Atšķiras vien prognozes, cik daudzi aizbrauks, un tonis, kādā par šīm problēmām eksperti runā. Vieni to saka ar dramatisma pieskaņu, otri – ar fakta konstatācijas realitāti balsī. Šķiet, ka ar Eiropas Savienības (ES) doto ekonomisko pamatbrīvību, respektīvi, brīvu darbinieku pārvietošanās iespēju kā neizbēgamu realitāti beidzot visi ir samierinājušies. Tagad izskan aicinājumi Latvijā veidot tādu dzīves un darba kvalitāti, lai arvien grūtāk cilvēkiem būtu no tā visa atteikties un aizbraukt prom uz kādu citu valsti.
Latvijas strādnieku klejojumi
Precīzs no Latvijas aizbraukušo skaits nav zināms, jo, dodoties peļņā uz kādu citu ES valsti, nekur nav jāreģistrējas. Tomēr Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās (ĪUMSIL) sekretariāts lēš, ka pašlaik Latviju darba dēļ ir atstājuši aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Latvijas darba devēju konfederācija tikmēr domā, ka trīs gadu laikā to skaits jau ir sasniedzis vismaz 110 tūkstošus. Visvairāk Latvijas iedzīvotāju izbrauc uz Īriju, Lielbritāniju un Vāciju. Galvenie aptaujās noskaidrotie aizbraukšanas iemesli ir sociālās drošības trūkums, ekonomiskie apstākļi, darba devēju attieksme, kā arī privāti motīvi.
“Darbaspēka imigrācija, protams, turpināsies. Tā nekad nevar pilnībā beigties, pat visbagātāko valstu iedzīvotāju brauc strādāt uz ārzemēm. Dažkārt cilvēki dodas strādāt citur par mazāku algu, jo viņi vēlas pārmaiņas savā dzīvē, šādi rīkoties var mudināt arī pārliecība un vēlme palīdzēt mazāk attīstītām valstīm. Vēl kādam savā dzimtenē vienkārši apnicis vai piedzīvota neveiksme personiskajā dzīvē. Nauda ir tikai viens no faktoriem, kas motivē cilvēkus,” uzskata Hansabanka vadošais sociālpolitiskas eksperts Pēteris Strautiņš.
Viņš arī min, ka visdrīzāk Latvijas iedzīvotājiem kā populārākās valstis turpinās palikt Īrija un Lielbritānija. Tur ir draugi, paziņas, par Latvijas iedzīvotāju pieredzi šajās valstīs, vēsta arī plašsaziņas līdzekļi. “Taču ir arī faktori, kas var padarīt Lielbritāniju un Īriju mazāk populāras. Vairāk nekā 10 gadus tajās ekonomiskā situācija ir bijusi ļoti laba, taču tieši šobrīd par tām savilkušies tumši mākoņi. Īrija šobrīd piedzīvo nekustamā īpašuma tirgus krīzi, tās risks ir augsts arī Lielbritānijā. Pavisam nesen britu premjers Gordons Brauns brīdināja, ka valsts ekonomikai priekšā stāv „bīstams gads”. Ja šajās valstīs pieaugs bezdarbs, tad emigrantiem atrast darbu tur, protams, būs daudz grūtāk,” brīdina P.Strautiņš.
Otrais vilnis
Migrācijas pētnieki prognozē, ka tuvāko desmit gadu laikā no Latvijas pakāpeniski izbrauks 200 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Piemēram, Latvijas Universitātes veiktā pētījuma „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” ietvaros veiktās iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka līdz 2010. gadam ikgadējais izbraucošo iedzīvotāju skaits varētu sasniegt 10-16 tūkstošus cilvēku gadā.
Eksperti norāda, ka zināmā mērā var runāt par otro migrācijas “vilni”. Atšķirībā no “pirmā”, kad darba meklējumos brauca tie, kuri bija gatavi strādāt mazkvalificētus darbus, tagad palielināsies to cilvēku skaits, kas ir savas jomas augsta līmeņa profesionāļi un darbu atrod savā specialitātē. “Tagad drīzāk varēsim runāt, ja tā var teikt - par kvalificētu migrāciju,” uzsver Latvijas darba devēju konfederācijas izpilddirektore Elīna Egle. Viņa arī piebilst, ka nenoliedzami aizbraucējiem varētu piepulcēties tie, kas Latvijā nespēj segt savas kredītsaistības. “Šie cilvēki varētu papildināt arī mazkvalificēta darbaspēka skaitu,” piebilst E.Egle.
Kā trešā grupa, kas varētu doties uz ārvalstīm, tiek minēti jaunieši. “Visvairāk uz ārvalstīm dodas jaunieši un tie, kuri brauc pie saviem ģimenes locekļiem, kas jau strādā kādā no ārvalstīm. Ja netiks uzsākti vairāki pasākumi iedzīvotāju motivācijai, kas dzīvo Latvijā, un emigrējušo atsūtīšanai atpakaļ, tuvākajos gados emigrācija varētu būt tādā pašā tempā, kāds tas ir šobrīd,” prognozē Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Zane Lielķikute.
