Valsts viena, nauda – dažāda
Pēc Liepājas ieņemšanas 1915. gadā vācu ģenerālis Paprics pavēlēja pilsētai iespiest un laist klajā savu papīra naudu. G. Meijera grafiskā iestādē tika izgatavotas 1, 2, 3, 5 un 10 rubļu, kā arī 1, 3, 5, 10, 25 un 50 kapeiku zīmes. Ar šīm zīmēm pilsēta gan samaksāja 50 000 rubļu lielo kontribūciju, gan arī izmaksāja strādniekiem algas. Izlaida divu veidu naudas zīmes: maiņas un parādzīmes. Ar Latvijas Pagaidu valdības 1919. gada 28. marta rīkojumu Liepājas pilsētas parādu zīmes tika pielīdzinātas valsts naudai un bija apgrozībā arī Grobiņas un Aizputes apriņķī.
 |
| Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Arī Jelgavā saskaņā ar pilsētas domnieku lēmumu J. Stefenhāgena grafiskajā iestādē kopš 1915. gada 12. augusta iespieda savas 1, 3, 5, 10, 15 un 50 kapeiku, 1 un 3 rubļu, vēlāk arī 6, 9 un 30 kapeiku, 5, 20 un 50 rubļu, 5 feniņu un 100 marku zīmes. 1916. gadā kapeiku un feniņu kurss bija šāds: 5 feniņi = 3 kapeikas, 10 feniņi = 6 kapeikas un 15 feniņi = 9 kapeikas, savukārt 3 kapeikas atbilda cara laika krievu altinam. Arī Jelgavas pilsētas parādzīmes sākotnēji Latvijas Republikā tika pielīdzinātas valsts naudai. Valdība pasludināja, ka pēc 1924. gada aprīļa tās vairs nebūšot likumīgs maksāšanas līdzeklis, tomēr Saeima termiņu pagarināja līdz 1925. gada 1. janvārim, bet valsts kasē Jelgavas naudu pret latiem varēja apmainīt līdz 1931. gada 1. aprīlim.
Pēc Aleksandra Platbārža datiem, Liepājas parādzīmju emisijas kopsumma bija 2 886 827 rubļi un 69 kapeikas, bet no apgrozības izņēma un iznīcināja zīmes par 2 331 862 rubļiem un 10 kapeikām. Jelgavā attiecīgi – par 1 107 621 rubli un 50 kapeikām bija izlaistas un par 894961 rubli atmaksātas. Turklāt jāatzīmē, ka Jelgavas pilsētas domnieki ar 1915. gada 20. oktobra lēmumu aizdeva Ventspilij 65 000 rubļu, Kuldīgai – 50 000, Aizputei – 2000 rubļu.
 |
Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Acīmredzot ar aizņēmumu vien Ventspilij nepietika, un tā izlaida arī savas parādzīmes: 1,3,5,10 un 50 kapeiku nominālos 122560 zīmes par 35 000 rubļu. Tās bija apgrozībā arī ārpus pilsētas.
Jautājumu par atļauju Rīgas pilsētas valdei izlaist savu naudu Tautas padome apsprieda 1919. gada 30. augustā, kaut gan naudas zīmes jau bija iespiestas un atradās apgrozībā no 1919. gada 15. augusta. Līdz ar to Tautas padome, nostādīta jau notikušā fakta priekšā, atļāva izlaist 1 un 3 rubļu naudas zīmes 8 miljonu kopsummā, no kurām vēlāk izpirkšanai bija nodoti tikai 6 011 352 rubļi.
Ir zināms, ka arī Rēzeknes pilsētas valde izdevusi savas naudas zīmes, bet diemžēl par tām nav nekādu tuvāku ziņu, un arī kolekcijās tās gandrīz nav sastopamas. Turklāt naudas apgrozībā bija vācu markas, speciāli okupētajām teritorijām izlaistās Austrumu Aizdevu kases zīmes rubļos un markās, cariskās Krievijas papīrnauda, jo tās apmaiņa pret zeltu tika pārtraukta jau pirmajās kara dienās 1914. gadā, pēc Februāra revolūcijas Krievijas izlaistās Domes naudas un kerenkas. Tādu, lūk, mantojumu saņēma jaunā Latvijas valsts.
 |
| Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Drīz vien pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tās lielāko teritorijas daļu okupēja boļševiku vara, kura, protams, arī sevi apliecināja, izdodot savu naudu. Cēsīs, piemēram, kur padomju vara pastāvēja no 1918. gada 23. decembra līdz 1919. gada 23. maijam, apriņķa Strādnieku deputātu padomes izpildkomiteja nacionalizētajā O. Jēpes tipogrāfijā iespieda 5 un 10 rubļu aizņēmuma kuponus, uz kuriem iespieda lakonisku paziņojumu: „Šo kuponu viltotāji tiks nošauti.” Cik zināms, tas ir vienīgais šāda veida brīdinājums naudas vēsturē. Šo zīmju apzīmogošanai lietoti divi zīmogi. Viens no tiem bija no metāla – aplis uz zobrata piecstaru zvaigznes ar izkapti un āmuru, apkārt zobratam teksts: „VISU ZEMJU PROLETĀREEŠI, SAVIENOJATIES! LATVIJAS SOC. PADOMJU REPUBLIKA Cēsu Apr. Str. Dep. Pad. Izpildu komiteja.” Otrs zīmogs bija no gumijas, ar tekstu – „Cēsu Apriņķa Strādnieku Deputātu Padome”, aplī – „Izpildu Komiteja”.
