Ģenerālis AIVARS STRAUME,
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieks no 1997. – 2005. gadam:
"Vēl līdz šim brīdim atceros – kad 1973. gadā pirmo reizi pārkāpu ugunsdzēsēju daļas slieksni un gāju iekšā, sapratu, ka tas ir mans darbs. Man patika atmosfēra, patika, ja tā var teikt, smakas, kas raksturīgas tikai ugunsdzēsēju depo – dūmi, eļļa, benzīns, tā visa sajaukums. Toreiz vēl paši gatavojām ēst, tagad jau arī tā dara, un šī ēdiena smarža kopā ar citām…
Mans ceļš ugunsdzēsībā attīstījies veiksmīgi. Ļoti svētīgi, ka dabūju kārtīgi pastrādāt par ugunsdzēsēju, vēlāk vecāko ugunsdzēsēju, nodaļas komandieri, daļas priekšnieku un tā tālāk. Braucu uz ugunsgrēkiem un darīju reālu darbu. Pabeidzu nodaļas komandieru sešu mēnešu apmācības kursus un, kad Ķengaragā atklāja Mācību centru, biju pirmajā izlaidumā. Pēc tam pabeidzu vienpadsmit mēnešu kursus, dabūju jaunākā leitnanta dienesta pakāpi. Atceros tā, it kā tas būtu noticis tagad – kad dabūju jaunāko leitnantu, gāju un skatlogā skatījos, kā tur var ieraudzīt to mazo zvaigznīti, vai nu visi redz.
"Bija brīvvalsts laiks, un es sapratu, ka ļoti daudz speciālistu aizgājuši projām, tāpēc, ja nebūs savas skolas, arī dienestam nebūs nākotnes."
Tālāk bija vada komandiera, inspektora amats. Iestājos un pabeidzu skolu Ļeņingradā, tad mani pierunāja iestāties skolā Maskavā. Sekoja piedāvājums kļūt par Mācību centra priekšnieku. Kad sāku strādāt Mācību centrā, radās dažādas idejas, kādā veidā to attīstīt. Bija brīvvalsts laiks, un es sapratu, ka ļoti daudz speciālistu aizgājuši projām, tāpēc, ja nebūs savas skolas, arī dienestam nebūs nākotnes. Bija dažādi varianti, kādā veidā šo apmācību organizēt – izveidot atsevišķu ciklu pie Rīgas Tehniskās universitātes, otrs variants – pie Policijas akadēmijas. Tomēr nolēmām, ka skolai jābūt pie ugunsdzēsības dienesta, tātad pie Mācību centra. Un tā mēs to veidojām. Tas bija kolosāls laiks. Faktiski šo skolu veidojām ne no kā, akumulējām savu pieredzi, skatījāmies no citiem. Tad, 1994. gadā, radās iespēja aizbraukt uz Zviedriju, un tur arī sākām vērot, kas un kā.
Kad kļuvu par skolas, tajā laikā vēl Mācību centra, priekšnieku, pat mana uzvedība mainījās. Tu nevari būt tāds, kāds esi daļā, jo tur ir cits darbs. Tev jābūt audzinātājam, jo tu sagatavo nākamos virsniekus, ugunsdzēsējus. Katrs darbs uz cilvēku atstāj iespaidu. Gaidu, kas ar mani notiks tagad, kad esmu kļuvis par ģenerāli. Ceru, ka nekas slikts, taču jebkurš sasniegums cilvēkam liek mainīties. Un pārmaiņām noteikti jābūt uz augšu. Arī mūsu Ugunsdrošības tehniskā skola tagad pilnveidojas. Uzskatu, ka skola ir dienesta pamats, jo tajā gatavojam nākamos dienesta priekšniekus, pulkvežus, ģenerāļus. Pēc tehniskās skolas priekšnieka kļuvu par valsts dienesta priekšnieku. Taču jāsaka – man absolūti nebija tādas domas, gluži pretēji, pāris mēnešus pirms tam bija pavisam citi plāni, pat aiziešana no dienesta. Jaunais amats nāca saistībā ar Talsu traģēdiju. Piedāvāja, un atteikums faktiski nebija iespējams. Manuprāt, es ļoti ātri iejutos. Bet toreiz šeit viss burtiski mainījās. Arī cilvēku likteņi. Kurš aizgāja pavisam, kurš pārvirzījās. Ja tā var teikt, samaisījās kā kārtis.
