Balkānu politiku var salīdzināt ar ilgstošu šaha spēli, kur situāciju allaž ietekmē tas, ka konfliktos iesaistītās puses dienvidnieciskā temperamentā mēdz mainīt spēles noteikumus. Politiskos risinājumus kavē arī Balkānu etnisko konfliktu motīvi, kas ir meklējami dziļā vairāku gadsimtu senā vēsturē.
Kosovas vēsture: argumentu pietiek visiem
Serbu un kosoviešu strīdos par vēsturi katrai pusei ir piemeklējami savi argumenti. Viduslaikos celtās ēkas — Gračanicas baznīca un Dečanu klosteris — ir joprojām darbojošās serbu svētvietas, ko mēdz uzskatīt par Serbijas „valsts šūpuli”. No otras puses 14.gadsimtā Kosovu iekaroja Otomanu impērija, un Kosova palika Otomanu impērijas sastāvā līdz 20.gadsimta sākumam. Pēc 1912.gada Balkānu kara situācija mainījās un Kosova nokļuva jaunās serbu, horvātu un slovēņu karaļvalsts sastāvā. Nacionālistiskās eiforijas sajūtā Belgrada mēģināja iedzīvināt nacionālo sapni par tīri serbisku Kosovu . Otrā Pasaules kara laikā nacionāli noskaņotie Kosovas albāņi piedalījās serbu vajāšanās. Vairāki desmiti tūkstošu serbu tika nogalināti un gandrīz 100 000 izdzīti no provinces.
Pēc Otrā pasaules kara Kosovas province kļuva par sociālistiskās Serbijas daļu. Formālas autonomijas statusu tā ieguva 1963. gadā, bet arī Tito diktatūras laikā nereti uzliesmoja iekšējie serbu-albāņu konflikti. Postsociālisma ekonomiskā sabrukuma, Balkānu kara un serbu nacionālisma atdzimšanas kontekstā Kosovas autonomija tik likvidēta jau 1989. gadā. S.Miloševiča valdības laikā aizsākās albāņu masveida atlaišana no darba, albāņu valodas aizliegšana skolās, intelektuāļu aresti noveda pie mierīgas civilās pretošanās. Tomēr citu federālo republiku neatkarības centieni un tur sekojošā darbība aizkavēja Belgradas militārās akcijas Kosovā.
Kosovas karadarbība sākās tad, kad pārējā bijušās Dienvidslāvijas reģionā tas bija jau beidzies. No 1996. līdz 1999. gadam ilga cīņas starp Dienvidslāvijas armiju un albāņu partizāņu formējumu - Kosovas Atbrīvošanas Armiju. Kosovas kara laikā gājuši bojā un bez vēsts pazuduši aptuveni 12 000 Kosovas albāņu, 300 000 tika izdzīti no mājām, no tiem vairāki desmiti tūkstoši nespēja šķērsot robežas un mēnešiem ilgi bija spiesti dzīvot mežos zem klajas debess. 1999. gadā, lai izbeigtu humanitāro krīzi, NATO leģitimizēja serbu militāro mērķu bombardēšanu. 1999. gada beigās Serbija piekrita ANO pārvaldei Kosovā un tā nokļuva ANO pārvaldībā, kā to noteica ANO Drošības Padomes rezolūcija.
No 2000. gada sākuma līdz šim Kosovu pārvaldīja ANO Pagaidu administrācija kopā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības misiju, bet par drošību gādāja NATO. Izejot Belgradas bruņotajiem spēkiem, serbu civiliedzīvotāji kļuva par Dienvidslāvijas armijas izdarīto noziegumu ķīlniekiem un albāņu atriebības objektiem, aptuveni 80 000 Kosovas serbu pameta Kosovu, ap 2800 pazuda bez vēsts šo notikumu laikā un vēlāk, bet atlikušie patvērās etniskajos anklāvos ārpus pilsētām. Pēckara Kosovu raksturo augsts kriminogēnais apdraudējums, ēnu ekonomika, bezdarbs, elektrības trūkums, izpostīta rūpniecība. Starptautiskās organizācijas un bilaterālie donori veido Kosovas valstiskās, pašvaldību un pilsoniskās institūcijas, ieguldot finansiālos un cilvēkresursus provinces atjaunošanā.
