Tas nozīmē, ka valsts institūcijas uzsāk diskusiju par iespējām nodrošināt valsts garantēto minimālo uzturlīdzekļu apmēru ne tikai līdz bērna pilngadībai, bet gan laikam, kad viņš būs ieguvis izglītību un teorētiski būs spējīgs pats sevi apgādāt.
Apstrīd izmaksu izbeigšanu
Fonda administrācijas rīcībā esošie statistikas dati par lēmumu apstrīdēšanu saistībā ar uzturlīdzekļu izmaksas izbeigšanu liecina, ka vairāk nekā puse no tiem ir lēmumi par uzturlīdzekļu izmaksas izbeigšanu, jo bērns ir sasniedzis pilngadību.
Apstrīdot šos lēmumus, personas iesniegumam par lēmuma apstrīdēšanu tiek pievienotas izziņas no vispārizglītojošajām un profesionālajām izglītības iestādēm par to, ka bērns mācās šajās iestādēs. Nereti iesniedzēji, kādu brīdi pirms bērns ir sasniedzis pilngadību, nosūta fonda administrācijai izziņu par to, ka bērns turpina izglītību un lūdz neizbeigt uzturlīdzekļu izmaksu no fonda.
Pašlaik fonds nodrošina bērnus ar uzturlīdzekļiem, ja tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Atbilstoši likumam uzturlīdzekļu izmaksa no fonda līdzekļiem tiek izbeigta, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, jo likuma izpratnē viņš kļūst par pilngadīgu personu.
Kā zināms, Latvijā pamatizglītība parasti tiek iegūta līdz 16 gadu vecumam, vispārējo vidējo izglītību bērns parasti iegūst līdz 20 gadu vecumam, bet profesionālo vidējo izglītību bērns parasti iegūst līdz 21 gada vecumam. Savukārt bakalaura grādu vai kvalifikāciju augstskolās (pilna laika studiju programmās) bērni visbiežāk iegūst 23-24 gadu vecumā.
Bērna pilngadība neatceļ vecāku pienākumus
Civillikums nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Tādējādi likumdevējs nav noteicis precīzu laiku, ar kuru vecākiem beidzas uzturlīdzekļu došanas pienākums, tas ir absolūts, beznosacījuma vecāku pienākums. Šādu, ar likumu uzliktu pienākumu vecāki nevar interpretēt pēc sava ieskata, piemēram, pārtraukt bērna uzturēšanu līdz ar pilngadības iestāšanos. Uzturlīdzekļu prasības un saņemšanas apmērs ir saistīts vienīgi ar vecāku mantas stāvokli un ar laiku, kad bērns pats sevi spēj apgādāt. Fakts, ka bērns sasniedz pilngadību, rada izmaiņas bērna tiesībās un pienākumos, jo viņš vairs neatrodas vecāku aizgādībā, bet minētais fakts negroza vecāku un bērnu ar dzimšanu radušās attiecības, tajā skaitā arī uzturlīdzekļu došanas pienākumu.
Turklāt faktu, ka pilngadības sasniegšana nav apstāklis, lai pārtrauktu uzturlīdzekļu piedziņu, apliecina tiesu nolēmumi, ar kuriem noteikts, ka uzturlīdzekļu piedziņa veicama līdz brīdim, kad bērns pats varēs sevi apgādāt vai līdz brīdim, kad bērns pabeigs studijas/mācības.
Izpētīta ārvalstu pieredze
Koncepcijas autori veikuši arī citu valstu normatīvo regulējumu izpēti un ir secināts, ka atbalstu uzturlīdzekļu formā bērni saņem, kamēr tie turpina izglītoties. Piemēram, Zviedrijas normatīvie akti noteic, ka uzturlīdzekļu maksājumus no Insurance Office (Latvijas Republikas Uzturlīdzekļu garantiju fondam līdzīga institūcija) persona, kuras aprūpē ir bērns, var saņemt, līdz tas kļūst 18 gadus vecs, bet uzturlīdzekļu maksājumi var tikt turpināti līdz tā gada jūnijam, kurā bērns sasniedz 20 gadu vecumu, ja viņš apmeklē skolu.
Savukārt Īrijas tiesību akti noteic, ka vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu līdz 18 gadu vecumam vai arī līdz 23 gadu vecumam ar nosacījumu, ka bērns mācās pilna laika mācību režīmā.
Arī Lietuvas Republikā vecākiem ir materiāli jānodrošina savi bērni līdz viņu pilngadībai, t.i., 18 gadu vecumam. Vecāku pienākums dot uzturu savam bērnam nebeidzas, ja bērns ir sasniedzis pilngadību un joprojām apmeklē dienas nodaļu vidusskolā, augstskolā vai arodskolā, vēl nav sasniedzis 24 gadu vecumu un viņam vajadzīgs atbalsts.
Mazinās jauniešu sociālo atstumtību un bezdarba draudus
Saskaņā ar koncepcijas autoru veiktajiem pētījumiem, apstāklis, ka valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksas no fonda tiek pārtrauktas, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, var novest pie vairākām problēmām - izglītības iegūšanas neizdošanās, sociālā atstumtības, bezdarba un saistību pret Eiropas Savienību neievērošanas.