 |
Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV |
Rīgas Strādnieku deputātu padome saskaņā ar 1919. gada 7. aprīļa rīkojumu izlaida 1 rubļa (no 9.04 līdz 14.05), 3 rubļu (no 8.04 līdz 16.05), 5 rubļu (no 3.05 līdz 14.05) un 10 rubļu (no 9.05 līdz 15.05 ) maiņas zīmes. Šo zīmju iespiešanas apstākļus raksturo Finanšu nodaļas raksts Nr. 954 Pārtikas nodaļai. Finanšu nodaļa pieprasīja izsniegt spiestuves strādniekiem kaut kādus produktus, jo tos nodarbināja ”(..) pie jaunās Rīgas naudas drukāšanas. Drukāšana turpinās visas 24 stundas bez pārtraukuma, bez tam strādā tikai divas maiņas – katra 12 stundas, neizslēdzot arī svētdienas. Turklāt darbs ir ļoti atbildīgs, steidzams un grūts, kurš prasa no strādnieka ļoti daudz uzmanības uz enerģijas. Šādos apstākļos minētajiem strādniekiem būs jāstrādā vairākas nedēļas (..)”
Naudas zīmju metu autori bija vēlāk izcili latviešu mākslinieki: 1 rubļa – K. Ubāns, 3 rubļu – A. Cīrulis, 5 rubļu – L. Liberts, 10 rubļu – B. Dzenis. Zīmējumiem izmantoja ģerboni, ko P. Stučka kautrīgi dēvēja par „republikas zīmogu”, sakot tā: „(..) mēs savu valsts nozīmi drusku pārgrozījām – tā uz Krievijas zīmoga ir likts sirpis un āmurs, priekš mums tas Latvijas saimnieciskās dzīves attīstības dēļ nav piemērots, tāpēc sirpja vietā tiek likta izkapts (..)” Šīs maiņas zīmes iespieda nacionalizētā A. Groseta grafiskajā iestādē Rīgā. Apgrozībā tām bija noteikts šāds kurss: 1 rbl. = 1 ostrublis, cara vai Krievijas Pagaidu valdības rublis, turklāt īpašs dekrēts noteica, ka privātām personām drīkstēja būt sīknauda (zīmes līdz 10 rubļiem) par ne vairāk kā 100 rubļiem, citas vērtības – par ne vairāk kā 1000 rubļiem. Pārējā nauda divu dienu laikā bija jāiemaksā Tautas bankā kā noguldījums. Ja pie kāda atradīšot vairāk par šo normu, nauda tikšot konfiscēta. Kā pats P. Stučka izteicies, šīs maiņas zīmes ne ar ko nebija garantētas.
Pēc padomju varas krišanas spiestuvē palika pusgatavas zīmes, kas daļēji nonāca krājēju rokās, kā arī tika izmantotas citiem nolūkiem, piemēram, 5 un 10 rubļu pusgatavās zīmes ar iespiedumu vienā pusē 1919. un 1920. gadā izmantoja Latvijas Republikas pamatmarku izgatavošanai.
Brīvprātīgās rietumu armijas virspavēlnieks Bermonts-Avalovs 1919. gada 6. oktobrī Jelgavā bija nodibinājis īpaši politiski administratīvu pārvaldi, un 10. oktobrī viņš izdeva rīkojumu par savas naudas izlaišanu, pasludinot to par apgrozībā esošu no 24. oktobra. J. Stefenhāgena grafiskā iestādē Jelgavā tika iespiestas 1,5 un 10 marku zīmes, bet 50 marku zīmes – Berlīnē, uz tām attēlojot cariskās Krievijas divgalvaino ērgli un maltiešu krustu. Uzraksti bija vācu un krievu valodā, turklāt krieviskais variants bija ar kļūdām. Bermonta nauda bija nodrošināta ar īpašumu, kas atradās viņa armijas ieņemtajos apgabalos. Armijas vācu vienību karavīri pēc atgriešanās Vācijas Bermonta naudas zīmes varēja apmainīt pret vācu markām, turpretī Latvijā piespiedu kārtā ieviestās naudas zīmes vēlāk apmainītas netika. Izlaiduma oficiālā kopsumma bija 10 miljoni marku. Zīmju kurss: 2 markas = 1 ostrublis vai 2 cara rubļi. Arī šī izlaiduma pusgatavās 10 marku loksnes ar iespiedumu vienā pusē 1920. gadā izlietoja Latvijas pamatmarku iespiešanai.
Brīvības cīņu laikā Vidzemē, kur kopā ar latviešiem cīnījās igauņu un somu brīvprātīgie, apgrozībā bija arī Somijas un Igaunijas nauda – markas un peniji. Igaunijas naudu 1920. gadā Valkas, Valmieras un Alūksnes valsts kases nodaļās apmainīja pret Latvijas naudu pēc kursa: 1 marka = 40 kapeikas.
Īpaša nauda bija arī Latgales partizānu pulkam (apvienojās 1919. gada 5. jūlijā) – Krievijas 1917.–1919. gada dažādu izlaidumu naudas zīmēm uzspieda rotas komandiera zīmogu ar tekstu, piemēram, „I LATGALES PARTIZĀNU PULKS”, vidū - „ (..)ROTAS Komandeers”.
Latvijas Republikas Pagaidu valdības finanšu ministra 1918. gada 11. decembra rīkojumā teikts, ka, parakstoties uz 5% Brīvības aizņēmuma, tiks ņemta Krievijas cara laika, Pagaidu valdības un „domes” nauda (tikai 1000 un 250 rubļu zīmes) un ostnauda pēc šāda kursa: 1 cara rublis = 1,25 domes rubļi = 80 ostkapeikas, bet 1919. gada 4. februārī tika noteikts jauns kurss: 1 cara rublis = 1 ostrublis = 2 markas.
