Saskaņā ar juridiskajā literatūrā izteiktajām atziņām, kā arī tiesu praksi veselības apdrošināšanas polise ir atzīstama par darba samaksas sastāvdaļu, proti, cita veida atlīdzību par darbu (atbilstoši Darba likuma 59. pantam). Vienlaikus jānorāda, ka Darba likuma noteikumi, kas regulē darba samaksas sastāvdaļu obligātumu un apmēru, attiecas tikai uz darba algu un piemaksām. Tādējādi tās piemaksas, kas nav regulētas Darba likumā, prēmijas un jebkāda cita veida atlīdzība par darbu pēc būtības ir darba devēja noteikts papildu labums. Šādi papildu labumi nav obligāti, tas ir, Darba likums neuzliek pienākumu darba devējam noteikt tos. Līdz ar to darba devējam nav uzlikts vispārīgs pienākums apdrošināt darbinieku veselību.

Savukārt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 37. pantā ir noteikts regulējums veselības apdrošināšanai un apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem. Valsts vai pašvaldības institūcija var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, bet obligāti apdrošina amatpersonu (darbinieku) veselību vai amatpersonas (darbiniekus) apdrošina pret nelaimes gadījumiem šajā likumā noteiktajos gadījumos, ja šīs amatpersonas (darbinieki), veicot amata (dienesta, darba) pienākumus, ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam).

Pantā ir konkrēti norādītas attiecīgās valsts institūciju amatpersonas (darbinieki) un amata pienākumi, kuru veikšana ir saistīta ar risku dzīvībai vai veselībai. Savukārt pašvaldībās amatus, kuru veikšana ir saistīta ar reālu dzīvības vai veselības apdraudējumu (risku), nosaka dome. Valsts un pašvaldību institūcijas neapdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kurām Atlīdzības likuma 39. pantā noteikta apmaksāta veselības aprūpe.