Cerības lielākas nekā atbalsts
Tomēr sākotnējās cerības par Baltijas valstu ātru de iure atzīšanu tik drīz nepiepildījās. Antantes valstis jau Parīzes miera konferencē 1919. gadā sāka realizēt pretrunīgu politiku un runāt par Baltijas zemju piederību Krievijas impērijai. Tika aizstāvēta vienotas Krievijas ideja, uzsverot, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarību jāizlemj Satversmes sapulcei pēc boļševiku gāšanas. Anglija, kas nevēlējās, lai Baltijā nostiprinās Krievija un Vācija, vairāk vai mazāk atbalstīja šo tautu neatkarības centienus, bet Francija un ASV Baltijas valstu neatkarību uzlūkoja skeptiski, vairāk paužot labvēlību vienotai Krievijai. Tā bija krasa atkāpšanās no iepriekš deklarētās tautu pašnoteikšanās principa.
"Sākotnējās cerības par Baltijas valstu ātru de iure atzīšanu tik drīz nepiepildījās - Antantes valstis jau Parīzes miera konferencē 1919. gadā sāka runāt par Baltijas zemju piederību Krievijas impērijai."
Toreizējās Igaunijas koalīcijas valdības vadītāja Jāna Tenissona (Jaan Tõnisson) miera sarunu uzsākšana ar Krieviju bija riskants un sarežģīts solis. Tomēr jau 1919. gada septembra vidū Tallinā notika Baltijas valstu 1. konference, kurā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas premjerministri un ārlietu ministri uzskatīja par nepieciešamu uzsākt sarunas ar Krieviju. Rietumu lielvalstis šādu soli nosodīja un draudēja ar sankcijām Baltijas valstīm. Francija Igaunijai draudēja pat ar Tallinas ostas blokādi, caur kuru Igaunija tolaik saņēma ārvalstu palīdzību. Ar Tartu miera līguma parakstīšanu 1920. gadā Igaunijas neatkarību de iure atzina Padomju Krievija un uz visiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Igaunijas teritorijām.
Rietumvalstis maina attieksmi
Rietumu lielvalstīm pakāpeniski nācās mainīt savus uzskatus Baltijas valstu neatkarības jautājumā. Kad tām zuda cerība uz vecās Krievijas atjaunošanas iespējamību un Padomju Krievijas pastāvēšana bija realitāte, attieksme tika mainīta. Mainījās arī līdz šim skeptiskās Francijas attieksme pret Baltijas valstīm, un tā 29. decembrī izsūtīja visām Antantes valstīm notas ar ierosinājumu atzīt Igaunijas un Latvijas neatkarību de iure. Pozitīva attieksme pret Baltijas valstīm bija arī Itālijai. Tās ārlietu ministrs Karlo Sforca paziņoja, ka ir gatavs uzņemties iniciatīvu šo valstu pilnīgas atzīšanas jautājumā. Jaunajā situācijā jau 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome piecu valstu sastāvā – Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija – atzina Igaunijas un Latvijas neatkarību de iure. Pieņemtais lēmums bija ļoti svarīgs Igaunijai, jo ievadīja plašu valsts starptautisku atzīšanu.
Igaunija uzskatīja, ka pozitīvu lomu tai spēlēja arī 1920. gada 2. februārī noslēgtais Tartu miera līgums ar Padomju Krieviju. Kaut arī Krievija daudzkārt nepildīja šā līguma noteikumus, pat pēc vairākiem gadiem Igaunija uzskatīja miera līguma noslēgšanu par savlaicīgu un vajadzīgu. Tartu miera līguma 10. gadadienā Jānis Tenissons (Jaan Tönisson) rakstīja: „Lai pilnīgi izprastu Tartu miera līguma nozīmi, mūsu cilvēkiem vajag tikai iedomāties, kas būtu noticis ar mūsu tautu, valsti, mums visiem, ja Tartu miera līgums vispār nebūtu noslēgts? To ir grūti pat iedomāties.” Arī Padomju Krievija vēl 1935. gadā uzvēra šā miera līguma lielo nozīmi, uzturēja draudzīgas attiecības ar Igauniju, kas raksturojās ar ārlietu ministru vizīšu apmaiņu.
Uzspiestais miera līgums
Diemžēl attieksme drīz mainījās: jau 1939. gadā Savienības diplomāti sāka pārmest Igaunijai par neatkarības cīņu pārlieku cildināšanu. Pēc viņu uzskatiem viss esot bijis citādāk – Padomju Krievija Igaunijai un citām Baltijas valstīm neatkarību esot vienkārši uzdāvinājusi. Igaunijas delegācija 1939. gada rudenī ieradās Maskavā, lai parakstītu uzspiesto Padomju Krievijas un Igaunijas savstarpējās palīdzības paktu. Sekoja incidenti Tallinas ostā ar Igaunijas lidmašīnu apšaudi un Padomju armijas bāzu izvietošanu Igaunijā. Tas pamatīgi iedragāja noslēgtā Tartu miera līguma pamatnoteikumus.
"Kad Rietumu valstīm zuda cerība uz vecās Krievijas atjaunošanas iespējamību un Padomju Krievijas pastāvēšana bija realitāte, attieksme tika mainīta."
Pēc Otrā pasaules kara Padomju Igaunijā Tartu miera līgums tika formulēts kā „mierīgās līdzāspastāvēšanas” pirmais līgums. Igaunijas vēsturnieki vēlāk to formulēja citādāk, uzsverot, ka toreizējai Maskavai Tartu miera līgums nozīmēja tikai tālākas ekspansijas turpināšanu ar citiem līdzekļiem.
Krievija atzīst tikai robežlīgumu
Tad nāca atmodas un dziesmotās revolūcijas laiks. Igaunijas parlaments (Riigikogu) atjaunoja savu valstisko neatkarību ar pamatdomu, ka Igaunijas un Krievijas attiecības jaunajos apstākļos turpinās balstīties uz 1920. gadā noslēgtā Tartu miera līguma nosacījumiem, tajā skaitā attiecībā uz robežjautājumiem. Arī šoreiz notikumi risinājās pavisam citādi. Toreizējais Krievijas sūtnis Igaunijā Aleksejs Gluhovs 2000. gada februārī protestēja pret Tartu miera līguma 80. gadadienas pārāk lielu politisku cildināšanu. Viņš teica: „Līgums ir vēsturē aizgājis notikums, kas būtu jāpēta vēstures pētniekiem, nevis politiķiem.” Pēc A. Gluhova domām, jau 1940. gada vasarā šis miera līgums bija faktiski un juridiski novecojis. Tartu miera līguma robežjautājumu skaidri un viennozīmīgi atrisināja toreizējais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins, 1994. gadā apmeklējot Igaunijas - Krievijas Pečoru robežpunktu. Tur B. Jeļcins ar viņam raksturīgo bravūru paziņoja, ka Krievija negrasās nevienam atdot ne pēdu no savas tagadējās teritorijas. Uz to laiku Krievija jau bija ierīkojusi 15 jaunus robežpunktus.
Attiecībā uz robežjautājumu, Igaunijas politiķi ir izdarījuši vairākas atkāpes. To iesāka premjers Andres Tarands (Andres Tarand), kurš 1994. gada 16. decembrī Helsinkos paziņoja, ka Igaunija robežjautājumos ir gatava uz kompromisiem. Vēlāk, 1996. gadā, tiekoties ar Jevgēniju Primakovu, premjers Sīms Kallas (Siim Kallas) principā atzina Igaunijas - Krievijas robežlīgumu, kurā par Tartu miera līguma noteikumiem vairs nekas nebija minēts.