Faktiski 90. gadu vidū dienestā notika paaudžu maiņa, un tagad tā ir beigusies. Nesaku, ka visiem ir pilnīga izglītība, bet tā ir tāda, kādu mēs toreiz varējām dot. Tagad skolā ir trīs gadu apmācība, kādreiz bija vienpadsmit mēneši. Daudzi mani kursanti tagad ir priekšnieki, viņiem bija vienpadsmit mēnešu kursu izglītība, bet viņi mācās. Iestājušies universitātēs, pilnveidojas. Nodaļās, brigādēs "pie stūres" ir ļoti daudz jauno, un viņi pavisam citādi skatās uz lietām. Tāpat dienestā ir palikuši kadri ar Ļeņingradas un Maskavas izglītību. Lai kļūtu par inženieri, man trīs gadus bija jāmācās Ļeņingradā un piecus Maskavā. Vienalga, kāds biji, bet tajos astoņos gados kaut ko iemācīja. Tiem, kuri mācījās agrāk, ir fundamentāla izglītība. Viņi arī pašlaik ir pie dienesta vadības stūres, daudz tādu ir centrālajā aparātā.
"Nav noslēpums, ka aldziņas mums ir ļoti mazas, bet kadri – pietiekami labi sagatavoti, tādēļ pieprasīti speciālistu tirgū. Un man nav tiesību viņus aizturēt. Labi, var apelēt pie patriotiskām jūtām, bet, ja viņi saka, ka mājās ir ģimene, bērns, kuram jāiet skolā, un viss maksā naudu… grūti."
Centrālais aparāts stratēģiski ir ļoti svarīgs, jo mēs prognozējam nākotni, virzām uz to. Savukārt jaunie iegūst pieredzi, ko var iegūt tikai, strādājot amatos, – dzīves pieredzi neviena skola neiedos. Vienīgā problēma man kā dienesta priekšniekam tagad rastos, ja daudzi kadri aizietu projām. Nav noslēpums, ka aldziņas mums ir ļoti mazas, bet kadri – pietiekami labi sagatavoti, tādēļ pieprasīti speciālistu tirgū. Un man nav tiesību viņus aizturēt. Labi, var apelēt pie patriotiskām jūtām, bet, ja viņi saka, ka mājās ir ģimene, bērns, kuram jāiet skolā, un viss maksā naudu… grūti. Ja daudzi aizies prom, var iznākt tā, ka dienestā vajadzēs ņemt nespeciālistus, un tas ir bīstami. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir profesionāls dienests, kurā jāstrādā speciālistiem.
Ja atskatāmies pagātnē, uz padomju ugunsdzēsību, nekādā ziņā nevar teikt – tad bija labāk vai sliktāk. Protams, negribētu atgriezties 80. gados, kad ugunsdzēsējus ķērām uz ielas, lai tikai kāds nāk strādāt. Bija ugunsdzēsēji, kuri stāvēja un pīpēja, kamēr citi dzēsa ugunsgrēku. Protams, viņi arī kaut kādā veidā piedalījās un bija dažādi, arī alkohola lietotāji, bet atlaist viņus nevarējām, jo tad vispār nebūtu, kas strādā. Nevarēja izmest cilvēku, kurš dzēra, jo neviens cits nenāca. Tie bija ārprātīgie juku laiki. Diennaktīm negājām mājās – naktīs dzērājus audzinājām, ja gribēja savā daļā kārtību. Tikko kādu atlaid, uzreiz ir nekomplekts, bet tas, ko paņem vietā, ir vēl sliktāks. Ceru, ka neatgriezīsimies pie tādiem laikiem, taču, ja tuvākajā nākotnē nekas nemainīsies, rezultāts var būt līdzīgs. Neprasām, lai paaugstina algas, vienkārši gribam, lai samaksā to, kas pienākas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.
Runājot par ugunsgrēka slēpšanu, kā bija padomju gados, tas ir pret manu pārliecību, jo, tikai zinot reālo situāciju, var pieņemt lēmumus un dot uzdevumus. Nekad neslēptu ugunsgrēkus, lai pievilcīgāk izskatītos valdības acīs. Nekad to nedarīšu, bet jāsaka – tajos laikos tiešām tā bija. Piemēram, Proletāriešu rajonā (tagadējā Vidzemes priekšpilsētā), kad sāku strādāt, skaitījās kādi divdesmit ugunsgrēki gadā. Nedēļā tā varētu būt, bet ne jau gadā. Visus ugunsgrēkus uzdeva par maznozīmīgiem, bet tā bija padomju sistēma, kad vajadzēja valdībai parādīt, ka mums ar katru gadu uzlabojas stāvoklis, jo no tā daudz kas bija atkarīgs. Atceros, dzēsām Centrāltirgus paviljonu, brauc ministri un saka: ja pusstundas laikā virs Rīgas nepazudīs dūmi, tad jūs visus noņems no darba.
"Nekad neslēptu ugunsgrēkus, lai pievilcīgāk izskatītos valdības acīs. Nekad to nedarīšu, bet jāsaka – tajos laikos tiešām tā bija."
Esmu piedalījies pietiekami daudzu ugunsgrēku dzēšanā un ieguvis lielu pieredzi. Nāk prātā gadījums – atbraucam uz divstāvu māju, tā kādreiz piederējusi lielam saimniekam, ejam klāt – sāk šaut kā no ložmetēja. Mēs gar zemi. Tikko paceļ galvu, atkal šauj. Izrādās, viņš sienā bija iemūrējis veselu patronu arsenālu, un tā mēs tur gulējām grāvī. Vēl viens notikums – ieskrienam iekšā ar stobriem, dzēsīsim, bet tur priekšā – viens pakāries. Mēs atpakaļ, bet tad nu tomēr iesim skatīt, kas tur ir, – puikas pakāruši izbāzni. Ar tiem ugunsgrēkiem tā ir. Man piezvana, bet sieva uztraukusies: kur brauksi, kas noticis? Un tad sāk: tu esi priekšnieks, kur tev jābrauc, visu laiku mani mēģina atrunāt, bet es jau saprotu, ka viņa uztraucas. Saku: netraucē, jo, kamēr ģērbjos, jau domāju, kādus lēmumus pieņemt. Jā, risks vienmēr pastāv, bet varbūt tas dažus ugunsdzēsēju arodam arī piesaista. Grūti pateikt, kas tieši piesaista mani. Tā ir vīrišķīga profesija, es mīlu savu darbu. Tagad gan vairāk iznāk strādāt kabinetā, staigāju pa Saeimu, Ministru kabinetu, ir citas funkcijas. Tomēr ģenerāļa dienesta pakāpe uzliek papildu atbildību, jo ģenerālis man pirmām kārtām asociējas ar to, ka ne jau visu tagad varu un drīkstu, taču, ja ir iedota vara, iespēja jāizmanto, lai vēl vairāk darītu dienesta labā. Nemaz nevajag būt politiķim, lai cilvēkiem darītu labu. Uzskatu, ka neatkarīgi no ieņemamā amata un dienesta pakāpes mēs visi esam ugunsdzēsēji, un, ja tas būs nepieciešams, atradīsimies notikuma vietā un pildīsim uzticētās funkcijas. Ugunsdzēsēji ir cilvēki, kas dara daudz laba, jo cilvēka glābšana ir viņu prioritāte. Ugunsdzēsēji ir vajadzīgi pie jebkuras varas, un tos nevajadzētu jaukt politikā. Arī neatkarības atgūšanas smagākajā laikā viņi pildīja savus pienākumus, neskatoties uz to, kas un kur notika. Kurš tad dzēsa, piemēram, mašīnas uz Brasas tilta, pie Iekšlietu ministrijas apšaudes laikā? Ugunsdzēsēji neiesaistās politiskajās kaislībās, viņi dara to, kas vajadzīgs, neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas, jo galvenais ir cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība."
* Matule S., Rudzīte D., Žaimis I. „Ugunsdzēsība Rīgā 800 gados”. Izdevis: Likuma Vārdā, 2001.
