Deportēšana (lat. deportare: vardarbīgi pārcelt uz citu vietu) ir atsevišķu personu vai personu grupu piespiedu izsūtīšana, pārcelšana, izraidīšana uz citu dzīvesvietu vai citu valsti. Parasti no valsts tiek deportētas dažādas “nevēlamas personas” – nelegāli bēgļi u. c. personas, kas tā vai citādi iekļuvušas valsts teritorijā, apejot likumā noteikto robežas šķērsošanas kārtību, vai arī pārkāpušas valsts likumus, vai apdraud tās drošību.

Retāk deportēšana tiek attiecināta uz savas valsts pilsoņiem, jo demokrātisko valstu konstitūcijas un likumi aizliedz deportēt savus pilsoņus. Deportēšana var būt saistīta ar pilsonības atņemšanu (denaturalizāciju).

Deportēšana bija plaši izplatīta parādība bijušajā PSRS. Totalitārā režīma apstākļos tika deportētas plašas iedzīvotāju grupas, pat tautas daļas (Juridisko terminu vārdnīca, Autoru kolektīvs, Nordik, Rīga, 1998, 59.–60. lpp.).

Savukārt terminu izraidīšana Imigrācijas likums un Latvijai saistošās starptautiskās saistības skaidro kā nelikumīgu uzturēšanos, t. i., tādu ārzemnieka uzturēšanos Latvijas Republikā, kura neatbilst normatīvajiem aktiem. Piemēram, ja ārzemniekam nav derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, tad tiek anulēta uzturēšanās atļauja vai atteikta vīzas izsniegšana, atteikts patvērums.

Ārzemnieku izraidīšana no Latvijas Republikas ir valsts iestāžu, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un Valsts robežsardzes, kompetencē, ņemot vērā to, kura iestāde ir konstatējusi ārzemnieka nelikumīgo uzturēšanos un tiesisko saikni ar Latviju.

Ja ir aizdomas, ka ārzemnieks izvairīsies no izraidīšanas procedūras, bēgs vai apdraudēs sabiedrības drošību un kārtību, tad iestādes var pieņemt lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu un viņš līdz piespiedu izraidīšanai var tikt arī aizturēts. Piespiedu izraidīšanas procesu veic Valsts robežsardze.

Vairāk par jautājumiem, kādā veidā notiek ārzemnieku izraidīšana no Latvijas, var uzzināt LV portāla skaidrojumā.