Civillikuma 177. pants nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai (219. pants) bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Saskaņā ar Civillikuma 198. panta 3. punktu aizgādība izbeidzas, kad bērnu adoptējusi trešā persona.

Civillikuma 171. panta pirmā daļa nosaka, ka adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa to apstiprina. Civillikuma 173. panta otrā daļa nosaka, ka ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar vecākiem un viņu radiniekiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem.

Tātad, ja bērna bioloģiskais tēvs ir devis piekrišanu bērna adopcijai un ar spēkā stājušos tiesas spriedumu adopcija ir apstiprināta, bioloģiskajam tēvam aizgādība par bērnu izbeidzas. Tāpat bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar šo vecāku un viņa radiniekiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņu.