Tās saturs sekmē skolēnu vērtībizglītību, t.i., tādu izglītību, kuru veido ne vien zināšanas par valodu, tās likumsakarībām, prasmi lietot valodu dažādās saziņas situācijās, bet arī attieksme pret dažādām vērtībām: vispārcilvēciskām, nacionālām, individuālām, reliģiskām, politiskām, ētiskām, estētiskām, materiālām u.c. Latviešu valodā kā mācību priekšmetā sintezējas tādas darbības jomas kā mācība lasīt un rakstīt, pareizrunas un pareizrakstības mācība, skolēna valodas, domāšanas, radošās pieredzes bagātināšana.
Skolēnu sasniegumi kopumā neiepriecina
Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija (LVLSA), Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC) ar Valsts valodas aģentūras (VVA) finansiālu atbalstu pērn detalizēti izpētīja 2006.gada centralizētā eksāmena latviešu valodā un literatūrā 12.klasei rezultātus, 135 pozīcijās pārvērtējot 1200 uzrakstītos darbus (šajā gadījumā – pārspriedumus par vienu no piedāvātajiem trim tematiem 250 – 300 vārdu apjomā), kā arī izvaicājot skolu absolventus un skolotājus tā, lai tiktu pārstāvētas skolas no katras izglītības pārvaldes (39), kā arī visi skolu tipi un iegūtie CE vērtējuma līmeņi.
Faktu atlase pārspriedumos iezīmē tendenci, ka skolēni gan pagātnes, gan tagadnes notikumus apgūst fragmentāri, neiedziļinoties kopsakarībās un nemeklējot cēloņsakarības. Tikai puse (52%) skolēnu darbu pilnībā atklāj domraksta tematu, teksts ir plānveidīgs un kompozicionāli sabalansēts. Tas liecina, ka lielākoties skolēni veido domrakstu bez uzmetuma vai plāna.
Tikai 21% darbu skolēni atklāj domraksta tematu, rakstot vienskaitļa 1.personā, kas liecina par viņu individuālo viedokli. 36% respondentu rakstījuši daudzskaitļa 1.personā, raksturojot vērtības, kuras ir nozīmīgas, kurām tādām vajadzētu būt, bet pagaidām nav kļuvušas par svarīgām viņu dzīvē, bet 34% pārspriedumā izmantojuši daudzskaitļa 3.personu, tādējādi apliecinot formālu, deklaratīvu pieeju.
Ranžējot darbos analizētās personiski nozīmīgās vērtības, par svarīgāko skolēni atzinuši ģimeni un mājas, vienlīdz nozīmīgas ir mīlestība, savstarpējās attiecības un sevis meklējumi. Trešajā vietā ierindotas tikumiskās, garīgās vērtības, draudzība un veselība. Protams, vērtību norādes atklāj personības kvalitātes, taču tā ir tikai vienā piektdaļā darbu. Gandrīz trešdaļā domrakstu atklājas stereotipiski jauniešu priekšstati par cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām (29%). Literatūras zināšanas skolēni izmantojuši tikai 14% darbu.
Aptaujājot dažādu augstskolu 1.kursu studentus, pētījuma autori noskaidrojuši, ka trešdaļa respondentu (31%) mācību gada laikā uzrakstījuši mazāk par četriem domrakstiem. Neiepriecina arī skolēnu latviešu valodas pareizrakstības kvalitāte.
Kopējais ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu skaits
Avots: ISEC pētījums „Skolēnu sasniegumu analīze tekstveidē latviešu valodas
un literatūras centralizētajā eksāmenā: situācijas izpēte un ieteikumi”
Attēlā redzams, ka skolēni vidēji pieļāvuši 12 kļūdas, kas atbilst 3 punktiem no maksimālajiem 10.
Visbiežāk skolēni pieļauj 3 – 4 pareizrakstības kļūdas, taču bija darbi, kuros pieļautas pat 68 dažāda veida kļūdas, secināts pētījumā. Visvairāk ir dažāda veida neuzmanības kļūdu (pārrakstīšanās, izlaisti burti u.c.). Skolēni vidēji pieļāvuši 7 interpunkcijas kļūdas. Visbiežāk pieļautā interpunkcijas kļūda ir vienlīdzīgu palīgteikumu atdalīšana bez ievadītājvārda. Tāpat ļoti bieži skolēnu lietotajām pieturzīmēm nav nekāda pamatojuma. Trešā raksturīgākā kļūda pārspriedumos ir divdabja teiciena neatdalīšana. Interpunkcijā nav kļūdījušies tikai 143 (12%) skolēni.
