Normatīvajiem aktiem Latvijā ir noteikta zināma hierarhija, kurā Latvijas Republikas Satversmei kā valsts pamatlikumam ir augstākais juridiskais spēks, tomēr tiesību normas nepastāv izolēti viena no otras, bet gan veido vienotu tiesību sistēmu. Satversme nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju un cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības, taču tā neregulē pilnīgi visus jautājumus, tāpēc tiek izdoti citi normatīvie akti, piemēram, likumi, kas paredz atsevišķu jautājumu detalizētāku regulējumu.

Neatkarīgi no jomas, ko tie regulē, visiem likumiem un normatīvajiem tiesību aktiem ir jāatbilst Satversmei. Ja likums vai kāds cits normatīvais tiesību akts neatbilst Satversmei, tas nav spēkā un nevar tikt piemērots. Par to var lemt Satversmes tiesa.

Satversmes 107. pants nosaka: “Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu.”                      

Tiesu izpildītāju likuma 79. pants nosaka, ka “par katru amata darbību (73. un 74. pants), ko veic zvērināts tiesu izpildītājs, kā arī par sniegto juridisko palīdzību (75. pants) viņam ir tiesības neatkarīgi no valsts nodevas ņemt atlīdzību. Atlīdzības apmēru par zvērināta tiesu izpildītāja amata darbībām nosaka atbilstoši taksei. Vienošanās par amata darbību atlīdzības apmēru, kas atšķiras no takses, ir aizliegta”.

Savukārt Tiesu izpildītāju likuma 80. panta pirmajā daļā noteikts, ka zvērinātu tiesu izpildītāju amata atlīdzības takses nosaka Ministru kabinets.

Tiesu izpildītāja izdevumu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 451 “Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata atlīdzības taksēm”.

Civilprocesa likuma 568. panta pirmā daļa nosaka: sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina.