Cita valsts, citi tikumi un likumi
Vispirms jau tam, ka, neraugoties uz vienoto tirgu un valūtu, aizdevumu ņemšanai joprojām noteicošā ir katras EEZ valsts atšķirīgā likumdošana. Tas ietekmē gan dažādus kredīta noformēšanas elementus, gan arī procentu likmes lielumu un – kas ir ļoti svarīgi – patērētāju tiesību aizsardzības jautājumus. Tādēļ pirms aizdevuma ņemšanas noteikti jāiepazīstas ar tās valsts likumdošanu, kurā tiek kredīts ņemts, un jānoskaidro, pēc kuras valsts likumiem tiks izskatīti strīdus gadījumi.
Jāiepazīstas ar starptautiskajām privāttiesībām, kuras ir pamatā konvencijām, parauglikumiem un tiesiskajām direktīvām un jānoskaidro, kuras valsts likumi būs attiecināmi tiesāšanās gadījumos (aizdevēja vai aizņēmēja valsts likumdošana), kuras būs noteicošās varas (tiesu) iestādes un cik izmaksās tiesvedība svešā valstī. Tādēļ vienmēr rūpīgi jāizlasa kreditēšanas līgums un jāseko, lai tajā būtu fiksēts, kurā valodā noslēgtajam līgumam būs noteicošais spēks un kuras valsts normatīvie dokumenti tiks piemēroti strīdus situācijā.
Jāuzzina arī viss iespējamais par nolūkoto kredītiestādi – vai to kontrolē finanšu tirgus uzraudzības iestāde (Latvijā – Finanšu tirgus uzraudzības komisija, FKTK), par procentu likmju un nodokļu aprēķināšanas kārtību, preču vai īpašuma novērtēšanu, bankas konta atvēršanu un īpašuma un preču novērtēšanas kārtību, par termiņiem un noteikumiem, par starptautisko norēķinu veikšanas izmaksām, patērētāju aizsardzību un pat atšķirību kultūrā un nacionālajām tradīcijām (nerakstītajām uzvedības normām) u. c.
"Vienmēr rūpīgi jāizlasa kreditēšanas līgums un jāseko, lai tajā būtu fiksēts, kurā valodā noslēgtajam līgumam būs noteicošais spēks un kuras valsts normatīvie dokumenti tiks piemēroti strīdus situācijā."
Ar to ES valstu kredītiestāžu sarakstu, kuras Latvijā piedāvā savus finanšu pakalpojumus, var iepazīties FKTK mājaslapas (www.fktk.lv) sadaļā Tirgus dalībnieki / Pakalpojumu sniedzēji no EEZ. Pašlaik šādu, no finanšu uzrauga puses kontrolētu finanšu darbību, Latvijā piedāvā 201 EEZ kredītiestāde. Kredīta ņēmējam noteikti jāatceras tas, ka, līdzīgi kā Latvijā, arī ārvalstīs ir komercuzņēmumi, kuri piedāvā patērētāju kreditēšanu, nav kredītiestāde un līdz ar to nepakļaujas finanšu tirgus uzraudzības iestādei.
Vairāk informācijas par patērētāju aizsardzību finanšu darījumos varat izlasīt arī ES patērētāju aizsardzības iestādes īpaši izveidotajā mājaslapā www.dolceta.eu/latvija.
Mainīga likumdošana arī Latvijā
Kredītu atmaksāšanas problēmas ir līdzīgas, neraugoties uz to, kurā valstī aizņēmums ņemts – ārvalstīs vai Latvijā. Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktore Ieva Baldiņa teic, ka patlaban vēl nav nācies izskatīt transnacionāla kredītlīguma pārkāpumus. Bet ikdienā bieži jāizskata strīdus gadījumi, kas rodas, cilvēkam ņemot aizņēmumu tepat Latvijā.
Jāpiebilst, ka arī Latvijā ir mainīgi gan kreditēšanas, gan patērētāju tiesību aizsardzības jautājumi – likumdošana pilnveidojas. Piemēram, pašlaik Saeimā izskata grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. pantā un domājams, ka drīzumā vairs nebūs obligāta pirmā iemaksa (10%), ņemot hipotekāro kredītu.
