Lisabonas līgums jeb sākotnēji par ES reformu līgumu dēvētais dokuments tika parakstīts pērnā gada 13.decembrī Portugālē.
Lisabonas līgums ir jāratificē visām ES dalībvalstīm. Tas paredz savienībai ilgtermiņa prezidentu, ietekmīgāku ārpolitikas vadītāju, demokrātiskāku lēmumu pieņemšanu un lielāku ietekmi Eiropas un nacionālajos parlamentos.
Kaut arī Francijas vēlētāji noraidīja ES konstitucionālā līguma projektu, balsojot pret to, 14.janvārī Francijā līgums tika ratificēts.
Francija ir piektā ES valsts aiz Ungārijas, Maltas, Rumānijas un Slovēnijas, kas ratificējusi līgumu, kurš aizstāj Konstitūciju, ko 2005.gadā referendumos noraidīja Francijas un Nīderlandes vēlētāji.
Lisabonas līgumā nav iekļautas atsauces uz simboliem, kas varētu atgādināt nācijvalsts suverenitāti, piemēram, himna vai karogs un kurus varētu tulkot kā mājienu uz ES iespējamo valstiskumu. Vēlētāji jau agrāk norādījuši, ka šādi elementi viņiem ir netīkami.
Paredzēts, ka Lisabonas līgumam jāstājas spēkā 2009.gada 1.janvārī.
Līguma apspriedes laikā ES prezidējošā valsts bija Portugāle. Arī Starpvaldību konference par līgumu notika Lisabonā, tāpēc, sekojot tradīcijai, līgumu nosauca Portugāles galvaspilsētas Lisabonas vārdā. Dalībvalstu starpā gan uz brīdi parādījās domstarpības, vai tik nozīmīgu līgumu saukt Lisabonas vārdā, vai turpināt to saukt par Reformu līgumu.
ES vēsturē ir virkne līgumu, kuri nes pilsētu nosaukumus.
Piemēram, 1997.gada 11.jūnijā ES valstu vadītāji noslēdza Amsterdamas līgumu. Tam bija četri galvenie mērķi: pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi, atcelt atlikušās barjeras brīvai pilsoņu kustībai un garantēt drošību ES terirotijā, dot ES lielākas balsstiesības globālajos jautājumos un, gatavojoties paplašināšanās procesam, padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru.
2001.gada 26.februārī tika parakstīts Nicas līgums. Ar šo līgumu noslēdzās 2000.gada Starpvaldību konference, kuras uzdevums bija izstrādāt plānu, kā paplašināšanās kontekstā ES institūcijām turpināt efektīvu darbu. Nicas līgums tāpat kā Amsterdamas nav pastāvīgs pamatlīgums – ar to tiek grozīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību. Tas (kopā ar pielikumiem) bija būtisks Latvijai, jo nosaka kandidātvalstu uzņemšanas procedūru un izmaiņas ES institūcijās pēc ES paplašināšanās. Nicas līgumā arī noteikts Latvijas pārstāvju skaits Eiropas Savienības institūcijās. 2001.gada jūnijā pret to nobalsoja īri, uzskatot, ka līgums atstāj novārtā mazās valstis. Vēlāk sekoja milzīga starptautiska kampaņa, lai pierunātu īru vēlētājus tomēr akceptēt līgumu, ko viņi arī izdarīja. Nicas līgums stājās spēkā 2003.gada 1.februārī pēc tam, kad to bija ratificējušas visas ES dalībvalstis.
ES attīstību iespaidoja arī pagājušā gadsimta 80. un 90.gados notiekošās ģeopolitiskās pārmaiņas. 1990.gadā noritēja Vācijas apvienošanās. 1991.gadā ES dalībvalstis uzsāka sarunas par jaunu līgumu, paturot prātā divus mērķus: konsolidēt ekonomiskos sasniegumus un piešķirt Eiropai izteiktāku lomu starptautiskajās attiecībās. Rezultātā tika izveidota juridiski un institucionāli sarežģīta struktūra – Mārstrihtas līgums, ko noslēdza līdz ar PSRS sabrukumu.
Māstrihtas līgums dod norādes ceļam uz vienotu valodu un uzsāk jaunas kopējas politikas- rūpniecības, komunikāciju tīklu, patērētāju aizsardzības, veselības un izglītības jomā. Tas ir tā dēvētais kopienu "pīlārs", kurā saglabājas tās politiskā un iestāžu kārtība, ar centrālo lomu Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam, kas noteiktās jomās kopā ar Padomi piedalās likumdošanas procesā.
Izveido arī divus jaunus "pīlārus", kas atbilst ierastajai starpvaldību sadarbības loģikai ārpolitikā, kā arī iekšlietās un tieslietās. Šajās jomās Eiropas Parlamenta iesaiste ir minimāla un Ministru padome vairumu lēmumu pieņem vienprātīgi. Zem jauna nosaukuma “Eiropas Savienība” un ar kopējām iestādēm no šā brīža sadzīvo daudzas procedūras un noteikumi, kas katrā jomā ir atšķirīgi.
ES pirmssākumos 1951.gadā tika noslēgts Parīzes līgums, ar kuru tika dibināta Ogļu un Tērauda kopiena. Tas noteic pārnacionālas kompetences divās ļoti nozīmīgās pēckara Eiropas ekonomikas jomās. Līgums definēja gan spēles noteikumus, gan darbības jomas. Savukārt politikas jomā trīs gadus vēlāk seko neveiksme - neizdodas izveidot Eiropas Aizsardzības Kopienu. Bez šaubām toreiz vēl bija pāragri kopīgi pārvadīt tik jūtīgu jomu. Tātad - vispirms Eiropa veidojās uz ekonomiskās sadarbības pamata.
1957.gada Romas līgums aizsāk kopējo Eiropas ekonomisko projektu. Tā mērķis ir radīt kopēju tirgu, kurā pakāpeniski likvidē tirdzniecības barjeras un uzsāk jaunas kopējas politikas- pēc oglēm un tērauda seko konkurence, lauksaimniecība un transports. Pirmie gadi ir acīmredzami veiksmīgi. Un tā līdz brīdim, kad 1960. gadu vidū partneru vidū lauksaimniecības sadaļas dēļ parādās neuzticība, kas iedarbina paralizējošu lēmumu pieņemšanas mehānismu - vienprātību. Sākotnējais sadarbības izaugsmes temps ir pārtraukts.
Šengenas līgums, kurš nesen stājās spēkā arī Latvijā, nosaukts par godu nelielai Luksemburgas pilsētai Šengenai.
Paplašinot Šengenas zonu, tika atcelta robežkontrole uz jūras un sauszemes robežām jaunajām ES dalībvalstīm. Šengenas līgums patlaban apvieno 15 valstis - visas vecās ES dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju un Īriju, kā arī Norvēģiju un Islandi. Līgums noteic robežkontroles atcelšanu uz iekšzemes robežām dalībvalstu pilsoņiem. Luksemburga un Nīderlande - tas tika parakstīts uz kuģa Moseļas upē, netālu no mazas Luksemburgas pilsētiņas Šengenas, vietā, kur saskaras Luksemburgas, Francijas un Vācijas robežas. Jau pirms līguma noslēgšanas Beniluksa valstis bija atcēlušas robežu kontroli. Līdzīga kārtība ir arī Skandināvijas valstīs, kuras savstarpēji šķērsojot, nav pārbaužu, vien izliktas norādes par valsts teritoriju.
Ziemeļatlantijas līgumu mēdz dēvēt arī par Vašingtonas līgumu, jo tas tika parakstīts 1949. gada 4.aprīlī Vašingtonā, Kolumbijas štatā ASV.
Līgumu parakstījušās valstis apņēmās sargāt brīvību, kopīgo mantojumu un savu civilizāciju, kura balstās uz demokrātijas, indivīda brīvības un likuma varas principiem. Līguma dalībnieku mērķis ir vairot stabilitāti un labklājību Ziemeļatlantijas telpā. Līguma piektais pants paredz solidaritāti starp visām dalībvalstīm – uzbrukums vienai no tām tiek traktēts kā uzbrukums visai aliansei.
Eksistē vēl virkne citu Vašingtonas līgumu, kuri galvenokārt regulē ASV attiecības ar tās kaimiņvalstīm.
