Demogrāfiskie dati liek secināt – pat tad, ja Latvija tagad atrisinās darbaspēka problēmas, nākotnē tās tik un tā saasināsies un pie to risināšanās būs vien jāķeras klāt ar jaunu sparu. Turklāt var rasties situācija, ka pat pie pašreizējās trīs līmeņu pensiju sistēmas pēc trīsdesmit gadiem Latvijas pensionāru laimīgās un pārtikušās vecumdienas var tikt pamatīgi apdraudētas. Jauno nodokļu maksātāju trūkums var neienest valsts budžetā pietiekoši daudz naudas, lai valsts spētu samaksāt to savu pensiju daļu, kas garantēta šī brīža strādājošajiem.
Demogrāfiskās “bedres” problēmas jau ir pārdzīvojuši bērnudārzi, un tagad šajā sektorā parādās jaunas – līdz ar bērnu skaita pieaugumu sākt trūkt vietu. Visasāk demogrāfiskās “bedres” problēmas patlaban sajūt pamatskolas. Ir skolas, kur bērnu skaits nepārsniedz četrus desmitus. Tas no vienas puses pašvaldībām liek ļoti nopietni domāt – vai ir vērts šādas skolas uzturēt, vai tas nemaksā pārāk dārgi? Demogrāfiskās “bedres” ietekmei sāk jau gatavoties Latvijas augstskolas. Savukārt darba devēji un Labklājības ministrijas speciālisti uzsver, ka ir pienācis pēdējais laiks, lai valsts nopietni ķertos klāt darba tirgus un pensiju sistēmas uzlabošanai, citādi – valsts pēc pāris gadu desmitiem iekulsies pamatīgās nepatikšanās.
Bērnu par maz
Patlaban vidēji uz vienu bērnu (līdz 15 gadiem) Latvijā ir 6,2 pieaugušie. Vislielākā demogrāfiskā „bedre” vērojama vecuma grupā no 6 līdz 10 gadiem. Šajā vecumā Latvijā ir vien 94,7 tūkstoši bērnu. Salīdzinājumam – vecumā no 21 līdz 25 gadiem cilvēku ir uz pusi vairāk - 182,9 tūkstoši. Speciālisti uzsver, ka tā ir pamatīga demogrāfiskā slodze, ar ko tagadējiem jaunajiem pilsoņiem nāksies saskarties nākotnē.
Lai arī Latvijā bērni ir sākuši dzimt vairāk, tomēr valstī joprojām ir negatīva demogrāfiskā bilance, proti, cilvēku vairāk nomirst nekā piedzimst. Tā piemēram, arī 2007.gadā katru mēnesi dzimstības un mirstības bilance Latvijā ir bijusi negatīva – lielākais iedzīvotāju skaita samazinājums dabīgā ceļā bija februārī (-1470 cilvēki), mazākais – augustā (-330 cilvēki).
Latvijā piedzīvotais pēdējais “dzimstības bums” bija vērojams Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā – no 1986. līdz 1992.gadam. Pēdējais gads, kad dzimstība Latvijā pārsniedza mirstību, bija 1990., kad dabīgais pieaugums bija 3,1 tūkstoši cilvēku. Turpmākos gadus dzimstības rādītāji vairs tikai kritās.
Kopumā jaunāki par 15 gadiem Latvijā pašlaik ir 318,5 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējo desmitgažu laikā. Vislielākais bērnu un pusaudžu īpatsvars Latvijā bija tajā pašā 1990.gadā – 607 tūkstoši jeb 22,7% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Tagad situācija ir mainījusies un Latvijas sabiedrība piedzīvo to pašu, ko vairums Eiropas valstis – novecošanos. Tā pērn no Latvijas 2,3 miljoniem iedzīvotāju 65,3% bija darbspējas vecumā, 20,7% - virs darbspējas vecuma, bet 14% līdz darbspējas vecumam (15 gadiem), kuriem būs jāstrādā nākotnē.
Skolēnu skaitu izjūt skolas
Pirmie ar demogrāfiskās “bedres” problēmām sastapās bērnudārzi. Gan ekonomisko problēmu un privatizācijas, gan ēku īpašnieku maiņas dēļ, gan bērnu skaita krituma dēļ šo iestāžu skaits būtiski samazinājās. Taču, tā kā pēdējos gados dzimstība atkal ir palielinājusies, uz vietām „dārziņos” veidojas rindas un atkal tiek domāts, kādā veidā palielināt pirmskolas izglītības iestāžu skaitu.