Vai uztraukties?
“Domāju, ka runas par gaidāmo nākamo emigrācijas vilni veicina Latvijas sabiedrībai raksturīgā tendence iztēloties visādus šausmu scenārijus un uzkurināt negatīvās emocijas. Ir liela varbūtība, ka mediji nosauks tieši to ekspertu, kurš minēs vislielāko aizbraucēju vai potenciālo aizbraucēju skaitli. „Visbriesmīgākie” skaitļi, ko esmu dzirdējis, ir šādi — 130 000 jau ir aizbraukuši un 400 000 vēl aizbrauks. To nevar saukt citādi kā par histēriju,” uzskata P.Strautiņš.
Ekonomiste Raita Karnīte atzīst, ka “pirmais aizbraukšanas karstums ir pārgājis”. Tieši salīdzinoši straujais algas pieaugums, kas bija vērojams pēdējā laikā, ir mazinājis aizbraukšanas kāri. Taču ekonomiste norāda – tas nenozīmē, ka valsts var sēdēt un tikai konstatēt faktus. “Šie cilvēki atgriezīsies, ja viņiem būs ko ņemt no šīs valsts. No vienas puses var jautāt, kas šeit tās iespējas veidos, no otras- var saprast, ka cilvēks dzīvo vienu reizi. Diemžēl, bet aizbraucēji šobrīd ir apmierināti ar savu lēmumu. Un tas ir slikti. Valstij vajadzētu tagad domāt par kvalitatīvu piedāvājumu, ko tā var saviem cilvēkiem piedāvāt šeit uz vietas,” uzskata ekonomiste.
Viņa uzsver, ka patlaban valstij ir jāuztraucas par to, ka tās cilvēki nevēlas šeit ne strādāt, ne arī ieguldīt savus līdzekļus, lai vidi uzlabotu. “Nopietna uzņēmējdarbība Latvijā pagaidām neattīstās. Vide paliek arvien depresīvāka. Te daļa vainas jāuzņemas arī medijiem, kuri nepārtraukti tiražē negatīvas ziņas, radot visai nepievilcīgu priekšstatu par valstī notiekošo,” uzsver ekonomiste.
Situācija mierīgāka
Darba devēji atzīst, ka patlaban situācija Latvijas darba tirgū ir stabilizējusies, lai arī joprojām jūtama spriedze atalgojuma jautājumos. Algas visdrīzāk turpinās pieaugt arī šogad, taču kā galvenais arguments varētu nebūt strādnieka aiziešana uz vietu, kur maksā vairāk, vai arī iespēja aizbraukt pelnīt uz ārvalstīm.
Darba devēju pārstāve E. Egle norāda, ka, apzinoties to, ka ekonomikas temps kļūst lēnāks, ir skaidrs, ka Latvijā stabilizējas arī pieprasījums pēc darbaspēka, taču viņa arī norāda, ka diemžēl, bet joprojām ir ļoti maz to uzņēmumu skaits, kas spēj argumentēti sarunāties ar savu darba ņēmēju par atalgojumu politiku.
Arī ekonomists P. Strautiņš pieļauj, ka atalgojums Latvijā varētu būtiski nepieaugt vai pat samazināties atsevišķās jomās, kuras piedzīvos spēcīgas pieprasījuma svārstības — darījumi ar nekustamo īpašumu, celtniecība, dažas mazumtirdzniecības jomas. Taču vidēji, saskaņā ar Hansabankas prognozēm, (nominālais) algu pieaugums 2008. gadā varētu būt ap 15%.
Ekonomists arī norāda, ka Latvijas maksājumu bilances dati rāda - 2007. gada pirmajos trīs ceturkšņos ārzemēs strādājošo naudas algu ienākumi, kurus viņi pārskaitīja vai atveda uz Latviju, bija 214 miljoni latu. 2006. gada attiecīgajā periodā šis rādītājs bija 199 miljoni, tātad pieaugums ir tikai 7,5% — līdzīgs vidējam algu pieaugumam Īrijā un Lielbritānijā (tas pērnā gada pirmajos divos ceturkšņos attiecībā pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu bija attiecīgi 4,7% un 5,5% (Eurostat dati)).
“Tas varētu arī nozīmēt, ka, vai nu emigrācija no Latvijas šobrīd ir apstājusies, pavērsusies pretējā virzienā (atgriežas vairāk nekā aizbrauc), vai arī vājinās saites starp strādājošajiem ārzemēs un radiniekiem Latvijā (vai tas var notikt tik ātri?) un radinieki pievienojas ārzemēs strādājošajiem,” savus apsvērumus izsaka P. Strautiņš.
