Nemainīgs no dzimšanas līdz kapam
Personas kodu nosaka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, iekļaujot ziņas par personu Iedzīvotāju reģistrā. Tas ir personas identifikators, kas nodrošina personas identifikāciju gadījumos, kad atšķiras, piemēram, uzvārda rakstība vai ir mainītas personas citas ziņas. Ja cilvēks dzīves laikā var mainīt vārdu vai uzvārdu, tad personas kods viņam paliek nemainīgs – to nevar pasūtināt vai mainīt kā automašīnas numuru.
Personas koda algoritms ir nodots Latvijai kā Dānijas valdības dāvinājums kopā ar iepriekšējo Iedzīvotāju reģistra informācijas sistēmu un to ieviesa, sākot Latvijas iedzīvotāju uzskaiti un reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā 1992. gadā.
Iedzīvotāju reģistra personas kods ir vienota 11 ciparu rinda. Personām var sakrist pēdējie pieci vai pirmie seši cipari, taču tas neko nenozīmē, jo personas kodu nosaka 11 cipari. Latvijā nav cilvēku, kuriem būtu vienādi visi 11 cipari. Tātad – personas kods ir tikpat unikāls kā cilvēka seja: otru tieši tādu neatrast.
Personas kods oficiālās publikācijās: problēma?
Oficiālais laikraksts „Latvijas Vēstnesis” publikācijas, kuru saturā ietverti arī personu kodi, publicē divās sadaļās: Ministru kabineta rīkojumos par pilsonības piešķiršanu un sludinājumu daļā (piemēram, uzaicinājumi uz tiesu, laulību līgumi, mantojuma lietas u.c.). Pienākumu publicēt šādas kategorijas publikācijas laikrakstam nosaka tiesību akti. Piemēram, Ministru kabineta pieņemtie akti (t. sk. rīkojumi par pilsonības piešķiršanu) tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā oficiālajā preses izdevumā saskaņā ar likumu "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".
Valsts SIA „Latvijas Vēstnesis” salīdzinoši regulāri saņem iedzīvotāju pretenzijas par personas kodu publiskošanu laikraksta elektroniskajā versijā, tādēļ, izprotot problēmas būtību, tas pērn vērsies Datu valsts inspekcijā, lai aktualizētu jautājumu un noskaidrotu, kā rīkoties.
„Šobrīd, nosaucot tikai personas vārdu un uzvārdu, pilnībā zustu publikācijas jēga,” problēmas būtību ilustrē VSIA „Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja Daina Ābele. Ja, teiksim, publicētajā uzaicinājumā uz tiesu būtu minēts tikai vārds un uzvārds - Jānis Kalniņš, tad kurš no daudzajiem Latvijas Jāņiem Kalniņiem uz tiesu lai iet? Personas kods ir instruments, kā var identificēt konkrētu personu. Iespējamais nākotnes risinājums varētu būt personu identifikācijas kartes, kuru numuri nenorādītu nekādu personisku informāciju par cilvēku (t. sk. dzimšanas datus, ko atspoguļo personas koda pirmā daļa un kas, iespējams, arī ir pretenziju pamatā). Šāda iecere nav jaunums. Latvijas valstij varbūtējais risinājums un vispār tā nepieciešamība vēl ir diskusiju stadijā.
Tā kā oficiālais laikraksts ir valsts deleģētās funkcijas pildītājs, iepriekšminētais problēmjautājums prasa izvērstu un kompetentu analīzi valsts līmenī. Savukārt pašreizējās situācijas novērtējumā viedokļi ir atšķirīgi.
Kontroles mehānisma trūkums
Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15. pants noteic, ka datu subjektam ir tiesības iegūt visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, turklāt viņam ir tiesības iegūt informāciju par tām fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras noteiktā laikposmā ir saņēmušas informāciju par viņu. „Publicējot personu datus laikrakstā un tā elektroniskajā versijā, „Latvijas Vēstnesis” zaudē iespēju kontrolēt šo procesu,” uzskata „Lursoft” prezidents Ainars Brūvelis. Viņš uzsver, ka vismuļķīgākais būtu jebkādu valstisku informāciju slēpt, bet tai pašā laikā ir jāsakārto mehānisms, kā aizsargāt fizisko personu datus.
Tātad šobrīd situācija ir šāda: Ministru kabinets, Uzņēmumu reģistrs un citas valsts iestādes likumos noteiktajā kārtībā sniedz laikrakstam „Latvijas Vēstnesis” informāciju publicēšanai, attiecīgajos gadījumos iekļaujot tajā arī personas datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, arī mājas adresi). „Latvijas Vēstnesis” informāciju drukā un piedāvā arī elektroniski, bet nespēj kontrolēt, kas šo informāciju saņem.
"Personas kods ir tikpat unikāls kā cilvēka seja: otru tieši tādu neatrast."
„Latvijas Vēstnesim” nav reālas iespējas atbildēt datu subjektam, kādas fiziskas un juridiskas personas par viņu ir saņēmušas informāciju, izmantojot laikraksta drukāto vai elektronisko versiju. Kā uzskata A. Brūvelis, tas nozīmē, ka Fizisko personu datu aizsardzības likums ir pārkāpts. „Problēma nav vide, bet kontroles mehānisms. Arī „Lursoft” rīcībā ir plašas datubāzes, bet mēs varam kontrolēt un atbildēt, kas ir skatījis attiecīgās personas datus. Lai iegūtu jebkādu informāciju „Lursoft” sistēmā, personai ir jābūt reģistrētai, turklāt reģistrēšanos rūpīgi kontrolējam, un dati par konkrētā sistēmas lietotāja pieprasījumiem glabājam īpašās „Lursoft” datubāzēs. Protams, tas prasa ļoti lielus papildu ieguldījumus, jo pieprasījumu datubāzes satur desmitiem un pat simtiem miljonus ierakstu, ar to tās ir daudzkārt lielākas nekā paši reģistri. Tomēr mums šī pieprasījumu datubāze ir vajadzīga, lai ievērotu likumu,” „Lursoft” pieredzi un darbības principus skaidro A. Brūvelis. „Savukārt „Latvijas Vēstnesis”, nekontrolējot informācijas plūsmu, nevienā brīdī nevar atbildēt, ka, piemēram, Jāņa Kalniņa personas datus, kas publicēti laikraksta trešās lapas sestajā rindiņā, skatījis Andris vai Juris. Tāpat šādu informāciju nevar gūt arī par publikācijām izdevuma „Latvijas Vēstnesis” elektroniskajā versijā.”
Ko darīt „Latvijas Vēstnesim”? Pēc A. Brūveļa ieteikuma, laikraksts varētu sekot Igaunijas piemēram, izdodot tikai vienu valsts oficiālā laikraksta papīra versiju un pārējiem interesentiem informāciju nodrošinot elektroniski ar autorizētu pieeju. Viņaprāt, izdodot laikrakstu 4000 eksemplāru metienā, ir neiespējami precīzi kontrolēt, kas to lasa, jo būtu pārlieku sarežģīti nodrošināt, ka pasūtīto laikraksta versiju saņem tikai konkrētais abonents un, dodot avīzi palasīt kaut sievai, šis cilvēks to reģistrē īpašā žurnālā, lai katrs informācijas lietotājs būtu uzskaitīts.
„Pats galvenais: vispirms būtu maksimāli jāierobežo publiskošanai nododamā informācija. Piemēram, nav nekāda pamata publiskot jaundibināto uzņēmumu īpašnieku mājas adreses. Valstij būtu jāiet mūsdienīgs ceļš un informācija jāpublicē tur, kur tā rodas: Ministru kabineta rīkojumi vienuviet, notariātu informācija citur, nodrošinot iespēju kontrolēt, kas uzzina konkrētās fiziskās personas datus. „Latvijas Vēstneša” misija būtu saišu un norāžu kopa, kur katru interesējošo informāciju atrast. Tā gan ietaupītos valsts līdzekļi, gan tiktu respektēta fizisko personu datu aizsardzība,” uzskata „Lursoft” prezidents.
Pārmetumi. Pēc būtības vai ar zemtekstu?
„Lursoft” prezidenta A. Brūveļa atziņa, ka „Latvijas Vēstnesis” nevar kontrolēt un uzskaitīt visus tos, kas lasa un izmanto oficiālā laikraksta papīra un elektronisko versiju, ir trāpīga. Šādam situācijas novērtējumam piekrīt arī VSIA „Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja D. Ābele, tiesa, noraidot nepilnīgo informāciju par Igaunijas piemēru: „Precizējot viņa teikto, to tomēr nevar arī Igaunijā, kurā oficiālais laikraksts tiek drukāts nevis vienā, bet vēl aizvien vairākos simtos eksemplāru un turklāt tiek arī abonēts.”
D. Ābele norāda: „Jāpiekrīt arī tam, ka šādu kontroles mehānismu izveidošana prasa ļoti lielus papildu ieguldījumus, un patlaban šādu sistēmu var atļauties veidot tikai „Lursoft”, kura datubāzēs vēsturiski radušos monopoltiesību dēļ apkopota ievērojama daļa valstij piederošas informācijas, tai skaitā arī par fiziskām personām, kura tiek „pakota” un/vai tirgota par monopolcenām – tai skaitā arī valsts iestādēm un uzņēmumiem. Likumu var traktēt divējādi – pēc burta un pēc gara. Likuma mērķis tomēr ir aizsargāt fiziskās personas privātumu. Mani kā datu subjektu neapmierina iespēja tikai gūt ieskatu par to, kas pieprasījis informāciju par mani. Protams, tas būtu nepatīkami, ja mani draugi Andris vai Juris no publikācijas „Latvijas Vēstnesī” uzzinātu, ka esmu dzimusi 1957. gadā, nevis 1967. gadā, kā to visu laiku viņiem stāstīju. Tomēr daudz nepatīkamāk bija uzzināt no kādas bankas karšu pārdošanas menedžera, ka informāciju par manu personu komercbankai sagatavo un piegādā „Lursoft” un es nevaru kontrolēt, kā šie dati tiek izmantoti. Tāpēc Brūveļa kunga diezgan svētulīgā moralizēšana par likuma ievērošanu mani nedaudz pārsteidz. Es kā fiziska persona justos daudz vairāk aizsargāta, ja pirms manu datu tirgošanas man tiktu prasīta atļauja to darīt.”