Arī Ministru kabinets izstrādājis jaunu aizvietojošu dokumentu - "Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu". Līdz šim Latvijas normatīvajos dokumentos nebija noteiktas specifiskās prasības dažādiem kreditēšanas veidiem, piemēram, overdraftiem un kredītkartēm. Tāpat tiks mainīti nosacījumi, kas attiecas uz kreditēšanas reklāmu saturu.
„Vairs nedrīkstēs reklāmā skanēt teksts: nāc, ņem, bez ķīlas, bez kredītvēstules un kredīta nodrošinājuma, aizdevums piecās minūtēs un par jebkādu summu. Turpmāk kredītņemšanu nedrīkstēs popularizēt tik bezatbildīgi, kā tas bijis līdz šim,” ar gandarījumu saka Ieva Baldiņa.
Naudu dod kredītiestādes un ne-kredītiestādes
Latvijā uzsākusies diskusija par to, ka būtu jāveic uzraudzība arī pār tām iestādēm, kas, nav kredītiestādes un netiek uzraudzītas Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK), taču kredītus piedāvā plaši. Pagājušajā gadā PTAC izskatījis daudz sūdzību tieši par aizdevumu atmaksu un līgumiem, kas slēgti ar FKTK neuzraugāmajām ne-kredītiestādēm. Daļā šo lūgumu tika paredzēti neproporcionāli lieli līgumsodi. Ja patērētājs nokavējis kaut vienu maksājumu, tad „ieslēdzas skaitītājs” un parāds izaudzis pat desmit reižu lielāks par pamatsummu.
"Vairāk informācijas par patērētāju aizsardzību finanšu darījumos var izlasīt ES patērētāju aizsardzības iestādes īpaši izveidotajā mājaslapā www.dolceta.eu/latvija. "
„Pensionāre šādā ne-kredītiestādē aizņēmās 100 latus,” atminas I. Baldiņa. „Viņa nepamanīja nosacījumu, ka līguma darbības laikā viņai nav tiesību nekā no sev piederošajām lietām pārdod un ka viņa par saistību nepildīšanu atbild ar visu savu kustamo un nekustamo mantu.”
PTAC Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktora vietniece Līva Antenišķe atceras gadījumu, kad cilvēks paņēmis salīdzinoši nelielu summu mājas remontam – 1000 latu. Rezultātā, augot soda naudai par kredītatmaksas kavējumu, cilvēks ticis izlikts no mājas. „Šī lieta nonākusi līdz Augstākajai tiesai,” teic Līva Antenišķe. „Konkrētajā līgumā skaidri bija redzami netaisnīgi līguma nosacījumi, kas turklāt ir pretrunā Patērētāju tiesību aizsardzības likumam. Kreditēšanas līgumi sastādīti ļoti sarežģītā juridiskā valodā un ne katrs cilvēks prot tos izlasīt. Pat, ja cilvēks vispār līgumu pirms parakstīšanas izlasa, kas praksē diemžēl notiek ļoti reti, ne visas nianses ir izprotamas.”
Kredītspēja, tiesa un šķīrējtiesa
Patērētāji ne vienmēr spēj izvērtēt savu ienākumu samērojamību ar kredītspējām. Protams, tā ir arī otras – kredīta devējas – puses atbildība pirms kredīta izsniegšanas.
Līva Antenišķe teic, ka Vācijā pie pašvaldībām darbojas inspektori, uzraugi, kuri vērtē kredītus ņēmušo un saistības pildīt nespējīgo mājsaimniecību ienākumus. Šie uzraugi seko, lai katru mēnesi laikus tiktu dzēsts parāds un lieta nenonāktu līdz strīdum.
„Latvijā kredītu neatdošanas „sērga” vēl nav tik liela, bet ir pirmās pazīmes, ka parādība var vērsties plašumā,” uzskata L. Antenišķe. „Tiesa, pārsvarā ir patēriņa kredītu parādnieki par salīdzinoši nelielām summām, kaut vērojami arī hipotekāro kredītu neatdošanas gadījumi.”
"Cilvēki nepievērš uzmanību un dažkārt pat nezina, kas šķīrējtiesa nav valsts tiesa un ka tās lēmumi nav apstrīdami."
Ieva Baldiņa piebilst, ka cilvēki nepievērš uzmanību ne tikai šādām it kā nesaprotamām līguma detaļām, bet dažkārt pat nezina, kas šķīrējtiesa nav valsts tiesa un ka šķīrējtiesas lēmumi nav apstrīdami. Tādēļ vislabāk līgumā lūgt norādīt, ka lieta strīdus gadījumā jāizskata tiesā Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā.
Jāpievērš uzmanība arī tam, ka līgumā norādītā frāze par tiesas iestādes izvēli no „prasītāja” puses attiecas nevis uz kredīta ņēmēju, bet gan devēju. Jo strīdus gadījumā, kas parasti saistās ar atmaksas grafika neievērošanu, „prasītājs” būs kreditors, nevis kredīta ņēmējs jeb „atbildētājs”. Tā ir ļoti svarīga nianse.
Daudzie nesaprotamie cipariņi
Slēdzot kredīta līgumu, cilvēkiem būtu jāpievērš uzmanība gada procentu likmei, kas ir ļoti svarīgs rādītājs. Tas attiecas uz patēriņa kredītiem, bet neattiecas uz hipotekārajiem kredītiem un arī ne uz operatīvajiem līzingiem.
„Gada procentu likme nav aizdevuma procenta likme, bet gan tāda, kurā iekļauti pilnīgi visi maksājumi par līguma apkalpošanu, komisijas maksa u. tml.,” skaidro I. Baldiņa. „Iespējams, ka aizdevuma procentu likme ir 1 vai 6% gadā, bet beigās izrādās, ka cilvēkam jāmaksā vēl arī Ls 50 par apkalpošanu, Ls 50 par līguma kontroli, Ls 1000 par vēl kaut ko, un rezultātā gada procentu likme izaug līdz skaitlim 30 un pat 80 (!).”
MK noteikumos par kreditēšanas līgumu ir reglamentēts, ka līguma nosacījumos jāiekļauj pilnīgi visi maksājumi, kas cilvēkam nākotnē būs jāmaksā, t. sk. apkalpošanas un komisijas maksa. PTAC darbības rezultātā kredītiestādes un arī ne-kredītiestādes pašlaik sākot norādīt arī gada procentu likmes. „Bet galvenais, lai cilvēki paši pievērš uzmanību diviem atšķirīgiem lielumiem – gada procentu likmei un kredītprocentu likmei,” piekodina I. Baldiņa.
Kreditēšanas līgumā jābūt norādītai arī preces sākotnējai cenai un gala summai, kas tiks nomaksāta kredīttermiņa beigās, ieskaitot visas apkalpošanas, komisijas un citas maksas. Galējā summa, kas norādīta līgumā un ko cilvēks reāli samaksās, var atšķirties tikai par valūtas kursa svārstību lielumu, ko tiešām iepriekš nevar paredzēt, bet šīs svārstības parasti nav lielas.
Dažkārt līgumos tiekot norādīta kompensācija, kas cilvēkam būs jānomaksā, ja viņš savas saistības nokārtos pirms kredīttermiņa beigām. To darīt nedrīkst, jo nedrīkst iekasēt nekādu „soda naudu” par aizņēmuma pirmstermiņa samaksāšanu.
Tāpat arī nedrīkst prasīt astronomisku kompensācijas maksu, aizņēmumu pārkreditējot no vienas bankas uz citu. „Šī tendence pašlaik sāk mazināties,” secina L. Antenišķe. „Banka drīkst prasīt samaksu par dokumentu noformēšanu pārkreditācijai, bet nedrīkst prasīt līgumsodu, arī slēptā veidā. Jāteic, ka bankas mēdz maskēt kompensāciju par pārkreditēšanu, to nosaucot par komisijas maksu, iekļaujot samaksā par dokumentu noformēšanu vai vēl kā citādi.”
Šādus gadījumus esot grūti pierādīt, kaut arī tie ir acīm redzami. Tas visbiežāk manīts, pārkreditējot hipotekāro aizņēmumu.