Šī problēma jāņem vērā tagad, domājot par iespējamo skolu slēgšanu, kuras nu ir panākusi demogrāfiskā “bedre”. Pagājušajā mācību gadā Latvijas vispārizglītojošajās skolās mācījās 266,1 tūkstotis skolēnu. Tas ir par aptuveni ceturtdaļu mazāk nekā 1998./99.mācību gadā, kad skolojās 348,2 tūkstoši bērnu. Skaitliski mazākais skolēnu skaits pašlaik ir no 1. līdz 4.klasei – tikai šajā mācību gadā pirmklasnieku skaits sasniedza 20 tūkstošus. Piemēram, ja 1998./99.mācību gadā Latvijā bija 33,8 tūkstoši pirmklasnieku, tad iepriekšējā mācību gadā tie ir vien 19,6 tūkstoši, bet šajā mācību gadā – 20,5 tūkstoši.
Latvijā pašlaik ir vairāk nekā 20 sākumskolas un pamatskolas, kurās skolēnu skaits ievērojami atpaliek no noteiktajiem minimālajiem apjomiem. Ir pat pamatskolas, kurās ir tikai 30, 34 vai 42 skolēni. Pēc ministrijas prognozēm kopējais skolēnu skaits sāks palielināties tikai ar 2013./2014.mācību gadu.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzsver, ka mācību iestāde laukos nereti ir vienīgais vietējā mēroga kultūras un izglītības centrs, tāpēc IZM mudina pašvaldības ļoti rūpīgi izvērtēt skolu slēgšanu, jo pamata izglītības iegūšanu vēlams nodrošināt iespējami tuvu bērna dzīvesvietai. Taču ministrija vienlaicīgi arī norāda, ka jāraugās, lai nepietiekamā skolēnu skaita un finanšu resursu trūkuma dēļ neciestu izglītības kvalitāte. Līdz ar to jautājums par mazajām lauku skolām risināms kompleksi – Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā.
„Skolas pastāvēšana nevar būt vienīgais lauku rajona attīstības objekts. Ja tuvumā nebūs uzņēmēji ar vietējiem uzņēmumiem vai ražotnēm un darba vietām tajās, skolai vienai pildīt vietējā kultūras attīstības centra funkcijas būs pagrūti,” saka ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktora vietniece Inita Juhņeviča.
Augstskolas – “bedres” priekšā
Savukārt augstskolas pagaidām bauda Atmodas laika dzimstības pieauguma augļus. Kopš 2001.gada studentu skaits Latvijā ir pārkāpis 100 tūkstošu robežu un augstāko punktu tas sasniedza 2005./06.mācību gadā, kad studentu skaits bija 131 tūkstotis. Tomēr jau 2006./07.gadā studējošo skaits samazinājās līdz 129,5 tūkstošiem.
“Nedomāju, ka šī demogrāfiskā problēma būtiski varētu skart augstskolas. Uz tām dodas mācīties tikai daļa no jauniešiem,” uzskata Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts. Tāpat viņš pieļauj, ka mazāk ar šīm problēmām saskarties tās augstskolas vai arī tie mācību virzieni, kas saistīti ar tehniskajām lietām, inženierzinātnēm. “Demogrāfiskā “bedre” drīzāk varētu radīt problēmas tām augstākajām mācību iestādēm, uz kurām studenti “skrien” un par diplomu ir gatavi maksāt lielu naudu, kur nav jāmācās ķīmija un matemātika,” uzsver rektors.
IZM aprēķini liecina, ka Latvijas augstskolās no 2013. līdz 2015.gadam studentu skaits maksimāli varētu samazināties 1,5 reizes. Tas praktiski nozīmē, ka augstskolu ienākumi krasi saruks. Līdz ar to augstākajām mācību iestādēm, ja vien tās negrib slēgt savas durvis, ir trīs iespējas: pirmā, piesaistīt ārvalstu studentus, otrā – palielināt mācību maksu, trešā – prasīt papildus līdzekļus no valsts budžeta.