Klusē dzeja, runā proza. (Rainis.)
Aprunājoties ar skolēniem, nācies ne reizi vien dzirdēt, ka skolotāji maz uzdod un labo rakstu darbus, domrakstu burtnīcas pa lielākai daļai nepastāv, diktātus skolēni vispār neraksta. Ikdienā klasē nenotiek mācību vielas atprasīšana, stundās skolēni neatbild uzdoto, nerunā no galvas dzejoļus utt., neklausās klasesbiedru atbildes un nelabo kļūdas viņu izteikumos.
Tā vietā latviešu valodas skolotājs lasa lekciju par kārtējo tematu vai skolēni konspektē mācību grāmatās rakstīto. Bieži pedagogs tiek izprovocēts uz bezjēdzīgu pļāpāšanu, lai novilktu laiku un neko nedarītu. Stundas beigās skolotājs tikai pasaka: „Nākamajā stundā būs kontroldarbs. Iemācieties (atkārtojiet) šo vielu mācību grāmatā!” Skolēnu zināšanas semestra beigās tiek novērtētas vienīgi pēc ieskaišu rezultātiem.
Jautāti, kāpēc gramatika „klibo”, viņi atbild, ka skolotāji necenšas gramatikas mācību vielu izklāstīt interesantā un saprotamā veidā, bet mācību grāmatās tā pašiem nav saprotama. Skolēni atzīst, ka faktiem nav to praktiska pielietojuma. Arī valodas izkropļojumi internetā un automātiskā rakstīšana tajā bez pieturzīmēm un garumzīmēm ietekmējot pareizrakstību.
Kopumā mainījusies arī skolotāju attieksme. Bērni ar rūgtumu stāsta, ka sen jau skolotāji neesot pašaizliedzīgi, kas censtos bērnu labā. Skolotāji nevēlas veltīt vairāk laika savai profesijai, viņus interesē tikai pašu dzīve, uzskatot, ka diena sākas un beidzas ar zvanu. Reti gadoties skolotāji, kuri vēlas bērna strauju attīstību un izaugsmi. Jaunajiem skolotājiem neesot pieredzes, kā labāk iemācīt, tādēļ skolēni spiesti apmeklēt privātstundas pie pieredzējušiem un prasmīgiem skolotājiem, kuri prot izskaidrot mācību vielu un kuriem nav vienaldzīga attieksme.
Skolās valdot pārmēru liela visatļautība, atzīst bērni. Bieži skolotāji ar cieņu nepieņem bērna domas, viņiem trūkst tolerances pret skolēnu spriedumiem. Skolēni uzskata, ka vajadzētu izvirzīt stingrākas prasības gan skolotājiem, gan skolēniem un raudzīties, lai tās tiktu īstenotas.
Skolās nenodarbojas ar audzināšanu, nav apmaksātu likmju, nav intereses, trūkst skolotāju, nav pedagoga sūtības... Nav arī sekotāju, nav ticības tām vērtībām, par kurām māca.
Skolotāja vārda aizstāvībai LVLSA priekšsēdētāja Anita Vanaga teic: „Mums ir daudz brīnišķīgu cilvēku, un skolotājus vien vainot nedrīkst. Valstī nekam nav naudas, arī skolotāja darba cienīgam atalgojumam.” Viņa min skolotāju lielo pārslodzi – viņi strādā vidēji pusotru slodzi, t.i., ap 30 kontaktstundām nedēļā, klasē vidēji ir 25 – 30 skolēni. Bet Kaspars Špūle, ISEC speciālists valsts pārbaudes darbu jautājumos, uzsver, ka joprojām trūkst latviešu valodas skolotāju. Viņš piekrīt, ka 3 – 4 domraksti gadā ir par maz, lai iemācītos labi rakstīt, tāpat kā šobrīd tik populārā testu sistēma skolā ir kritiens otrā „grāvī”. Skolotājs nelabo vairāk darbu arī tāpēc, ka, lasot vājus darbus, viņš psiholoģiski degradējas.
Izglītības saturā šobrīd parādījusies bīstama tendence samazināt humanitāro, ētikas un loģikas priekšmetu lomu. Kuluāros tiek runāts, ka latviešu valodas un literatūras stundu skaits vidusskolā varētu sarukt no 5 līdz 4.