Spēles noteikumi: Ahtisāri plāns
ANO vidutāja Marti Ahtisāri plāns paredz daļēji apmierināt Kosovas albāņu prasību pēc neatkarības no Serbijas, piešķirot "ierobežotu suverenitāti, kuru uzraudzītu starptautiska misija Eiropas Savienības vadībā". Tajā pašā laikā Kosova varētu kļūt par starptautisko organizāciju, piemēram, ANO vai Eiropas Savienības dalībvalsti, un tai būtu savi valstiskie atribūti, piemēram, konstitūcija, himna, karogs un policija. Kosova būtu tiesīga slēgt starptautiskus līgumus. Tāpat plānā teikts, ka Kosovā būs divas oficiālās valodas, proti, albāņu un serbu. Arī jaunās valsts sabiedrība jāveido, balstoties uz dažādu etnisko grupu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Kosovai varēs izveidot profesionālus, viegli bruņotus drošības spēkus, kuros dienēs kareivji ar dažādu etnisko izcelsmi.
Belgradas un Prištinas pārstāvji tika aicināti godprātīgi sadarboties šī plāna ieviešanā, taču 10.martā pēc četrpadsmit neauglīgiem sarunu mēnešiem Ahtisāri bija spiests atzīt, ka abām pusēm ir radikāli pretēji viedokļi, kuri principā ir nesamierināmi. Serbijas delegācija neatkāpās no pozīcijas, ka Kosova kā serbu civilizācijas šūpulis ir neatdalāma valsts sastāvdaļa, savukārt Kosovas albāņu pārstāvji uzstāja uz savām pašnoteikšanās tiesībām. Lai rastu izeju no bezizejas situācijas, vidutājs pieņēma lēmumu savu plānu nodot ANO Drošības padomei. Tieši ANO no 1999.gada, t.i. Kosovas kara beigām, ir atbildīga par provinces pārvaldi, lai arī reālie saimnieki ir Kosovas albāņi. To īpatsvars sasniedz 93% no visiem iedzīvotājiem.
Pašreizējā situācijā plašāku kontekstu iegūst arī ES paplašināšanās komisāra Oli Rēna 6.marta paziņojums, kurā Serbijai tika piedāvāta iespēja jau 2008.gadā kļūt par Eiropas Savienības kandidātvalsti, pretī prasot Dienvidslāvijas kara noziedznieku izdošanu Hāgas Starptautiskajai krimināltiesai. Rēna paziņojums sākotnēji izraisīja zināmu apjukumu. Vēl 2007. gada decembrī Eiropas Savienības līderi nolēma, ka paplašināšanās process ir iesaldēts uz nezināmu laiku un jaunas dalībvalstis vairs netiks uzņemtas līdz brīdim, kamēr ES nebūs veikusi tai nepieciešamās iekšējās reformas. Taču kopsakarā ar nepieciešamību noregulēt Kosovas statusu tas izklausās iespējami. Tieši nepārprotama ES perspektīva sniedz vislielākās izredzes, ka Serbijas līderi varētu samierināties ar Kosovas pārvaldījuma zaudēšanu de iure un atturēties no jauna konflikta izraisīšanas Balkānos. Galu galā turpat blakus zem viena jumta būs jādzīvo. Arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā parādās līdzīga domu gaita, jo "ilgtermiņā Kosovas turpmākā statusa risinājums ir arī saistīts ar faktu, ka Serbija un Kosova, kā arī to kaimiņvalstis Balkānos kļūs par ES dalībvalstīm".
Spēles laukumā: Krievija, ASV un sadalītā ES
Krievijas politika Balkānos ir cieši saistāma ar serbu pozīcijām. To nosaka vēsturiskie, reliģiskie un etniskie motīvi. Tomēr šobrīd Krieviju vairāk interesē reālpolitiskie ieguvumi no Kosovas krīzes. Krievija nepiedāvā Kosovas jautājuma risinājumus. Faktiski Krievijas pozīcija nozīmē to, ka Kosovas jautājumā ir jārespektē tikai Serbijas intereses un situācija nav maināma. Patiesībā Krievijas intereses nebūt nav Kosovas risinājumi, bet gan skaļa un provakotariska līdzdalība, lai varētu sev gūt kādu labumu no šķietamās piekāpšanās nākotnē. Kosovas jautājums Krievijai ir izdevīgs tirgošanās objekts ar ASV un ES. Šo Krievijas pieeju spilgti ilustrē arī oficiālā ārpolitika, kad no vienas puses tiek runāts par ANO īpašo universālo lomu pasaulē, bet no otras puses Krievija par svarīgu uzskata G8 forumu kā „neformālu mehānismu, lai vienotos par starptautisko politiku”.