Patlaban par virknes augstāko mācību iestāžu plāniem segt to cilvēku fizisko trūkumu, kas grib studēt, ar ārvalstu jauniešu piesaisti I.Knēts izsakās skeptiski: “Ja tie būtu studenti no Čehijas, Dānijas vai Polijas, tad iespējams tas būtu pozitīvi. Taču šie jaunieši pie sevis mājās var arī iegūt augsta līmeņa izglītību, tāpēc viņiem nav jādodas prom. Savukārt, ja runājām par studētājiem no Pakistānas, Bangladešas vai Šrilankas, tad par šo jaunieši vēlmi studēt un iegūt zināšanas esmu skeptisks. Viņiem vajag tikai Eiropas diplomu,” uzskata rektors.
Darbaspēks trūks
Latvija ne ar ko būtiski neatšķiras no pašreizējās Eiropas kopējās demogrāfijas ainas. Arī citās Eiropas valstīs pēdējās desmitgadēs ir vērojami zemi dzimstības rādītāji, kas tagad ietekmē Eiropas „novecošanu”.
Taču, ja Rietumeiropa savus darbaspēka resursus veiksmīgi papildina ar jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem, tad Latvijai šāda iespēja nav tik reāla. Eksperti drīzāk lēš, ka no valsts turpinās aizbraukt nu jau vairs ne tikai darbaspējīgie, bet arī pie vecākiem uz ārvalstīm varētu pārcelties bērni, tādejādi vēl vairāk padziļinot demogrāfiskās problēmas nākotnē.
“Protams, mēs ņemam vērā tuvojošos “bedri” un tieši tāpēc ļoti aktīvi uzstājam, ka valdībai ir jāsāk ļoti nopietni veidot migrācijas politiku,” uzsver Latvijas Darba devēju konfederācijas izpilddirektore Elīna Egle. Viņa piebilst, ka līdztekus migrācijas un remigrācijas politikai ir nepieciešams domāt par izglītības sistēmu un darbinieku kvalifikācijas jautājumiem. “Daļēji šīs problēmas var risināt ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu un attiecīgi virzītu izglītības programmu, kas patiesi gatavo tos speciālistus, kas nepieciešami tirgum, tādejādi nerodas darba tirgus nesabalansētība,” uzsver darba devēju pārstāve.
Viņa arī piebilst, ka ir nepieciešama arī moderna un mūsdienīga nacionālā ideoloģija. “Tiem cilvēkiem, kas patlaban uzsāk dzīvot Latvijā, ir jābūt iespējām viegli apgūt latviešu valodu un iekļauties mūsu vidē. Ir svarīgi, lai šie cilvēki strādātu legāli, lai viņi zinātu mūsu likumdošanu. Ja cilvēks nezina valodu, nezina savas tiesības, visdrīzāk viņš papildinās nelegāli nodarbināto rindas,” uzsver E.Egle.
Pensijām problēmas
Lai arī Latvijā ir veikta pensijas sistēmas reforma, tas nebūt negarantē, ka valsts nākotnē spēs pilnībā izmaksāt savu, iedzīvotājiem apsolīto pensiju daļu. Patlaban strādājošie maksā nodokļus sociālajā budžetā, tā virtuāli uzkrājot sev pensijas kapitālu, taču reāli šie maksājumi aiziet mūsdienu pensionāriem. Tāpat daļa no sociālajiem maksājumiem tiek novirzīti tā saucamajam 2.pensiju līmenim, kas arī ir obligāts, taču šīs naudas pārvaldnieks vairs nav valsts, bet gan privātais. Savukārt trešais pensiju līmenis ir brīvprātīgs. Tur katrs iedzīvotājs var novirzīt tik daudz naudas, cik vēlas.
Kā liecina „Parex” atklātā pensiju fonda savulaik veiktie aprēķini, ja, piemēram, 1971.gadā dzimušais iedzīvotājs, tagad iesaistīsies visos trijos pensiju līmeņos un no ienākumiem atvēlēs 10% privātajām iemaksām privātajā pensiju fondā, tad viņš nākotnē spēs nodrošināt sev pensiju tikai 68,7% apmērā no šodienas ienākumiem.
Savukārt Labklājības ministrijas (LM) Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece ir vēl skeptiskāka, ņemot vērā demogrāfisko “bedri”: “To, ka iedzīvotāju novecošanās varētu sāpīgi skart Latviju, valsts saprata jau 1996.gadā un tieši tāpēc tika veikta pensiju sistēmas reforma un tika ieviesta 3.līmeņu pensiju sistēma. Taču problēmas varētu būt tik un tā.”