Kontrole atklāj robus izglītības sistēmā
Ne mazāk skaudrs ir Valsts kontroles (VK) atzinums: Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nespēj nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanas atbilstību likumdošanai un izvirzītajiem mērķiem.
Aizvadītā gada decembrī VK veica revīziju par Latvijas vispārējās izglītības sistēmas atbilstību normatīvajiem aktiem un izvirzītajiem mērķiem laika posmā no 2004.gada septembra līdz 2007.gada septembrim.
Atbilstoši Izglītības likumam IZM ir atbildīga par vienotu valsts politiku un attīstības stratēģiju izglītībā, taču valstī netiek nodrošināta kvalitatīva izglītības politikas realizācija, nav izstrādāta vienota vispārējās izglītības realizācijas un uzraudzības sistēma, laikus netiek konstatētas radušās problēmas un netiek veikts plānveidīgs darbs, lai sasniegtu noteiktos mērķus.
Nav iespējams iegūt informāciju par to, cik gadā izmaksā vispārējā izglītība, jo valsts finansējums vispārējai izglītībai dažādās IZM budžeta programmās iekļauts gan pilnā, gan daļējā apjomā, bet attiecībā uz pašvaldību izdevumiem vispārējai izglītībai IZM informāciju neapkopo.
Nav noteikti vienlīdzīgi principi izdevumu noteikšanai uz vienu vispārējās izglītības skolēnu. Saskaņā ar revīzijas apjomā iekļauto pašvaldību sniegto informāciju pašvaldību izdevumi gadā uz vienu vispārējās izglītības skolēnu var atšķirties pat 42 reizes.
VK nav guvusi pārliecību, ka pamatizglītības saturs atbilst skolēnu vecumposma īpatnībām. Noteikto pamatprasību skaits katra mācību priekšmeta apguvei ir pārāk liels, kā rezultātā var rasties skolēnu psiholoģiskā pārslodze.
IZM nav organizējusi pedagogu profesionālās kvalifikācijas vērtēšanu, lai arī Izglītības likums, kas paredz IZM veikt šo funkciju, ir spēkā no 1999.gada 1.jūlija. Pedagogu atalgojuma sistēma ir nepilnīga, jo Pedagogu darba samaksas noteikumos nav skaidri noteikta darba laika uzskaites kārtība. Pastāv risks, ka laika posmā, par kuru tika veikta revīzija, pedagogi ir strādājuši virsstundas, par to nesaņemot atbilstošu atalgojumu.
Kopš 2006.gada 1.janvāra pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu bibliotēkās saskaņā ar noteikto finansēšanas normatīvu bibliotēkas dibinātājam grāmatu iegādei un periodiskajiem izdevumiem jānodrošina ne mazāk kā 7 lati uz vienu skolēnu un pedagogu. VK secinājusi, ka 2006.gadā normatīvu ievērojušas tikai 6 pašvaldības no 31 revīzijas laikā apmeklētajām pašvaldībām. Tātad nepietiekama finansējuma apstākļos skolēniem var tikt uzdots pirkt mācību grāmatas, tādējādi nenodrošinot Satversmē noteiktās skolēnu tiesības uz bezmaksas vispārējo izglītību.
Pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības standartu īstenošanai nav noteikti nepieciešamie mācību līdzekļi un var netikt izpildītas mācību priekšmetu standartos noteiktās prasības, vai arī, lietojot nepiemērotus mācību līdzekļus, var tikt apdraudēta skolēnu drošība un veselība.
IZM Izglītības informatizācijas sistēmas ietvaros ir izveidots Pedagogu reģistrs un Obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites reģistrs, taču tie nesniedz ticamu informāciju. Revīzijas laikā, analizējot reģistru kopijas, konstatēts, ka, piemēram, 55 gadus veca pedagoga stāžs var būt 230 gadi, vai arī ieraksts par vienu pedagogu atkārtojas četras reizes, bet, pārbaudot Obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites reģistru, noskaidrots, ka viens skolēns var tikt reģistrēts 2 – 5 reizes. Vienā rajonā šādu vairākkārtēju ierakstu skaits tika konstatēts 2888 reizes.
VK pēc revīzijas ir izstrādājusi 39 ieteikumus IZM, kuru izpildei atbilstoši ieteikumu izpildes grafikam tiks sekots līdzi. Ieteikumi kopumā vērsti uz vispārējās izglītības sistēmas un to reglamentējošo iekšējo un ārējo normatīvo aktu pilnveidošanu, lai novērstu sadrumstalotu vispārējās izglītības sistēmas īstenošanu un veicinātu izglītības kvalitātes celšanos.
Mūsdienu sabiedrības valodas tendences
Filozofe Maija Kūle vārda mākslu uzskata par eiro dzīves formas „uz priekšu” stiprāko balstu. Prasme pareizi izteikties nākotnē varētu nodrošināt skolēnu konkurētspēju darba tirgū, spēju aizstāvēt savu viedokli un ietekmēt sabiedrisko domu, jo valodai ir daudz lielāka vara pār mums, nekā varbūt liekas. Varētu pat teikt, ka nevis valoda ir līdzeklis mums, bet mēs – līdzeklis valodai. To sekmē mediju, masu kultūras un informācijas laikmets, uzskata filozofe.
Valoda ir kā sūklis, kas uzsūc to, kas notiek apkārt. Visātrāk visu jauno „uzsūc” jaunatne, un šodien tā ir cita paaudze ar atšķirīgu vērtību orientāciju. Bērni un jaunieši sarunājas realitātes šovos dzirdētiem vārdiem, latviešu valodu pārpludinājuši anglicismi, kam ir atbilstoši vārdi latviešu valodā, bet kurus nelieto, jo, lietojot modes vārdus, cilvēks it kā cenšas pasvītrot domu gudrību un pievienoties zinošajam vairākumam.
Ja 19.gadsimtā domāja, ka valoda ir tautas gara ārējā izpausme, dvēseliska un garīga darbība, tad postklasiskajā situācijā valoda neievēro kārtību, bet mīl sajaukšanu. Pastiprinās vizuālo zīmju, attēlu loma valodā, valodai nereti ir pakārtota loma – tā komentē vizuālo tēlu. Sarūk teikumu garums. Valoda ir kļuvusi dinamiskāka, frāzes – īsākas, aprautākas. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka gari teikumi veido garas domas, īsi liecina par domas vienkāršību, pat zināmā mērā aprobežotību.
Kā šīs pārmaiņas jāuztver latviešu valodas skolotājam? – Kā šīsdienas realitāte, no kuras nav iespējams aizbēgt. Sabiedrība kā vienmēr spriedīs, ko un kā varētu uzlabot, uzskati saskanēs vai dalīsies, taču, neraugoties uz visām kolīzijām, metodiski skolā arī turpmāk būs jāstrādā skolotājam – viņu neviens nespēs aizstāt. Tai pašā laikā skolotājam jāsaprot, ka ar vecajiem metodiskajiem paņēmieniem strādāt nevarēs, jo ir cits laiks un cita valodas situācija. Arī jauniešu iekšējā atbrīvotība, skeptiskais un ironiskais dzīves vērtējums ienes pārmaiņas latviešu valodas un literatūras mācībās skolā.
Ko nozīmē mainīties skolotājam? Tas nozīmē radīt jaunu domāšanas veidu, kas veidotu pozitīvu attieksmi pret sevi un skolēniem, un darbu skolā.
Izglītības sistēmai bieži pārmet, ka tā slāpē personiskas attieksmes veidošanos pret lietām un parādībām arī tad, ja tās tieši attiecas uz cilvēku pašu. Te rodas jautājums: kas ir labāk – „nepareiza” no vērtētāju viedokļa skolēna pašizpausme vai „pareiza” standarta domāšana? Sekmējot skolēnu pašizpausmi, saasinās jautājums par morālo atbildību. „Bez atbildības par savām domām, vārdiem un darbiem nav personības, ir tikai persona, pie tam vāja un mazvērtīga,” uzsver filozofs un psihologs Pauls Dāle (1889 – 1968).
Neiemācīties domāt kastītēs. (J. Peters.)
Tas, ka jaunajiem pietrūkst valodas plūduma, domāju, nav tikai sabiedrības kopējā iezīme – skolēni maz un nelabprāt lasa grāmatas. Mūsdienās tā noteikti ir problēma daudzās ģimenēs un skolās. Bērniem ir citas iespējas pavadīt brīvo laiku (filmas, seriāli, dažādi raidījumi televīzijā, datorspēles), ka tādai nodarbei kā lasīšana bieži vien pietrūkst pacietības un vēlēšanās. Turklāt, salīdzinot ar citām izklaidēm, lasīšana prasa piepūli. Ar domrakstu palīdzību iespējams panākt, lai skolēni izlasītu daiļdarbu.
It visos mācību priekšmetos, ko bērns apgūst skolas laikā, nepieciešama prasme ātri un pareizi lasīt. Tāpat nav šaubu, ka lasīšana stimulē analītiskā prāta attīstību, veicina iztēli, paplašina redzesloku, bagātina valodu un beigu beigās veido to, ko mēs dēvējam vienā vārdā – intelektu.
Lai bērnu piesaistītu grāmatām, vislielākā loma ir vecākiem un skolai. Ģimene var palīdzēt attīstīt bērnu garīgo kultūru, taču ne vienmēr ģimenē izveidojas augstas estētiskās prasības. Estētisko prasību trūkums neveicina bērnu garīgo attīstību, bet, kļūdams par masu parādību, kavē visas tautas kultūras tālāko attīstību. Spilgtu personību trūkums kritiskos apstākļos tautu var novest pat līdz bojāejai, tā uzskata P. Dāle: „Ja kādā sabiedrībā vai tautā egoistiska ērtību un baudu dziņa uzvar prasību pēc gara vērtībām, redzīgs vērotājs tur saskatīs tuvojamies sabrukuma un iznīcības ēnu.”
Valsts līmenī ir jārūpējas, lai ikvienam iedzīvotājam bibliotēkās būtu pieejamas jaunākās grāmatas. Skolotājam jālasa, bet vecāki saviem bērniem varētu dāvināt grāmatas, vakaros kopā ar viņiem lasīt, tā rūpējoties, lai lasīšana kļūtu par jauku ieradumu.
Otrs, lai cik dīvaini tas šķiet, ir gramatika (gramatiku skolā mācās deviņus vai pat divpadsmit gadus!). Reizēm pat diplomēti filologi raksta ar tādām kļūdām... Atliek paskatīties kaut vai interneta portālu tekstus, lai saprastu problēmas nopietnību. Bet, runājot par valodas stilu, dažkārt ir grūti novilkt robežu, kur tā ir stila kļūda un kur stils.
Domraksta satura vērtējums lielā mērā atkarīgs no skolotāja valodas gaumes, kreativitātes un prasmes attīstīt jaunos talantus. Vērtējot katru darbu, vajadzīga individuāla pieeja. Skolēna domraksts skolotājam būtu jāuztver kā pārsteigums, kā dāvana, ko skolēns pasniedz viņam ar cerību, ka netiks atraidīts vai kā citādi nesaprasts. Domraksta radīšanas process būtībā ir tapšanas brīnums.
Domrakstus ir ļoti grūti izvērtēt – tie ir mākslas darbi, kuri var patikt un var nepatikt. Laba domraksta tāpat kā labas literatūras pazīmes pa lielai daļai ir subjektīvas. Kā objektīvi noteikt domraksta satura kvalitāti? Labam darbam būtu jāatstāj iespaids uz lasītāju, ka rakstītājs zina, ko dara. Būtisks ir arī savs stils. Labs darbs paņem savā varā un liek domāt arī pēc tā izlasīšanas.
Lai skolēns ikreiz atklātu savu personību domrakstā, viņam jātic savam skolotājam, jāuzticas viņam. Vērtējot var palīdzēt skolotāja smalkjūtība, takta izjūta un prasme analizēt darbus ne tikvien emocionāli, bet pēc būtības. Iecerēto pedagoģisko rezultātu var iznīcināt neparedzēts sīkums, blakusapstāklis, pedagoga vai skolēna noskaņojums, grūti pamanāma nianse skolotāja un skolēna attiecībās. Tāpēc jebkura latviešu valodas un literatūras mācību metodikas atziņa uzskatāma par tēzi, ko nepieciešams precizēt atbilstoši konkrētai situācijai.
Savstarpēja sapratne ir veiksmīgas sadarbības pamats, tās rezultātā, kā saka rakstniece L.M.Montgomerija, „viņai (Annai no „Zaļajiem jumtiem”) piederēs prieks, ko dod aizrautīgs darbs, vērtīgi mērķi un patiesa draudzība, un nekas viņai nespēs atņemt šūpulī ielikto iztēli vai sapņu un ideālu pasauli. Un priekšā allaž gaidīs kāds ceļa pagrieziens.”