ASV, Francija un Lielbritānija oficiāli atzina Kosovas neatkarību, iesniedzot Prištinā attiecīgas notas un savu vēstnieku akreditācijas rakstus. Daudzas citas valstis izteikušas gatavību to darīt tuvākajā laikā. Tajā pašā laikā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa uzsvēra, ka Kosova ir "īpašs gadījums", ņemot vērā bijušās Dienvidslāvijas sašķelšanos un pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izraisītā kara brutalitāti. Viņa norādīja, ka pasaules reakciju uz Kosovas neatkarības pasludināšanu nedrīkst uztvert kā precedentu citu separātistu grupu aktivitāšu ierosināšanai.
Lai gan pašreizējā Eiropas Savienības (ES) prezidējošā valsts Slovēnija aicinājusi atzīt Kosovu kā "neatkarīgu valsti starptautiskā uzraudzībā", dalībvalstu nostāja šajā jautājumā nav vienota. Kamēr vairums dalībvalstu gatavojas atzīt Kosovas neatkarību, pret to joprojām iebilst Spānija, Kipra, Rumānija, Slovākija. ES dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē neizdevās vienoties par kopīgu nostāju Kosovas jautājumā, un kopīgajā paziņojumā bija jānorāda, ka Eiropas valstu valdības "par savām attiecībām ar Kosovu lems, pamatojoties uz nacionālo praksi un tiesību normām".
Izvēle bez izvēles
Situācija Kosovā prasīja politisku risinājumu, kas no vienas puses apmierina Kosovas vēlmi pēc neatkarības, bet no otras puses starptautiskajai sabiedrībai un arī serbiem garantē stabilitāti un drošību. Piedāvājot eirointegrācijas procesa priekšrocības, ilgtermiņa ieguvēji varētu būt gan Serbija, gan Kosova. Šim procesam nav īstas alternatīvas. Pretējā gadījumā nevar izslēgt, ka arī albāņi sāktu īstenot savu etnopolitiku, pilnībā ignorējot starptautiskās organizācijas. Tāpēc savā ziņā šo procesu raksturo izvēles izdarīšana bez reālām alternatīvām. Krievijas pozīciju nevar uzskatīt par alternatīvu, jo tā tikai paildzinātu neskaidrību par Kosovas nākotni un statusu.
Jāņem vērā, ka šobrīd Kosovas neatkarība nebūt nenozīmē pilnvērtīgu valsts funkcionēšanu un reālu Kosovas albāņu pārvaldi. NATO militārais kontingents un starptautiskās civilās misijas pildīs būtiskas valsts, tiesu, policijas, drošības iestāžu un citas funkcijas. Eiropas Savienībai būs jāpārņem pilnīga politiskā atbildība par Kosovas neatkarības sekām, ES misijai Kosovā, nodrošinot to, ko faktiski nespēja izdarīt ANO civilā administrācija — serbu iedzīvotāju cilvēktiesības. Starptautiskajiem donoriem jābūt skaidrībai par soļiem reālas legālas ekonomikas Kosovas izveidošanā, kas būtu brīva no kriminālas ēnas un spētu nodrošināt visu Kosovas iedzīvotāju dzīves līmeņa augšupeju.
ES Attīstības sadarbības politikas ietvaros Kosovas kontekstā arī Latvijai paveras plašas iespējas piedalīties Balkānu šaha spēlē. Attīstības sadarbība ir saistīta ar Latvijas iekšējo reformu pieredzi ceļā uz ES dalībvalsts statusa iegūšanu. Līdz ar to Latvijai ir daudzveidīgi resursi un ekspertīze, kas visplašāk ir pārstāvētas tādās jomās kā valsts pārvaldes reformas, korupcija, cilvēktiesības, demokrātija. Pašlaik minētām jomām strauji palielināsies tirgus pieprasījums Kosovā.