Ierēdne uzsver, ka problēmas var rasties, jo netika realizēts viens no reformas priekšlikumiem, kam ir būtiska nozīme - netika izveidots rezerves fonds. Tā uzdevums būtu tagad, kad ir labvēlīga demogrāfiskā situācija, uzkrāt sociālos maksājumus, kurus varētu izlietot tajā brīdī, kad iemaksas strauji samazināsies. “Ap 2022.gadu iemaksas sāks sarukt un 2040.gada vidū var rasties situācija, kad nebūs, par ko izmaksāt valsts garantētās pensijas. No šādas situācijas mēs nespēsim izvairīties, ja tagad nekas netiks izdarīts,” uzsver J.Muižniece.
2005.gadā valdība noraidīja LM priekšlikumu par rezerves fonda izveidi. Tagad ministrija gatavojas uz valdību doties vēlreiz. Ierēdne uzsver, ka demogrāfiskā situācija pēc 2-3 gadiem sāks pasliktināties un rezerves fondu izveidot būs sarežģītāk. “Ja tagad netiks izveidots rezerves fonds un netiks uzkrāti līdzekļi ilgākam laika posmam, tas vien nozīmē, ka pēc gadiem 30 vai vēl ātrāk Latvijai būs būtiski jāpalielina sociālās iemaksas strādājošiem, lai tā varētu pildīt savas saistības pret pensionāriem,” saka J.Muižniece.
Arī citur sagaida problēmas
Latvija nav vienīgā, kas pārdzīvo demogrāfiskās “bedres” radītās problēmas. Eiropas Komisijas pētījums par Eiropas demogrāfisko nākotni liecina, ka pēckara laikā piedzīvotā „bērnu buma” paaudze drīzumā dosies pensijā, bet jaunu cilvēku resursu, ko likt vietā, Eiropā nav pēdējo desmitgažu zemo dzimstības rādītāju dēļ. Pašlaik vidējais dzimstības rādītājs uz vienu sievieti Eiropā ir 1,5 bērni. Taču, lai likvidētu cilvēku „iztrūkumu”, šim rādītājam būtu jābūt vismaz vidēji 2,1 bērnam uz vienu sievieti.
Prognozes liecina, ka, samazinoties nodarbinātībai un kā vienīgajam izaugsmes faktoram paliekot produktivitātes kāpumam, Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta pieaugums var samazināties uz pusi – no vidēji 2,4 procentiem 2004.-2010.gadā līdz 1,2 procentiem 2031-2050.gadā. Vislielākās problēmas 2006.gadā ar dabīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu, izņemot Vāciju, ir bijušas tieši jaunajās ES dalībvalstīs – Bulgārijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ungārijā, Rumānijā, Horvātijā un Polijā. Turklāt Bulgārija, Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija ir tās jaunās ES dalībvalstis, kas zaudējušas iedzīvotājus arī migrācijas rezultātā.
2007.gada sākumā Eiropas Savienības iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap 494,7 miljoniem, kas ir par 0,37% jeb 1,8 miljoniem vairāk nekā 2006.gada sākumā. Tomēr pieauguma lauvas tiesu veido migrācija (+1,4 miljoni), nevis dzimstības rādītāji (+399 tūkstoši). Turklāt migrācija ir galvenais ES iedzīvotāju skaita pieauguma iemesls jau kopš 1992.gada.
Eiropas statistikas biroja „Eurostat” aprēķini liecina, ja tagadējās ES dalībvalstis vēlētos dubultot savu iedzīvotāju skaitu, tam teorētiski nāktos gaidīt 157 gadus, bet Turcijai būtu nepieciešami vien 55 gadi. Turklāt, ja tā tiks uzņemta ES, tad 2050.gadā Turcija noteikti būs ES valsts ar vislielāko iedzīvotāju skaitu.
Savukārt Vācijas ekonomikas institūta pētījumā minēts, ka Francija pašreizējā "bērnu buma" dēļ nākotnē varētu apsteigt Vāciju un jau 2035.gadā kļūt par ekonomiski spēcīgāko ES valsti. Jāpiebilst, ka Francija jau pirms Otrā pasaules kara uzsāka īstenot stimulējošu demogrāfisko politiku, turklāt tā tiek īstenota vēl joprojām. Piemēram, ģimenēm ir iespēja savas atvases atstāt ne pārāk dārgās pirmsskolas iestādēs, kas dod sievietēm iespēju vienlaikus gan audzināt bērnus, gan strādāt.