Izglītības iegūšanas neizdošanās var notikt, ja netiks sniegta palīdzība arī tādiem bērniem, kuriem trūkst līdzekļu, lai sekmīgi varētu turpināt izglītošanos, jo viens no vecākiem vai abi nedod līdzekļus bērna uzturam. Savukārt galvenie bērnu sociālās atstumtības un nabadzības riska faktori ir izglītības un pieredzes trūkums, kā arī prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Bērnu vidū īpaši apdraudēti cita starpā ir arī mazizglītotie un bērni no viena vecāka ģimenēm.
Ir secināts, ka gadījumā, ja minētā problēma netiks risināta un arī turpmāk valsts garantēto minimālo uzturlīdzekļu izmaksa no fonda tiks izbeigta, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, paredzamas šādas sekas – bērniem no ģimenēm, kur viens no vecākiem vai abi nedod līdzekļus bērnu uzturam, var tikt apdraudētas iespējas iegūt tālāko izglītību, jo tiem var trūkt līdzekļu uzturam. Tādēļ šie bērni, neiegūstot vispārējo vidējo, profesionālo vai augstāko izglītību, var tikt spiesti uzsākt darba meklējumus jau pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, lai nodrošinātu sev pienācīgus dzīves apstākļus. Turklāt šo bērnu zemākas pamatprasmes var būtiski ietekmēt viņu turpmāko iekļaušanos darba tirgū un palielināt risku nonākt bezdarbnieka statusā.
Ja problēma netiks risināta, tiks ignorēts Eiropadomes aicinājums dalībvalstīm prioritāri uzlabot neaizsargātāko, jo īpaši nabadzīgo jauniešu stāvokli, kā arī prioritāri pievērsties iniciatīvām, ar ko novērst izglītības iegūšanas neizdošanos. Tāpat būs arī daļēji apgrūtināta Eiropas Savienības prasību dalībvalstīm pozitīva izpilde. Prasības attiecas uz tiem, kas pāragri pametuši skolu, kā arī nav varējuši pabeigt vidusskolu vai augstskolu.
Piedāvā vairākus risinājuma variantus
Koncepcijā problēmas risināšanai ir piedāvāti trīs iespējamie risinājuma varianti, un, lai arī vecuma paaugstināšana bērniem, līdz kuram tiek maksāti uzturlīdzekļi bērna uzturam no fonda, sākotnēji prasīs izdevumus no valsts budžeta, koncepcijas autori ir pārliecināti, ka ilgtermiņā izmaksātās naudas summas tiks atgūtas no vecāka – uzturlīdzekļu parādnieka, jo šim parādam nav noilguma. Bez tam valsts varētu arī ietaupīt līdzekļus, kas nepieciešami bezdarbnieku - personu pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas - izglītošanai, pārkvalifikācijai ar Valsts nodarbinātības aģentūras starpniecību, kā rezultātā ietekme uz valsts budžetu ilgtermiņā būtu pozitīva.
Ieviešot jebkuru no risinājuma variantiem, tiks panākta virkne pozitīvu izmaiņu, kas ietekmēs tās jauniešu grupas, uz kurām attieksies uzturlīdzekļu izmaksas pēc pilngadības sasniegšanas.
1.variants
Paaugstināt bērna vecumu, līdz kuram tiek maksāti uzturlīdzekļi bērna uzturam no fonda, līdz 19 gadu vecumam, ja bērns turpina izglītību profesionālās vai vidējās vispārējās izglītības iestādē.
Varianta ieviešanas pozitīvās puses:
- tieši ietekmēs bērnu dzīves līmeni, samazināsies sociālā spriedze un prognozējama sociāli atstumto bērnu un bezdarbnieku - personu līdz 19 gadu vecumam – skaita samazināšanās;
- ilgtermiņā valsts varēs ietaupīt līdzekļus, ko tā ir spiesta tērēt bezdarbnieku – personu līdz 19 gadu vecumam - apmācībai;
- tiks samazināts nesamērīgais finansiālais slogs, kas uzlikts personai, kuras aprūpē atrodas bērns un kura vecāks vai pat abi vecāki nemaksā uzturlīdzekļus bērnam.
Varianta ieviešanas negatīvās puses:
- vecuma paaugstināšanas sociālais mērķis tiek sasniegts daļēji, jo bērniem no ģimenēm, kurās viens no vecākiem nedod līdzekļus uzturam un kas dažādu iemeslu dēļ (sakarā ar to, ka mācības vispārizglītojošā skolā uzsākuši vēlāk vai pārtraukuši attaisnojošu iemeslu dēļ - slimības, apmaiņa programmas) vēl nav paspējuši iegūt vispārējo vidējo izglītību vai profesionālo vidējo izglītību līdz 19 gadu vecumam, var tikt apdraudētas izglītības iegūšanas iespējas;
- tiks saglabāta atšķirīga attieksme valsts sociālā nodrošinājuma ziņā starp bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, un bērniem, kuriem viens no vecākiem nemaksā uzturlīdzekļus bērna uzturam. Jo bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, ja tie izglītojas vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs vai augstskolās dienas nodaļā (pilna laika klātienē) ir tiesības saņemt apgādnieku zaudējuma pensiju līdz 24 gadu vecumam.
