Katra situācija jāvērtē individuāli, proti, jāskata dāvinājuma līgums un tas, vai tajā paredzēti nosacījumi, kurus apdāvinātais ir pārkāpis, bet vectēvs nav par to informēts, vai dāvinātājs nav bijis rīcībspējīgs dāvinājuma izdarīšanas brīdī u. tml. Nepastāvot objektīviem darījuma apstrīdēšanas pamatiem, dāvinājuma līgumu nevar apstrīdēt tādā nozīmē, ka varētu prasīt tā atzīšanu par spēkā neesošu tikai tāpēc, ka nav ievērotas lejupējā vai citas personas intereses un tiesības saņemt daļu no uzdāvinātās mantas.  

Dāvinājuma līgums ir arī cieši saistīts ar izmaiņām dāvinātāja mantas stāvoklī, līdz ar to atstāj ietekmi uz mantojuma tiesībām un mantinieku iespējām saņemt mantojumu. Šī iemesla dēļ Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas. Tiesības prasīt un saņemt neatņemamo daļu ietekmē vienīgi tas, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis (nevar saņemt) pat savu neatņemamo daļu.   

Vienlaikus jānorāda, ka Civillikuma 423. pants paredz, ka neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. Atbilstoši Civillikuma 404. pantam bērni un mazbērni ir pirmās šķiras mantinieki. Tomēr vispirms manto bērni, bet, ja bērnu nav, – mazbērni (piemēram, mazbērns iestājas sava pirms mantojuma atstājēja mirušā vecāka vietā un saņem mantojuma daļu, kādu būtu ieguvis viņa vecāks, ja viņš būtu mantojuma atstājēju pārdzīvojis un no viņa mantojis).  

Vairāk par dāvinājuma līgumu varat uzzināt LV portāla publikācijā šeit.