrodele–Dubrovska.
"Praksē ir pašvaldības, kuras nelabprāt izmaksā sociālos pabalstus iedzīvotājiem. Tas bieži vien ir saistīts ar šim mērķim nepietiekamo finansējumu."
Viņa stāsta: “Lai gan sociālā palīdzība jāpiešķir atbilstoši normatīvajos dokumentos noteiktai kārtībai, mēs šobrīd saņemam ļoti daudzu iedzīvotāju un sociālo darbinieku zvanus un vēstules, kuros viņi lūdz palīdzēt neskaidrību gadījumā. Tā, piemēram, ministrijas kompetences ietvaros mēģinām risināt situācijas, kad joprojām netiek ievērotas likumā noteiktās normas, jo ir pašvaldības, kuras nelabprāt izmaksā sociālos pabalstus iedzīvotājiem. Tas bieži vien ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu šim mērķim.”
To apstiprina arī Dobeles rajona padomes sociālā dienesta vadītāja M. Freiberga: „Jau šobrīd rajona padomei trūkst līdzekļu likumā noteikto prasību izpildei, īpaši – garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalsta un dzīvokļa pabalsta nodrošināšanai.” Viņasprāt, līdzekļu trūkums vissāpīgāk būs sajūtams pēc tam, kad pašreizējiem bezdarbniekiem beigsies bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiks.
Ir arī pašvaldības, kas grēkoun neievēro likuma normu, novērtējot klienta un viņa ģimenes materiālos resursus – ienākumus un īpašumus. Šādā gadījumā pašvaldības par ienākumiem joprojām uzskata veselu virkni pabalstu, t.sk. bērna kopšanas pabalstu, piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta, bērna invalīda kopšanas pabalstu un citus. Tas nav pieļaujams, jo tā tiek samazināts piešķirtā pabalsta apjoms, uzsver I. Skrodele–Dubrovska. Viņa piebilst, ka “pagaidām vēl nav īpaši palielinājies to ģimeņu skaits, kas vēršas pēc palīdzības sociālajā dienestā. Šāda tendence prognozējama uz vasaras vidu, jo šobrīd tie cilvēki, kas ir kļuvuši par bezdarbniekiem, vēl saņem bezdarbnieku pabalstu”.