2.variants
Paaugstināt bērna vecumu, līdz kuram tiek maksāti uzturlīdzekļi bērna uzturam no fonda, kamēr bērns nepārtraukti turpina iegūt vidējo vispārējo vai profesionālo izglītību, bet ne ilgāk kā līdz 21 gadu vecumam.
Varianta ieviešas pozitīvās puses:
- vecuma paaugstināšanas sociālais mērķis tiek sasniegts, jo bērniem no ģimenēm, kurās viens no vecākiem nedod līdzekļus uzturam un kas dažādu iemeslu dēļ (sakarā ar to, ka izglītošanos vispārizglītojošā skolā uzsākuši vēlāk vai pārtraukuši attaisnojošu iemeslu dēļ - slimības, apmaiņas programmas dēļ) vēl nav paspējuši iegūt vispārējo vidējo izglītību vai profesionālo vidējo izglītību, netiek apdraudētas izglītības iegūšanas iespējas;
- tieši ietekmēs bērnu dzīves līmeni, tiks samazināts sociāli atstumto bērnu un bezdarbnieku - personu līdz 21 gadu vecumam – skaits, kā arī mazināsies sociālā spriedze;
- ilgtermiņā valsts varēs ietaupīt līdzekļus, ko tā ir spiesta tērēt bezdarbnieku - personu līdz 21 gadu vecumam - apmācībai;
- tiks samazināts nesamērīgais finansiālais slogs, kas uzlikts personai, kuras aprūpē atrodas bērns un kura vecāks/-i nemaksā uzturlīdzekļus bērnam.
Varianta ieviešanas negatīvās puses:
- īstermiņā var būt nepieciešami nedaudz lielāki papildus valsts budžeta līdzekļi kā apskatītajā 1. variantā, tomēr ilgtermiņā šos līdzekļus varēs atgūt no vecāka – uzturlīdzekļu parādnieka;
- tiks saglabāta atšķirīga attieksme valsts sociālā nodrošinājuma ziņā starp bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, un bērniem, kuriem viens no vecākiem nemaksā uzturlīdzekļus bērna uzturam. Jo bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, ja tie izglītojas vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs vai augstskolās dienas nodaļā (pilna laika klātienē) ir tiesības saņemt apgādnieku zaudējuma pensiju līdz 24 gadu vecumam.
3.variants
Nodrošināt valsts garantētos minimālos uzturlīdzekļus bērniem pēc pilngadības sasniegšanas, ja tie turpina izglītību vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs, kā arī augstākās izglītības iestādēs dienas nodaļā (pilna laika klātienē), bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, izņemot gadījumus, kad, izglītojoties augstākās izglītības iestādē, persona pati spēj sevi apgādāt un apgādā.
Varianta ieviešanas pozitīvās puses:
- vecuma paaugstināšanas sociālais mērķis tiek sasniegts, jo bērniem no ģimenēm, kurās viens no vecākiem nedod līdzekļus uzturam, ir iespēja iegūt ne tikai vispārējo vidējo izglītību vai profesionālo vidējo izglītību, bet arī augstāko izglītību;
- atbilst valstī noteiktai sociālo garantiju sistēmai aizsargāt bērnus līdz 24 gadu vecumam, tostarp arī bērnu tiesības uz izglītību;
- tiks novērsta atšķirīga attieksme valsts sociālā nodrošinājuma ziņā pret bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, un bērniem, kuriem viens no vecākiem nemaksā uzturlīdzekļus bērna uzturam. Jo bērniem, kuri zaudējuši vienu no apgādniekiem, ja tie izglītojas vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs vai augstskolās dienas nodaļā (pilna laika klātienē) ir tiesības saņemt apgādnieku zaudējuma pensiju līdz 24 gadu vecumam;
- ilgtermiņā valsts varēs ietaupīt līdzekļus, ko tā ir spiesta tērēt bezdarbnieku - personu līdz 24 gadu vecumam - apmācībai;
- tiks samazināts sociāli atstumto bērnu un bezdarbnieku - personu līdz 24 gadu vecumam – skaits, kā arī samazināts nesamērīgais finansiālais slogs, kas uzlikts personai, kuras aprūpē atrodas bērns un kura vecāks/-i nemaksā uzturlīdzekļus bērnam;
- tieši ietekmēs bērnu dzīves līmeni un samazināsies sociālā spriedze.
Varianta neieviešanas negatīvās puses:
- īstermiņā var būt nepieciešami nedaudz lielāki papildus valsts budžeta līdzekļi kā apskatītajā 1. un 2. variantā, tomēr ilgtermiņā šos līdzekļus varēs atgūt no vecāka – uzturlīdzekļu parādnieka.
