Ja jūsu īpašumam no publiskā ceļa var piekļūt, tikai šķērsojot kaimiņa īpašumu, un nepastāv citas alternatīvas piekļūšanas iespējas, kas mazāk apgrūtina pārējos īpašumus, tad jūsu vēršanās pie kaimiņa ar priekšlikumu par ceļa servitūta nodibināšanu šķiet pamatota.

Atbilstoši Civillikuma 1231. pantam servitūtus var nodibināt ar: līgumu vai testamentu; likumu; ar tiesas spriedumu. Konkrētajā gadījumā visātrākais un ērtākais risinājums, protams, būtu ceļa servitūta līguma noslēgšana. Ja kaimiņš atsakās slēgt līgumu, tad ir apsverama jautājuma risināšana tiesas ceļā.  

Vienlaikus noprotams, ka jūsu kaimiņš, iespējams, iebilst nevis pret ceļa servitūta kā tāda nodibināšanu, bet gan pret jūsu izvēlēto ceļa servitūta izvietojumu īpašumā. Proti, cik noprotams, jūs kā ceļa servitūtu vēlaties izmantot bruģēto ceļu, taču kaimiņš uzskata, ka jums šim mērķim būtu jāizmanto pļava.  

Lai risinātu minētās domstarpības, ir jāievēro Civillikuma regulējums, tostarp 1159. panta pirmās daļas nosacījumi. Šī norma noteic, ka servitūta izlietotājam, ja nav bijis norunāts pretējais, jāaprobežojas ar vienu noteiktu ceļu, kuru viņš gan pats drīkst izvēlēties, bet pēc iespējas saudzīgi. Tātad strīda gadījumā, lūdzot tiesai nodibināt servitūtu, tiesa vērtēs jūsu norādīto servitūtu un tā izvietojumu. Vienlaikus kaimiņš var izvirzīt dažādus iebildumus un izvērtējams būs arī jautājums, vai prasītais ceļa servitūts izvēlēts iespējami saudzīgi un kaimiņa īpašumu vismazāk apgrūtinoši. Apstāklis, ka kaimiņa zemesgabala robežplānā ir iezīmēts servitūta ceļš, kas reģistrēts arī zemesgrāmatā (cik noprotams, atzīmes veidā), ir būtisks un noteikti būtu vērtējams iespējamās tiesvedības ietvaros.