"Informācijas avotu decentralizācija neattaisnojas nevienā gadījumā."
Daina Ābele
„Latvijas Vēstnesis” uzsver, ka tā darbība pamatojas uz tiesību normām, taču vienlaikus tas izprot iedzīvotāju pretenziju būtību, par kurām informēta Datu valsts inspekcija. Darbībā nav fiksēta pretruna ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu, taču, iespējams, šī situācija ilustrē to, cik aktuāla ir diskusija par personas koda pielietojamību publiskajā telpā.
Savukārt par varbūtējiem nākotnes risinājumiem, lai vienlaikus gādātu par sabiedrības interesēm (nodrošinātu iedzīvotājiem ērtu pieeju oficiālajai valsts informācijai) un sabalansētu potenciālo risinājumu ar valsts līdzekļu taupīšanu un fizisko personu datu aizsardzību, D. Ābelei ir atšķirīgs redzējums: „Nevaru piekrist apgalvojumam, ka valstij būtu jādecentralizē oficiālās informācijas iegūšanas avoti – tas ir pretrunā arī ar vispārīgām tendencēm Eiropā. Šāda decentralizācija neapšaubāmi sekmētu IT uzņēmumu biznesu, bet ievērojami apgrūtinātu valsts iedzīvotāju iespēju iegūt valsts informāciju vienuviet, t. i., pretrunā „vienas pieturas aģentūras” principam. Patlaban nepieciešamību publiskot dažāda veida informāciju nosaka ap 200 normatīvo aktu. Ja šī informācija tiktu sadrumstalota pēc tās publiskotājiem, tā būtu jāmeklē aptuveni 70 dažādos informācijas avotos. Šādas pieejas lietderība būtu jāvērtē gan no indivīda interešu viedokļa, gan arī no valsts interešu, tai skaitā – ekonomisko iespēju viedokļa. Esmu pārliecināta, ka informācijas avotu decentralizācija neattaisnojas nevienā gadījumā.”
Inspekcijas skaidrojums
Arī Datu valsts inspekcija ir saņēmusi sūdzības par oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" publicētajiem fizisko personu datiem. Tomēr inspekcija neatzīst, ka velns ir tik melns, kā viņu mālē – „Latvijas Vēstnesis” likumu nepārkāpj.
Kā skaidro Datu valsts inspekcijas Drošības daļas vadītājs Mārtiņš Indāns, personas datu publicēšana Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē ir personas datu apstrāde, tādējādi to, protams, ir atļauts veikt tikai likumā norādītajos gadījumos. Saskaņā ar likuma 7. panta 3. punktu daļu publicējamās informācijas, ieskaitot personas datus, laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" nosaka likums "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" un citi normatīvie akti. Taču VSIA "Latvijas Vēstnesis" var publicēt personas datus, ja pastāv arī kāds cits no likuma tiesiskajiem pamatiem, uzsver M. Indāns.
Uz jautājumu, vai "Latvijas Vēstnesis" pārkāpj Fizisko personu datu aizsardzības likumu, nenodrošinot mehānismu, kā kontrolēt, kas šos datus ir saņēmis, M. Indāns atbild: “Fizisko personu datu aizsardzības likuma 9. panta trešās daļas 2. punkts noteic, ka datu subjektu var neinformēt, ja datu subjektu informēšana prasa nesamērīgas pūles vai ir neiespējama.” Un laikraksta „Latvijas Vēstnesis” gadījums ir tieši šāds.
Tai pašā laikā M. Indāns atgādina, ka Fizisko personu datu aizsardzības likuma 20. pants paredz datu subjektam tiesības pārsūdzēt Datu valsts inspekcijā pārziņa atteikumu sniegt likumā minēto informāciju. Likuma 15. pants nosaka: datu subjektam ir tiesības iegūt informāciju par tām fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras noteiktā laikposmā no pārziņa ir saņēmušas informāciju par šo datu subjektu. Šo un citu informāciju datu subjektam ir tiesības mēneša laikā no attiecīga pieprasījuma iesniegšanas dienas, bet ne biežāk kā divas reizes gadā, saņemt bez maksas un rakstveidā.
Tāpat likums noteic, ka datu subjektam ir tiesības pieprasīt, lai viņa personas datus papildina vai izlabo, kā arī pārtrauc to apstrādi vai iznīcina tos, ja personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi iegūti vai arī tie vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim. Ja datu subjekts var pamatot, ka personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi iegūti vai arī tie vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim, pārziņa pienākums ir nekavējoties novērst šo nepilnību vai pārkāpumu un par to paziņot trešajām personām, kas iepriekš ir saņēmušas apstrādātos datus. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 32. pants saka: „Ja, pārkāpjot šo likumu, personai nodarīts kaitējums vai radīti zaudējumi, tai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.”