Atvērtās un slēgtās valstis
Latvijas aizbraucēju vidū veikto aptauju rezultāti ļauj secināt, ka pilnīgi droši par savu atgriešanos Latvijā ir tikai 10%. Aptuveni 80% aizbraucēju vēl nav pārliecināti par saviem nākotnes plāniem, bet 10% nedomā jebkad atgriezties uz dzīvi Latvijā. Līdzīgās domās ir arī britu pētnieki no Notingemas Universitātes Globalizācijas un ekonomikas centra. Pēc viņu aplēsēm par aizbraukšanu domā gandrīz desmitā daļa jeb aptuveni 230 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Briti domā, ka īpaši daudz varētu izbraukt Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju, kas šeit jūtoties diskriminēti.
Pašlaik jauno ES dalībvalstu un arī Latvijas iedzīvotāji bez šķēršļiem var doties strādāt uz lielāko daļu ES valstu, tomēr daļēji slēgtas pagaidām ir divas no lielākajām Eiropas valstu ekonomikām – Vācijas un Francijas. Taču 2011. gadā ierobežojumi darba tirgū būs jāatceļ pilnīgi visām ES dalībvalstīm.
Pilnībā atvērts darba tirgus nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem, lai sāktu strādāt attiecīgajā valstī, nav vajadzīgas darba atļaujas. Pašlaik tā tas ir Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Grieķijā, Portugālē, Somijā, Spānijā, Itālijā un Nīderlandē, kā arī visās jaunajās ES dalībvalstīs. Slēgts joprojām ir darba tirgus Austrijā, Dānijā, kā arī valstīs ārpus ES – Norvēģijā un Šveicē. Lai varētu strādāt šajās valstīs, iepriekš ir jāatrod darba devējs un jāsaņem darba atļauja no valsts institūcijām.
Daļēji slēgts darba tirgus ir jau minētajās Vācijā un Francijā, kā arī Beļģijā un Luksemburgā. Arī šajās valstīs ir nepieciešamas darba atļaujas, taču ir noteikta virkne ar profesijām, kurām darba atļauju noformēšanas procedūra ir atvieglota. Francijā, piemēram, ir būvniecība, Vācijā – augstas kvalifikācijas tehniskās profesijas, taču ar šiem ierobežojumiem nebūt nav apmierināti uzņēmēji. Pēdējā gada laikā arvien vairāk par nepietiekamajiem darbaspēka resursiem ir sūdzējušās gan Vācijas, gan Dānijas uzņēmēju organizācijas, aicinot savas valstis mīkstināt iebraukšanas nosacījumus strādniekiem no jaunajām ES dalībvalstīm.
Eiropas nerimstošā apetīte
“Vecās” ES valstis ir ieinteresētas atvērt savu darba tirgu, jo darbinieku trūkst. Līdz ar to sanāk, ka pieprasījums pēc Latvijas salīdzinoši kvalificētā darbaspēka kaimiņvalstīs var saglabāties un tādejādi radīt papildus spriedzi gan nodarbinātības politikas veidotājiem, gan uzņēmējiem Latvijā.
Eiropas Komisijas pētījums par Eiropas demogrāfisko nākotni liecina, ka pēckara laikā piedzīvotā „bērnu buma” paaudze drīzumā dosies pensijā, bet jaunu cilvēku resursu, ko likt vietā, Eiropā nav pēdējo desmitgažu zemo dzimstības rādītāju dēļ. Pašlaik vidējais dzimstības rādītājs uz vienu sievieti Eiropā ir 1,5 bērni, taču, lai likvidētu cilvēku „iztrūkumu”, šim rādītājam būtu jābūt vismaz vidēji 2,1 bērnam uz vienu sievieti.
Tieši darbaspēka trūkums ir viens no faktoriem, kas var izjaukt Eiropas sapni par ekonomisko sacensību ar ASV un arvien spēcīgāko Āziju. Prognozes liecina, ka, samazinoties nodarbinātībai un kā vienīgajam izaugsmes faktoram paliekot produktivitātes kāpumam, Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta pieaugums var samazināties uz pusi – no vidēji 2,4 procentiem no 2004. līdz 2010. gadam līdz 1,2 procentiem no 2031. līdz 2050. gadam.
Pagaidām Eiropa iztiek ar migrācijas palīdzību. Pēc Eiropas Komisijas datiem migrācijas augstākais vilnis Eiropā bija 2003. un 2004. gadā, kad Eiropā ieradās aptuveni 2 miljoni jaunu iedzīvotāju, tomēr vairums no tiem bija nelegālie imigranti no Āfrikas un Āzijas. Līdz ar to līdztekus ar prieku par darbaspēka pieplūdumu daudzas valstis nomoka arī pamatīgas galvassāpes par imigrantu darba prasmju kvalitāti un integrāciju.
Tādēļ daudzas Rietumeiropas valstis daudz priecīgākas ir par strādniekiem no jaunajām ES valstīm – šajā gadījumā mentalitātes ir daudz tuvākas un problēmas ar integrācijas jautājumiem mazākas. Jauno ES valstu strādnieki visvairāk ir devušies uz Lielbritāniju un Īriju, kas pirmās no vecajām ES dalībvalstīm pilnībā atvēra savu darba tirgu jauno valstu strādājošajiem.
