Labdien!
Lūdzu skaidrojumu par Civillikuma 1924. panta piemērošanu praksē un tā attiecībām ar mantojuma tiesību normām.
Situācija ir šāda: Sievai pirms laulības piederēja nekustamais īpašums. Vēlāk šis īpašums tika iekļauts viņas zemnieku saimniecībā. Pēc vairākiem laulībā nodzīvotiem gadiem, ņemot vērā, ka vīrs bija jaunāks un viņam nebija savu bērnu, sieva uzdāvināja savu zemnieku saimniecību vīram.
Laulātajiem bija sastādīts testaments, kurā bija paredzēts, ka manta pēc abu nāves paliek sievas bērniem. Tomēr testaments netika nostiprināts/notariāli noformēts atbilstoši normatīvo aktu prasībām, līdz ar to tas nav spēkā.
Vīrs nomira priekšlaicīgi. Tā kā derīga testamenta nav, iestājas likumiskā mantošana. Rezultātā vīra mantinieki ir viņa likumiskie mantinieki, un sievas kā dāvinātājas iespējas atgūt uzdāvināto mantu praksē tiek apšaubītas.
Tomēr Civillikuma 1924. pants paredz:
“Laulātais dāvinātājs var atsaukt pēc saderināšanās vai laulības laikā izdarītu dāvinājumu:
ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos; [..]
Tiesību atsaukt dāvinājumu var izlietot tikai pats dāvinātājs viena gada laikā, skaitot šā panta pirmās daļas 1. punktā norādītajā gadījumā no apdāvinātā nāves dienas [..]. Nosacījumi, kas aprobežo dāvinātāja tiesību atsaukt dāvinājumu, nav spēkā.”
Ņemot vērā minēto, lūdzu paskaidrot, kādēļ šādā situācijā laulātā nevar atsaukt dāvinājumu un izprasīt atpakaļ savu pirmslaulības mantu no mirušā laulātā mantojuma masas, ja Civillikuma 1924. pants tieši paredz tiesības atsaukt dāvinājumu, ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos?
Vai šādā gadījumā mantojuma tiesību normas prevalē pār dāvinājuma atsaukuma normām, un, ja jā, tad uz kāda juridiska pamata? Kā praksē tiek risināta kolīzija starp Civillikuma normām par dāvinājuma atsaukumu un normām par likumisko mantošanu?
Paldies par skaidrojumu!